Redzējumi
19.09.2016

Delfu orākuls viedtālruņu laikmetā

Komentē
1

Ja es teiktu, ka "vēju izraisa koka lapotnes kustības", tas labākajā gadījumā izraisīs neizpratni. Ja apgalvoju, ka, balstoties ekonomiskās cēloņsakarībās, spēju prognozēt ekonomiskos procesus, es pat varu nopelnīt naudu.

Būdams skeptiski noskaņots pret prognozēšanas iespējām, es šajā tekstā nerunāju par labi zināmu makroekonomisko parametru – IKP dinamikas, inflācijas u.c. – modelēšanu. Ar to – lai gan prognozes regulāri koriģējot – ekspertu korpuss puslīdz tiek galā. Tēlaini izsakoties, lielām masām, lieliem apjomiem tomēr ir zināma inerce, kas ļauj nojaust to kustību tuvākā nākotnē.

Mana skepse attiecas uz mēģinājumiem prognozēt tos ekonomiskos procesus, kuri neiekļaujas tradicionālajās "rādītāju tabulās".

Versijas par to, kāpēc ar šo prognozēšanu veicas krietni grūtāk:

Pirmā. Pierastajās cēloņsakarību kombinācijās parādās arvien vairāk komponentu. Nevar teikt, ka eksperti tos neapzinās. Tomēr šos jaunos komponentus ir grūti pārtulkot tā, lai tie būtu lietojami prognozēs.

Kā piemēru var minēt Japānu. Tās pēdējo gadu valdība teorētiski visu dara pareizi, lai iekustinātu iekšējo patēriņu un attiecīgi dotu papildstimulu ekonomikai. Ir piebremzēta pievienotās vērtības nodokļa celšana, ir panākta vienošanās ar biznesa aprindām par algu celšanu, naudas cena ir zema. Tomēr vezums no vietas neizkustas. Manā skatījumā tam varētu būt vairāki iemesli. Vecāka gadagājuma cilvēku lielais un pieaugošais īpatsvars Japānā. Faktiski nav iespējams prognozēt šīs vecuma grupas kā patērētāju uzvedību. Valsts radītie nosacījumi var būt izcili, bet kādēļ 75 gadus vecam kungam pirkt jaunu ledusskapi? Tikpat labi (lai gan Japānas gadījumā tā, šķiet, nenotiek) kāds pensionārs tieši sāks tērēt vairāk ("atļaušos beidzot..."). Citiem vārdiem sakot, nav jau tā, ka analītiķi neapzinātos populācijas novecošanās ietekmi – problēma ir šī faktora pārtulkošana. Japānā patēriņu bremzē arī tāda parādība kā relatīvi jauni cilvēki, kuri turpina dzīvot kopā ar vecākiem (un šādi arī ietaupa, rakari). Gudrie vīri secina, ka iemesls ir jauno nespēja atļauties sev mājokli, viņu pārāk zemie ienākumi utt. Un cenšas situāciju labot. Tas nenotiek – it kā pilnīgi neloģiski. Tomēr kā ekonomisko prognožu veidošanā var iekļaut tik "slidenu" minējumu kā – bet varbūt šiem jaunajiem ir iepaticies šādi dzīvot, varbūt viņi nemaz negrib dzīvot atsevišķi, varbūt viņus nemaz nesaista uzņemties tradicionālo, ja atļauta ironija, godājamo pelnītāja – patērētāja uzvedības modeli?

Indivīds mūsdienu pasaulē, manuprāt, vispār saņem pārāk daudz pretrunīgu impulsu, lai varētu prognozēt viņa kā patērētāja uzvedību. No vienas puses, mēs varam pieturēties pie vecās labās postmodernisma kreiso tradīcijas, kas vēsta, ka mūs zombē (reklāma utt.), lai mēs kļūtu par nepārtraukta patēriņa veicējiem. Un, ja vien nenotiek kādas krīzes, šo patēriņu it kā varētu "iekalkulēt" ekonomiskajās prognozēs. No otras puses, mums konsekventi atgādina par to, cik viss esot kļuvis plūstošs, ka nevienam nekas nav garantēts, ka jābūt elastīgiem. Kāds tad brīnums, ja cilvēki savu patēriņu piebremzē, pat ja šeit un tagad viņiem darbs ir, aizdevumu likmes zemas, piedāvājuma pārpilnība galvu reibinoša? Zināmā mērā eksperti un t.s. viedokļa veidotāji te saduras ar likteņa ironiju – mazohistiski (vai sadistiski?) piekoptā publikas tracināšana ar eshatoloģisko spriedzi ir veicinājusi publikas neprognozējamību un atriebjas.

Otrā. Kapitālisms tiek identificēts ar liberālo demokrātiju (lai cik neskaidrs šis jēdziens kļuvis), nepietiekamu uzmanību veltot tam, ka valstis, kurām ar liberālo demokrātiju maz sakara, efektīvi darbojas kapitālismā. Piemēram, Ķīna.

Un šai nekonsekvencei ir tieša ietekme uz prognozēšanu. Ilgu laiku ekspertu korpuss Rietumos bija pārliecināts, ka pamatīga krīze Ķīnas ekonomikā ir neizbēgama, jo šīs valsts bankas ir izsniegušas daudz neatgūstamu kredītu ar valdošo režīmu tieši vai pastarpināti saistītiem uzņēmumiem. Tā tam arī vajadzētu būt. Rietumos. Savukārt Ķīnā komunistiskā partija iejaucas situācijā ar līdzekļiem, kas galīgi neatbilst brīvā tirgus principiem, un ne gailis pakaļ nedzied. Jo šī partija to var darīt, tai nav jāatskaitās nevienam.

P.S. Tas vispār ir pliķis Rietumu politisko komentētāju armijai – gadiem ilgi tie deklarēja: kapitālistiskā ekonomika neizbēgami piespiedīs Ķīnu mainīties arī politiski, jo kapitālisms un liberālā demokrātija ir sinonīmi. Izskatās, ka nav gan.

Ķīna, Singapūra & Co. varbūt ir, ja tā var teikt, īpaši gadījumi, tomēr arī kopumā liekas, ka politikas ietekme uz ekonomiku ir novērtēta par zemu. Visas šīs runas par globalizāciju, kas mazina nacionālo valstu ietekmi, "tirgus visu noliek savā vietā" utt. Kā tad. Gudrās galvas jau bija sarēķinājušas, cik procentus no IKP audzēs klāt TTIP (The Transatlantic Trade and Investment Partnership) vienošanās starp ASV un Eiropas Savienību. Savukārt politiķiem abās Atlantijas okeāna pusēs ir jārespektē konjunktūra, kam ar ekonomisko loģiku maz sakara, un TTIP, šķiet, var dusēt saldi, tā arī nedzimis.

Trešā. Narcisisma uzplaukums. Kamēr tas izpaužas kā savas dzīves nebeidzama fiksēšana un uzbāšanās citiem ar šīs fiksēšanas rezultātiem, tā būtu pusbēda. Narcisisms šī teksta kontekstā izpaužas kā apbrīnojama pašpaļāvība "trendu" izprašanā, no kā savukārt izriet skaidrojumi, prognozes utt. "Alternatīvo" enerģijas avotu neizbēgamā uzvara pār fosilajiem, "pakalpojumu" nenovēršamais pārākums pār "rūpniecību" un vairāki citi "nepārprotami" secinājumi, kas izriet no pārliecības, ka šis laiks ir vēsturiski unikāls, attiecīgi retrospekcija nav pielietojama un vajadzīga. Jā, agrāk cilvēki kļūdījās situācijās novērtējumā, bija "burbuļi", kas plīsa, bet tas bija agrāk, tagad mēs esam gudrāki, mēs gan zinām, kas ir "perspektīvs".

Piemēram, kādām tik blēņām netiek vākta nauda t.s. crowdfunding vietnēs. Un pat tiek savākta. Citiem vārdiem sakot, gan vācēji gan ieguldītāji ir pārliecināti, ka tām muļķībām, kas viņiem liekas "tirgum nepieciešamas", patiešām būs nākotne. Viens no spilgtākajiem pēdējo mēnešu piemēriem: lūk, visa progresīvā cilvēce esot norūpējusies par dažu indivīdu nelāgo paradumu knakšķināt pildspalvas, klaudzināt ar kaut ko pa galdu, tas ārkārtīgi krītot uz nerviem apkārtējiem; rezultātā vietnē Kickstarter ir savākti 1,9 miljoni ASV dolāru, lai sāktu ražot īpašu klucīti, kas tiem, kuriem ir niķis kaut ko viļāt pa rokām, ļautu to darīt bez skaņas. Tāpat tiek uzskatīts, ka cilvēcei ir aktuāli nepieciešamas tādas preces kā 2 cm augstumā virs virsmas levitējošs bonsai kociņš podiņā utt. Rupji sakot, cik ļoti ir jābūt pārliecinātam, ka tas, kas man liekas svarīgi, ir svarīgi arī tirgum, lai visā nopietnībā startētu ar šādiem "biznesa projektiem"?

Cita izpausme ir pārliecība, ka var prognozēt patērētāju nodomus, apstrādājot lielos datu apjomus, kurus ģenerē dažādas sociālās komunikācijas vietnes. Respektīvi, tas, ka prāva humanoīdu daļa šajās vietnēs ceļas un guļas, tiek iztulkots tā, ka tas, kas tur tiek demonstrēts un pausts, ir tik atbilstošs cilvēku patiesajām jūtām un domām, lai to akceptētu kā liecību arī par šo cilvēku iespējamo rīcību ārpus šīs virtuālās pasaules.

Viss iepriekš paustais nav domāts kā kārtējā čaukstēšana par tēmu "viss iet uz galu" vai pseidofilozofisks apgalvojums par prognozēšanas neiespējamību vispār. Runa ir par to, ka prognozēšanas iespējas (kurām patiesi ir arī objektīvi ierobežojumi) mazina pietiekami konkrēti, salīdzinoši nesen radušies apstākļi. Ja mēs to ņemam vērā, prognožu kvalitātei ir iespēja uzlaboties.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1