Recenzija
14.03.2017

"deciBela" viļņi, asni un atbalsis

Komentē
0

Par trešo mūsdienu mūzikas festivālu "deciBels"

No 24. februāra līdz 3. martam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) norisinājās trešais mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels", kas pāris gadu laikā jau iemantojis visai lielu un noturīgu interesi no apmeklētāju puses. Festivāla idejas autors un mākslinieciskais vadītājs Rolands Kronlaks savas komandas lolojumu prezentē kā iespēju publikai iepazīt Mūzikas akadēmijā notiekošo, vienlaikus ļaujot dažādu specialitāšu studentiem veidot jaunus sadarbības projektus, pievēršoties mūzikai, kam ikdienas mācību procesā bieži vien neatliek laika. Šogad "deciBels" sešos koncertos aptvēra dažādas mūsdienu mūzikas izpausmes, iesaistot ne tikai Latvijas mūziķus un studentus, bet arī vairākus viesmāksliniekus no Austrijas.

Atklāšanas koncerts "Blurred" sniedza iespēju Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē piedzīvot tādu atmosfēru un muzikālo piedāvājumu, ko šajās telpās varam dzirdēt ārkārtīgi reti, praktiski nekad. Liekot uzsvaru uz elektronisko un elektroakustisko mūziku, Rolands Kronlaks šo raksturoja kā trakāko no festivāla pastāvēšanas vēsturē izskanējušajiem pasākumiem, un atliek vien viņam piekrist – šķita, ka esam kādā "Skaņu meža" notikumā, nevis "parastā" akadēmijas koncertā. Iesākot vakaru ar Vīnes mūzikas un tēlotājmākslas universitātes elektroakustiskās mūzikas profesora Karlheinca Esla "Sequir XII" paplašinātām klavierēm un dzīvā laika elektronikai, pianists Dainis Tenis un pats autors rādīja, kādas iespējas piedāvā it kā tik labi zināmais instruments – klavieres – apvienojumā ar mūsdienu modernākajām skaņveides un tās transformācijas iespējām. Kā saka zinātāji, darboties dzīvās elektroniskas žanrā (tātad – atskaņojuma brīdī strādāt ar reālā laikā radītu akustisko skaņu) ir īpaši komplicēti, tam nepieciešama liela profesionalitāte un pieredze. No šī aspekta Daiņa Teņa un Karlheica Esla sniegums uzskatāms par izdevušos, bet pati kompozīcija savā būtībā vairāk līdzinājās skaniskam eksperimentam ar mērķi parādīt, ko tikai spēle ar šādiem noteikumiem nevar piedāvāt. Nepameta sajūta, ka "Sequir XII", tāpat kā "Blurred" (Egija Veldre – flauta, Sarma Gabrēna – čells, Guntars Freibergs – vibrofons, Karlheincs Esls – elektronika), klausītajam ļauj ieskatīties alķīmiskā skaņu laboratorijā, neieslīgstot dziļākas muzikālās jēgas meklējumos. Skaņa kā māksla pati par sevi. Tehnisko spēju un prāta absolūta prevalācija pār to otru, cilvēcisko pasauli. Kādu laiku ziņkāre liek klausīties un dažbrīd pārsteigumā sajūsmināties par nedzirdētiem skaņpasaules atradumiem, bet paliekoša iespaida tam visam nav. Citādi gan ar starp Elsa skaņdarbiem iekļautajiem latviešu komponistu Kronlaka, Lindas Leimanes un Annas Ķirses pirmatskaņojumiem, kas ar savu žanrisko un individuālo dažādību piedāvāja ne tikai prāta vingrinājumus, bet arī mūziku tās (nosacīti) klasiskajā izpratnē. Divas daļas ("Drone" un "Bouncing Matter") no Kronlaka cikla elektronikai "Akusmātika" atgrieza pārliecību, ka šis mūsdienu mūzikas virziens var tikt uztverts un sajusts kā māksla, ja vien autors ne tikai paštīksminās par savām datorprogrammu lietošanas spējām, bet arī atceras, ka viņa mūziku vēlamajā gadījumā kāds (pārsvarā cilvēks) arī klausīsies. Cikla pirmajā daļā līdz nepazīšanai transformēti durvju aizvēršanas/atvēršanas trokšņi, bet otrajā strādāts ar konkrētas skaņas un trokšņa kā fona savstarpējo sintēzi. Klausoties Kronlaka opusu, iezogas intriga, kas notiks tālāk, kur komponists vedīs, kādi vēl pagriezieni sekos, līdz nonāksim galamērķī. Tāds, manuprāt, ir jebkura skaņdarba pamatuzdevums – radīt vēlmi klausīties, piesaistīt un ievilkt sevī, bet līdzekļi (elektroniski, akustiski, jebkādi citi) ir otršķirīgi. To pierādīja arī Leimane, kuras "Cadavre Exquis II" ("Rotējošais ķermenis II") elektronikai un baritonsaksofonam (Arvīds Kazlausks), neskatoties uz tehnisko komplicētību, spēlējās ar muzikālu fragmentu organizācijas procesiem, iekļaujot arī Semjona Haņina dzejoļa "Te man kāds iekoda vai arī es apdedzinājos" strukturālās un skaniskās transformācijas angļu valodā un ivritā. Autores radītais jaundarbs izskanēja pārliecinoši, un liels nopelns tajā tieši solistam Kazlauskam, kuru, šķiet, pamatoti varētu saukt par komponistu iecienītāko saksofonistu laikmetīgas stilistikas jaundarbos. Ķirses "Duality" elektronikai, veidojot akustisku un mākslīgi sintezētu skaņu mijiedarbi, nelielā miniatūrā atspoguļo savas iedvesmas impulsu – attiecības starp prātu un matēriju. Skaņdarbs uzdod jautājumu, atbildi nesniedzot, bet gribētos, lai komponiste individuālo domāšanas procesu ļauj paildzināt, jo pašlaik atrisinājuma meklēšana netiek organiski novesta līdz galam tieši iekšējās sasteigtības dēļ.

Pavisam citāds nākamajā vakarā bija koncerts "Waves 2", kurā varēja dzirdēt dažnedažādus sitaminstrumentus Edgara Saksona, Riharda Zaļupes, Guntara Freiberga, Edgara Vaivoda, Elvija Endeļa un Mika Bāliņa solo un ansambļu atskaņojumos. Programmā tika iekļauti gan pasaules komponistu skaņdarbi, gan divu JVLMA studenšu – Evijas Skuķes un Oļesjas Kozlovskas – jaundarbi. Opusu "Garām" tā autore Skuķe raksturoja kā mūziku, pie kuras pati varētu dejot. Varbūt jau būt, ka atradīsies vēl kāds, kam izdosies ļauties jebkādiem deju soļiem, tomēr viegli tas nebūs. Komponiste, izvietojot piecus mūziķus dažādās zāles vietās, katram piešķīrusi atšķirīgu instrumentu klāstu, tajos iekļaujot arī stikla pudeles, māla krūzes un citus priekšmetus. Klausoties mūziku sitaminstrumentiem ar nenoteiktu skaņas augstumu, bieži vien klausītājam rodas asociācijas ar rituālām darbībām, un no tā nevarēja izbēgt arī šoreiz, kaut gan autore visai uzskatāmi atveidojusi arī garāmslīdēšanas procesu. Varbūt tikai man (bet varbūt arī ne) "Garām" asociējas arī ar tādu kā Annas Ķirses "Koku operas" iekštelpu versiju – lai arī tematiskais pamats un izmantotais instrumentārijs ir atšķirīgs, skaniskus un idejiskus saskares punktus iespējams atrast. Kozlovskas jaundarbs ar brīvi interpretējamo nosaukumu "_______________" savukārt ieturēts komponistei raksturīgajā manierē, kas balstās smalki detalizētā katra instrumenta spēles iespēju izpētē, tādējādi panākot plašu tembrālo spektru. Autore atklāj, ka mūzikā centusies ietērpt ar vilcieniem saistītas skaņas, un tas arī skaidri sadzirdams. Domāju, neviens neapstrīdēs, ka mūziķu sniegums gan abos pirmatskaņojumos, gan citos skaņdarbos bija visaugstākajā līmenī, bet jo īpaši tas atklājās solonumuros. Freibergs, atskaņojot Nikolā Martensjova "Tchik" mazajai bungai, ar apbrīnojamu virtuozitāti parādīja gan visas šī instrumenta, gan savas kā mūziķa iespējas un kvalitātes. Līdzīgi to vēlējās darīt Endelis, savam soloiznācienam izvēloties Džona Psatasa "One Study One Summary" marimbai, perkusijām un elektronikai. Diemžēl skaņdarbs neizskanēja vēlamajā variantā, pierādot, ka mūsdienu tehnoloģijas tomēr nav uzticams spēles partneris: skaņu aparatūra izveica nezināmus manevrus, kā rezultātā elektronikas partitūra palika klausītājiem nedzirdama. Atzīstams ir solista ieguldītais darbs šī tehniski sarežģītā skaņdarba apguvē, bet bez vajadzīgā pavadījuma tas izskanēja vien kā neloģiska un bieži vien nesakarīga skaņu un melodiju virtene, ļaujot cerēt, ka citā reizē būs lemts dzirdēt pilnvērtīgu "One Study One Summary" atskaņojumu. Bāliņš sevi raksturoja ar pirmo daļu no Piu Čenga "Klasiskās sonātes" marimbai, tādējādi iekļaujot programmā vienīgo izteikti melodisko, lirisko, harmonisko skaņdarbu, bet Zaļupe atskaņoja savu sitaminstrumentiem un elektronikai radīto opusu "Plaques and Bells". Šie divi priekšnesumi visa koncerta programmā neizcēlās tik spilgti kā gadījumā, ja tos neiekļautu sitaminstrumentu ansambļi, bet tā jau tas parasti jebkurā koncertā, kur visa uzmanība veltīta vienam instrumentam vai instrumentu grupai. Atsevišķi neaplūkojot vairākus citus skaņdarbus dažādu kombināciju ansambļu atskaņojumā, varu vien teikt, ka Latvijas sitaminstrumentālisti noteikti ir mūziķi, kam vērts pievērst uzmanību arī turpmāk. Tiem, kas konkrētos instrumentus nepārvalda, dažbrīd šķiet, ka mūziķu spējām robežu nav, tāpēc daudzie pasākuma apmeklētāji noteikti būtu iepriecināti šādus koncertus dzirdēt biežāk nekā tikai reizi pāris gados.

Pirmdienas, 27. februāra, koncerts "Asni" tika atvēlēts jaunajiem un pavisam jaunajiem komponistiem, kuru darbus dažādiem sastāviem atskaņoja klarnetists Guntis Kuzma, obojists Māris Kuģis, saksofonisti Arvīds Kazlausks un Viesturs Celms, altists Pēteris Trasuns, sitaminstrumentālists Elvijs Endelis, kontrabasists Viktors Stankevičs un diriģents Artūrs Gailis. Visi skaņdarbi, izņemot Armanda Aleksandraviča, radīti 2016. gada vasarā Jauno latviešu mūzikas dienu meistarklasēs Madonā. JVLMA un mūzikas vidusskolās kompozīciju studējošie jaunieši sniedza ieskatu savas paaudzes skaņražu aktualitātēs, kļūstot arī par Latvijas jaunākās komponistu paaudzes raksturotājiem. Lai arī katram no viņiem savs, savstarpēji atšķirīgs rokraksts, ko oriģinālu spēja piedāvāt vien retais. Noslīpētākie, muzikāli izteiksmīgākie skaņdarbi padevušies komponistiem ar salīdzinoši lielāku pieredzi – JVLMA studentēm Margaritai Gapčenko ("Curriculum astri" klarnetei, saksofonam, altam un kontrabasam) un Madarai Pētersonei ("Laiks" klarnetei, saksofonam, altam, kontrabasam, obojai, marimbai un metronomam). Par koncerta lielāko plusu uzskatāms fakts, ka atskaņotājmākslinieku sastāvā iekļauti profesionāli un ar laikmetīgo mūziku apraduši mūziķi, kuru spēles kvalitāte uzlaboja ne vienu vien citādi visai pelēcīgo darbu.

Otri "deciBela" viesi – jaunās mūzikas ansamblis NAMES ("New Art and Music Ensemble Salzburg") – priecēja ar koncertu 1. martā, iekļaujot programmā gan austriešu, gan latviešu komponistu darbus. Zalcburgas "Mozarteum" universitātē skolotie mūziķi ar lielu rūpību un iedziļināšanos iestudējuši smalkas laikmetīgās mūzikas partitūras, kuru izbaudīšanu diemžēl bieži vien traucēja Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē gandrīz neesošā skaņas izolācija – regulāri dzirdams pa Kr. Barona ielu garām braucošs tramvajs, auto, specdienestu skaņas signāli, tāpat kā zālei tuvumā esošo mācību telpu durvju slēgšana, atslēgu nokrišana, metronoma tikšķi un tuvumā esoši mēģinājumi. Pilnīgi neizturami tas bija, klausoties Klausa Langa skaņdarba "Music Is The Key" čellam solo, jo muzikālais materiāls, šķiet, ne reizi nesasniedza augstāku dinamisko gradāciju par piano, bet čella puantiliskos motīvus pārsvarā pārmāca nevēlami blakus trokšņi. Ar interesi varēja klausīties, kā ārzemju mūziķi interpretē mūsu komponistu veikumu. Agitas Reķes "Praeludium" čellam un sagatavotām klavierēm, tāpat kā Annas Ķirses "Neurostenia" altam dažādos gados novērtēti ar otro vietu Pētera Vaska fonda rīkotajā kamermūzikas kompozīciju konkursā, un, atceroties abu darbu pirmatskaņojumus vai to ieskaņojumus, jāsecina, ka austriešu mūziķu sniegumā tie izskanēja ievērojami niansētāk un meistarīgāk. Īpaši gribas pieminēt Annas Lindenbaumas alta spēli, kas Ķirses kompozīciju pārvērta par sievišķīgi izsmalcinātu, jūtīgu pasauli, ļaujot skaņdarbu ieraudzīt pilnīgi citā gaismā. Nedaudz ar skumjām jāsecina, ka šis bija vismazāk apmeklētais koncerts šīgada festivālā, tomēr pilnīgi nepamatoti, jo NAMES tehniskā un muzikālā profesionalitāte ļāva iepazīt un izbaudīt vismaz man iepriekš nedzirdētus Matiasa Lebušē, Jozefa Ramzauera, Marko Dētlingera un Bernharda Langa darbus.

Jau trešo gadu "deciBela" programmā īpaši apmeklēts ir etnodžeza koncerts, kur divu it kā dažādo specialitāšu studenti apvieno spēkus, lai izietu katrs no savas ikdienas komforta zonas un radītu sev netipisku programmu. Šogad koncertā uzstājās trīs jaunradīti ansambļi, katrs interpretējot savu tematisko parādību – sauli, jūru un kalnus. Sauli izzinošā mūziķu apvienība (Lauma Bērza, Laura Arāja, Viktorija Prituljaka, Undīne Rolava Ieva Kerēvica, Anete Levica, Miķelis Dzenuška, Rolands Majors, Toms Lipskis, Jēkabs Zemzaris), šķiet, pirmo reizi šī projekta vēsturē radīja vienotu ciklu četrās daļās: "Darba duna", "Vakara saule", "Nakts – mēness", "Rīta saule". "Attacca" atskaņojums ļāva sniegumu uztvert kā kopumu, saules cikliskuma atspoguļojumu, un mūziķu ieguldītais darbs rezultējās ne tikai konkrētā brīža sniegumā, bet arī konceptuāli interesantā kompozīcijā. Otrais ansamblis (Ilze Cepurniece, Rasa Roze, Lauma Matule, Evilena Protektore, Zane Aišpure, Krists Seržants, Edijs Ostapko, Evita Bambāne, Daniels Groza) kvalitatīvā un mākslinieciskā ziņā ievērojami atpalika no abiem pārējiem, kopdarbs bija stīvs un vienmuļš, bet tā tas mākslīgi izveidotos ansambļos dažbrīd mēdz notikt – ja visi nav uz viena viļņa, pat individuāli ļoti labi mūziķi nespēj radīt īsti baudāmu gala rezultātu. Tomēr trešā, kalnus izzinošā apvienība (Anete Stuce, Katrīna Riekstiņa, Ēriks Zeps, Jānis Rubiks, Edgars Cīrulis, Pauls Ķierpe, Dita Belicka, Zanda Loceniece, Svens Vilsons, Artūrs Sebris) uzveda koncertu virsotnē. Lielākā daļa ansambļa dalībnieku dažādos sastāvos šajā projektā piedalījušies jau iepriekšējos gados, un tas atklājās gan savstarpējā izpratnē par abu mūzikas žanru nepieciešamo sintēzi, gan skatuviskajā brīvībā un atraktivitātē. Latviešu ganu saucieni apvienojumā ar Nepālas un Bali tradicionālo rituālu ieražām un nosacīti džeza improvizācijām bija tikai viens no muzikālajiem kokteiļiem, ko ansamblis piedāvāja, blakus liekot arī daudzbalsīgi dziedātu lietuviešu tautasdziesmu, skotu ritmus un intonācijas un noslēgumā arī sadziedāšanos ar publiku tautasdziesmas "Aiz kalniņa dūmi kūp" variācijā. Pagājušajā gadā radītā etnodžeza programma pēc pirmizrādīšanas sāka dzīvot patstāvīgu dzīvi neatkarīgi no "deciBela", tā bija dzirdama vairākos vasaras festivālos, un, iespējams, arī šogad daļa koncerta varētu būt skatāma un klausāma vēlreiz, vēl brīvākos apstākļos.

Festivāla pēdējo koncertu "Atbalss" ar vokālistu Laimas Lediņas, Laumas Malnaces un Dārtas Treijas piedalīšanos neiznāca dzirdēt, bet arī tā, šķiet, veidojas par "deciBela" tradīciju – noslēgt festivālu ar laikmetīgu vokālo kamermūziku. Tomēr, apmeklējot piecus no sešiem koncertiem, daži secinājumi izkristalizējas itin skaidri. Pirmkārt, prieks, ka mūsdienu mūzika savās tik dažādajās izpausmēs spēj piesaistīt klausītājus arī tad, ja neuzstājas vai netiek atskaņoti jau visiem zināmi un atzīti mākslinieki. Nedaudz dīvaini gan, ka paši Mūzikas akadēmijas studenti, kuriem ieeja šajos koncertos ir bez maksas, nebūt nebija manāmi kuplā skaitā, ja vien pašiem nebija saistības ar konkrēto koncertu. Bet kopumā, domāju, nekļūdīšos, sakot, ka laikmetīgās mūzikas festivāls "Arēna" pēdējos gados bieži vien pulcējis krietni mazāk publikas nekā "deciBels" savā trešajā pastāvēšanas gadā. Iemesli tam noteikti ir vairāki. Otrkārt, ja nu tomēr Mūzikas akadēmijā notiekošais festivāls turpmākajos gados vēlas veikt vēl vairāk izglītojošu funkciju, tādējādi mudinot koncertus apmeklēt arī tos, kam vēl no laikmetīgās mūzikas bail, varbūt der apsvērt domu par pirmskoncerta sarunu ieviešanu vai to integrēšanu skaņdarbu starplaikos, ja vien mērķis nav koncertos pulcēt tikai nozares profesionāļu loku. Ņemot vērā, ka šādu formātu izmanto pat Brāmsa, Bēthovena, Mālera, Čaikovska un citu salīdzinoši "vienkāršo" komponistu koncertos, mūsdienu mūzikai tas noderētu vēl vairāk, jo nez vai pat visi mūziķi ir pilnīgā skaidrībā un izpratnē par laikmetīgās mūzikas principiem, jēdzieniem, paņēmieniem un citām niansēm. Treškārt, lai arī "deciBelā", katru gadu citādi, bet pārstāvētas pietiekami daudzas specialitātes, ir iespējami arī vēl kādi nebijuši programmas papildinājumi, piemēram, iesaistot horeogrāfijas katedrā studējošos un mācošos. Laikmetīgā deja Latvijā ar katru gadu uzņem apgriezienus un nostabilizē savu vietu kultūras dzīvē, un kāpēc gan lai tā neiederētos arī mūsdienu mūzikas festivālā? Visbeidzot, lai arī prieks, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija spēj uzņemt un organizēt šādu festivālu, tās Lielā zāle nudien nav piemērota smalkas, niansēm bagātas un klusas akustiskās vai elektroniskās mūzikas atskaņojumiem, jo ne reizi vien šī festivāla koncertos nācās sev uzdot jautājumu – vai dzirdamās skaņas ir komponista sarakstītas vai arī garāmbraucoša auto izraisītas?

Anete Ašmane

Anete Ašmane studē klavierspēli un muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri veido raidījumus Latvijas Radio 3 "Klasika", publikācijas žurnālā "Mūzikas Saule" un citur.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!