Foto – Mārtiņš Vilkārsis un Gunārs Janaitis
 
Recenzija
14.06.2016

Dažas piezīmes par Lauras Grozas-Ķiberes monstru teātri

Komentē
3

Par izrādi "Frankenšteins" (Dailes teātrī) un izrādi "Ziloņcilvēks" (Liepājas teātrī), režisore – Laura Groza-Ķibere

Pie Latvijas aizejošās teātra sezonas apbrīnotākajiem un apbrīnojamākajiem aktierdarbiem pieder Daiņa Grūbes Radība Dailes teātra "Frankenšteinā" un Egona Dombrovska Džons Meriks Liepājas teātra "Ziloņcilvēkā". Abu aktieru galvenais uzdevums Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajās izrādēs bijis līdzīgs: radīt pēc iespējas vizuālā ziņā atbaidošākas maskas, lai ar savu talantu un aktierisko pievilcību, kā arī vīrišķīgo šarmu tās pārvarētu un izraisītu publikā līdzpārdzīvojumu tēlu dramatiskajam liktenim. Tā kā Dombrovskis un Grūbe pieder pie Latvijas labākajiem aktieriem, viņi uzdevumu īsteno ne tikai pārliecinoši, bet pat ar entuziasmu, saskatot šajās lomās augstākā līmeņa profesionālo izaicinājumu. Daiņa Grūbes galva, seju ieskaitot, un pleci tiek aplīmēti ar plāksteriem, kuru salaiduma vietas krāsotas asiņu un limfas sarkandzeltenumā, radot baisu iespaidu, it kā Radība patiesi būtu sadiegta no mirušu cilvēku miesas un ādas lēveriem. Savukārt Egons Dombrovskis 19. gadsimta beigās reāli dzīvojušā un par ziloņcilvēku iedēvētā baisi kroplīgā Merika lomā kroplumu rada bez jebkādiem polsterējumiem vai uzlīmējumiem – ar sejas grimašu un ķermeņa pozu palīdzību. Meriks pa skatuvi pārvietojas ar spieķi, liekot uz iekšu šķietami kleinas, nevarīgas kājas, izliecot kreiso roku, it kā tā būtu triekas ķerta. Viņa galva allaž ir drusku atgāzta, bet mute greiza, jo lūpu kreisais kaktiņš nedabiski sacelts uz augšu, bet labais – it kā noslīdējis un atrodas zoda vidū. Ziloņcilvēka runu pavada nemitīgi sēcieni un gārdzieni, kurus grūti aizmirst vairākas dienas.  

Var diezgan droši apgalvot, ka Radībai un Merikam vizuālā ziņā līdzīgi patiešām monstri uz latviešu skatuvēm nekad nav redzēti. Vēlreiz apliecinot vislielāko atzinību aktieru talantam un arī pašaizliedzībai, jo kuram tad patīk – un aktieri diez vai ir kāds izņēmums – sevi publiski rādīt un redzēt kā briesmoni, tomēr rodas vairāki jautājumi. Piemēram, kāds bijis režisores mākslinieciskais mērķis, ko viņa vēlējusies sasniegt ar šādu tēlu palīdzību? Groza-Ķibere vairākkārt uzsvērusi, ka šādi viņa risina tēmu par atšķirīgo, citādo, kas spiests dzīvot un ciest vienādo pasaulē. Intervijā žurnālam "Sestdiena" (06.05.2016.) režisore, piemēram, saka: "[..] ļoti labi spēju identificēties ar cilvēkiem, kuri ir opozīcijā kādai valdošai kolektīvajai domai. Kolektīvajai emocijai." Bet. Vai tad atšķirīgums no pūļa, respektīvi, no visiem, izpaužas tikai personu fiziskajās īpatnībās? Kāpēc, interesanti, režisores uzmanību nav saistījis ne Raiņa, ne Tomasa Manna Jāzeps, kas ir citādais garīgā ziņā? Ne arī simtiem citu klasiskās un mūsdienu dramaturģijas un prozas tēlu. Turklāt ne Radība, ne Meriks nav labprātīgi, pēc savas iniciatīvas izvēlējušies būt opozīcijā sabiedrībai – viņus izraidīto pozīcijā ir nostādījusi daba (Merika gadījumā) un ģeniāls, bet traks zinātnieks (ja runā par Radību). Ir tieši otrādi – viņi gribētu tikt pieņemti sabiedrībā, kļūt par tādiem kā visi, bet viņus atgrūž. Atgrūž viņu fiziskās, ne garīgās citādības dēļ, jo kā Meriks, tā Radība ne ar ko dižu nav pārāki par ikdienišķu, tā saukto vidusmēra cilvēku. Ja nu vienīgi ar to, ka spēj cieņpilni – lai arī ar sāpēm – nest savu vientuļnieka likteni.

Režisores rūgtums, arī ironija abās izrādēs vērsta pret sabiedrību, kuras pārstāvji ir piedzimuši ar normālu fizisko izskatu, bet instinktīvi baidās no atšķirīgajiem, tādēļ nežēlīgi vajā tos ("Frankenšteins") vai skrien apbīnot kā frīkus cirka izrādēs ("Ziloņcilvēks"). Režisore galvenos varoņus atklāj psiholoģiskā teātra manierē, piešķirot tiem emocijām bagātu iekšējo pasauli, bet naidīgo sabiedrību izrāda groteskā manierē, piešķirot katram tās pārstāvim tikai vienu vai pāris īpašības, piemēram, viltība un alkoholisms, trulums un agresija, zaglīgums un sadistiska nežēlība, bauda par iespēju pazemot vājāko. Neteiksim, ka reālajā dzīvē nav sastopami arī šādi tipi, bet, pasniegti mākslas darbā tik lielā koncentrācijā un bez iespējas mainīties, tie rada nomācošu vienmuļības sajūtu, jo apriori izslēdz jebkādu negaidītību. "Ziloņcilvēkā" režisore ir principiāli apgriezusi otrādi eksistences modeli, lai jau ar telpas iekārtojumu (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis), kostīmiem (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa) un tēlu marionetisko spēli uzsvērtu – cirks ir pasaule, bet dzīve, respektīvi, īstenība, – Meriks. Tēli stateniski kā lelles krīt laukā no kulisēm vai amfiteātra veidā iekārtotā spēles laukuma plauktiem, viņi ir ģērbušies cirka artistu kostīmos. Kad aktieru izkrišana notikusi pirmās trīs reizes, šķiet jau pietiekami, bet, kad tas atkārtojas divdesmit trešo reizi, – jau kļūst neizturami garlaicīgi.

Kad abu izrāžu pirmajās ainās atklājies cildeno monstru un primitīvi naidīgās sabiedrības kontrasts un konflikts, gaidām – un kas tālāk? "Frankenšteina" izrādē režisore no literārā ziņā pieticīgās Nika Dīra lugas tomēr izvilkusi maksimāli daudz darbības, kuras rezultātā Grūbes varonis piedzīvo attīstības gaitu, kam ar interesi var sekot: cilvēka dzimšana – bērnība – eksistences skarbo pamatlikumu apguve – personības nobriedums – tieksme pārvarēt vientulību – naida un atriebības dzimšana, kad tas neizdodas. Bernarda Pomeransa luga nedod nekādu iespēju Merika tēla attīstībai, tikai tā demonstrācijai un jau minētajam primitīvajam konfliktam ar sabiedrību. Groza-Ķibere, izņemot dzīves vienādošanu ar cirku, nekādu citu darbības līniju sižetā par ziloņcilvēku nav atradusi vai patstāvīgi iekodējusi, nolemjot trīsarpus stundas garo izrādi nemitīgai rotēšanai uz vietas, kas rada neizturamo sajūtu, ka laiks apstājies un izrāde nekad nebeigsies.

Līdz ar to gluži neviļus režisore nonāk pašas apkaroto cirka būdu īpašnieku lomā, jo par galveno un vienīgo izrādes saturu kļūst aktiera, galvenās lomas atveidotāja, prasme neticami virtuozi atveidot kroplu cilvēku. (Galu galā frīku šovi arī ir leģitīms teātra veids, lai gan pieder masu kultūras zemākajai formai.) Un tad jau "Ziloņcilvēka" patoss, ar kādu tiek apkarots tas, kas notiek tirgus būdās, ir, mazākais, drusku liekulīgs. Tāpat kā divdomīga, lai neteiktu, arī liekulīga, šķiet vēl kāda režisores pārliecība, kas ir aktuāla Liepājas uzvedumā. Kopā ar augstākās sabiedrības pārstāvjiem, kas ierodas Meriku sveikt Ziemassvētkos, lai apliecinātu savu viltus humānismu, jo īstenībā tos interesē pablenzt uz sezonas sensāciju – baiso kroplību –, ierodas arī prncese Aleksandra. Meitene sāk sarunu ar kroplo vīrieti, tad paceļ acis, iekliedzas, iegrūž tam rokās dāvanu un aizskrien. Aina inscenēta tā, lai mēs sajustu sašutumu par Aleksandras reakciju, kas neapšaubāmi sarūgtina un skumdina Meriku. Bet talantīgā aktrise Anete Berķe tik patiesi notēlo meitenes šausmas, nobīšanos, ka sašutuma vietā rodas sapratne par viņas pārdzīvojumu, pat līdzjūtība. Vai tiešām režisore uzskata, ka sveša, pirmoreiz ieraudzīta baisa kroplība nešokē? Un ka cilvēks, ja nav ļauns, to dabiski spēj ignorēt – bez ētikas normu apgūšanas un stingras sevis pašaudzināšanas, kur šādos kontaktos kaut neliela izlikšanās ir allaž klātesoša?

Vēl par kādu epizodi, kas atgādina režisores šoreiz ignorētu elementāru patiesību – viss, kas uz skatuves notiek (vai arī nenotiek), kaut ko nozīmē, un šim "kaut kam" teātrī var būt visai attālināti sakari ar verbāli pausto vai racionāli saprotamo ainas patiesību. Ar Meriku sadraudzējas Ineses Kučinskas atveidotā talantīgā un slavenā aktrise misis Kendala. Par attiecību kulmināciju kļūst aina, kurā Kendala izģērbjas, lai, sekojot lugas burtam, uzdāvinātu Merikam prieku, pēc kā viņš alkst, bet ko nekad nav baudījis – iespēju redzēt kailu sievieti. Režisore ir darījusi daudz, lai šī aina, kas varēja izvērsties par pašu intīmāko un cilvēciski aizkustinošāko izrādes brīdi, tāda nekļūtu. Pirmkārt, Kučinskai, lai viņas tēls vizuāli neatšķirtos no "klaunu sabiedrības", kaut arī pēc būtības atšķiras, ir tumši, gandrīz melni krāsotas lūpas, bālināta seja, kas aktrisi ļoti vecina, radot visai divdomīgas asociācijas par cēloņiem, kādēļ Kendala izģērbjas. Varbūt tādēļ, lai jauna – tas nekas, ka kropla, – vīrieša acīs ieraudzītu, ka vēl joprojam spēj erotiski ierosināt? Vai arī šī norise ir viņas upurdāvana? Bet pats galvenais ir tas, ka Kendala, nostājusies ar muguru pret zāli, neizģērbjas, vien novelk virsdrēbes. Meriks nekādi nereaģē, jo nav jau, uz ko reaģēt. Kailums, ja mērķtiecīgi izmantots, kā zināms, var būt teātrī ļoti ietekmīgs izteiksmes līdzeklis. Kā to esam redzējuši arī pašas Grozas-Ķiberes izrādē "M.Butterfly", kur pa kārtai tika izģērbts Juris Žagars un Dainis Grūbe. Kādēļ "Ziloņcilvēkā" kailums tēls tiek aizstāts ar racionālu informāciju par to?  Bet, piemēram, "Frankenšteinā" tieši pretēji – uz skatuves pašmērķīgi tiek inscenētas darbības, kas apdraud aktieru veselību un pat dzīvību. Te es domāju Daiņa Grūbes Radības un Ginta Andžāna Frankenšteina kautiņu, kura rezultātā, partnerim tikai nedaudz kļūdoties, nopietni tika savainots Radības lomas atveidotājs. Vai arī ainu, kurā pret Radības galvu tiek sašķaidīta pudele – protams, tā nav īsta, bet butaforiska, tomēr pietiekami liela un, šķiet, arī smaga. Tādi nepieļaujami ekscesi pat tirgus būdās nenotika katru dienu... Bet Grūbe (citā izrādē tas var būt kāds cits aktieris) taču nav vergs-klauns.

Varbūt režisores aizraušanās ar neikdienišķu dīvaiņu demonstrāciju nenotiek gluži neviļus, jo iespējami taču dažādi teātri. Ir teātru stāsti, ko iedvesmo reālā mūsdienu dzīve. Ir uzvedumi, kuros tiek pārbaudīta novatoriska forma. Un ir leģendu, pasaku teātris (tāpat kā kino), kas tiecas publiku iekarot ar neikdienišķi spilgtiem, pat neticamiem sižetiem vai ārkārtējiem, ar reālo dzīvi maz saistītiem tēliem. Es labprāt varu skatīties arī šādu teātri – kaut gan tas varbūt apriori nav man pats tuvākais –, ja vien šis teātris nav garlaicīgs, ja ir iestudēts kvalitatīvi. Par to, ka Laurai Grozai-Ķiberei "īstāka" varētu šķist teātra, ne dzīves realitāte, liecina viņas atbilde uz žurnālista jautājumu ("Kura tad tev ir īstā dzīve – tā, kas teātrī, vai tā, kas ārpus teātra?") jau minētajā intervijā: "Godīgi sakot, tā, kas teātrī, jo tās vismaz kvantitatīvi ir vairāk."

Aizejošā sezona liecina: ne jau Groza-Ķibere viena pati kopj savu "monstru teātri", kas atvasināts no "leģendu teātra". Šai ievirzei (vai tuvu tai) pieder arī Rēzijas Kalniņas Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētais mūzikls "Cilvēks, kas smejas" un Dž. Dž. Džilindžera inscenētais mūzikls "Žanna d'Arka". Simptomātiski: visi trīs iestudētāji saistīti ar Dailes teātri. Vai tā būtu ne pārāk veiksmīga lielā teātra leģendu mīļotāja Eduarda Smiļģa tradīcijas atdzimšana postdramatiskā teātra ērā? Vai – visdrīzāk – postmodernā teātra pasaku žanra iedibinātāja Džilindžera stils savā sabrukuma stadijā? Nezinu. Jāpadomā. Jāredz, kā Dailes teātris un tā mākslinieki, to skaitā Laura Groza-Ķibere, strādās turpmāk.     

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3