Ar bērniem
20.11.2014

Dažas domas par patriotismu

Komentē
0

Domājot par patriotismu no mūsdienu skatpunkta, nāk prātā japāņu rakstnieka Jukio Mišimas slavenais darbs, kas rietumu pasaulē pazīstams ar nosaukumu "Patriotisms". Šis būtu ciets rieksts patriotiskās audzināšanas entuziastiem, nemaz nerunājot par to, ka tas tiktu uzreiz noraidīts kā nelatvisks un perverss. Tomēr stāsts par jaunā oficiera Šindzi Tekejama un viņa sievas Reiko rituāli ieturēto pašnāvību pēc armijas tradicionālistu spārna neveiksmīgās  sacelšanās 1936. gada 26. februārī ir tieši par visu, ko patriotisma jēdziens iekļauj – par dzimtenes mīlestību, atbildību, godu, pašcieņu un izvēles brīvību, kopienu, tautu, kultūru un pat par ģimeni, mīlestību starp vīrieti un sievieti un savstarpējām attiecībām. Tuvplānā gan tas izskatās tieši tik traģiski, kā pats Mišima 1966. gadā nospēlēja savā filmā un dažus gadus vēlāk realizēja arī savā dzīvē. Nevar noliegt, ka Mišima ir skandaloza un ambivalenti vērtējama personība un viņa patriotisma versija nav brīva no mākslinieciskām ambīcijām, bet tā raisa emocijas un pārdomas, kuru tik ļoti pietrūkst šobrīd aktuālajos sabiedriskajos pārspriedumos par patriotisma un tradicionālo vērtību audzināšanu skolās. Patriotisms nesaistās tikai ar mēreni ieturētām dziesmām un harmonisku dzīvesziņu, lai arī kas tas būtu. Tas balstās spējā brīvi, adekvāti un pilnvērtīgi just (mīlēt), domāt (izvērtēt, lai pieņemtu lēmumu), rīkoties saskaņā ar vērtībām un normām un atbildēt par savas rīcības sekām. Patriotisms nav balstāms kaut kur virtuāli, gaisā vai zemē - tas ir iekšā cilvēkā. Mūsu karoga leģenda šai aspektā ir par to pašu, par ko Mišimas māksla.

Kopš deviņdesmito gadu vidus, kad izlasīju un sajūsminājos par Mišimas "Patriotismu", ir pagājis krietns laiks. Pēdējo desmit gadu laikā no kritiķes arvien vairāk veidojos par latviešu patrioti, un tam daļēji ir tiešs sakars ar skolu. Skola, kurā mācās mani bērni un līdz ar viņiem arī es, no jauna pieradina pie rituāliem, kuru mērķis ir ieaudzināt patriotismu. Maniem bērniem ir paveicies, jo viņu skolotājas ir dzīvas, radošas, enerģiskas, entuziastiskas un aizrautīgas, tādēļ rituālu izpilde ne mirkli nekļūst apgrūtinoša vai mehāniska. Tomēr ne velti Luija Altisēra ideja par skolu kā vienu no valsts ideoloģiskajiem aparātiem joprojām ir tik populāra – skolā mēs apgūstam noteiktu vēstures lasījumu, noteiktu priekšstatu par sociālo kārtību un noteiktu pārskatu par institūcijām, kuru ietvaros darboties. Un arī mūsdienās viss skolās pasniegtais tiek apgūts kā patiesība – mācību diskurss arī demokrātijas laikmetā darbojas šādi. Savukārt patriotisma audzināšanā nepietiek ar vārdu atrašanu, faktu virknēšanu un argumentāciju. Skolas dzīvē patriotisms rodas praktizētajos rituālos – caur baltajām blūzēm un uzvalkiem, puķēm un svecītēm, dziesmām un dzejas lasījumiem ik gadu noteiktos datumos, kas lauž ierasto mācību ritmu. Tā ir personiska emocionālā pieredze, kas kopā ar dzīvesstāstiem veido katra cilvēka identitāti un patriotismu kā kodu. 

Tomēr mēs atkal un atkal uzturam nepieciešamību pēc saliedējoša patriotiskā diskursa, kas rezultē patosa runās kā Saeimā un oficiālos dokumentos, tā kaislībās kafijas namiņos, virtuvēs un sociālajos tīklos. Nevar noliegt, ka būtu noderīgi definēt vērtības, uz kurām balstīt savu identitāti, bet arī tas viss nereti paliek vārdu līmenī. Turklāt šīs nosauktās vērtības katrs cilvēks ir tendēts interpretēt savā veidā, balstoties uz noteiktu zināšanu apjomu, ideoloģisko vai reliģisko pārliecību, vecumu un pieredzes daudzumu, sociālo statusu utt. Pieņemsim, ka miera un kārtības labad mums vienkārši jāakceptē viss, ko definē valdošās grupas, proti, valdība. Tomēr, kā liecina koalīcijas partiju biedru publiskie izteikumi, valdībā šobrīd nav vienotas izpratnes ne par vērtību sarakstu un tā prioritātēm. Tādēļ, pirms kaut ko mainīt skolā un izglītības sistēmā vispār, būtu ļoti nopietni jājautā – par ko tad mēs stāvam (un krītam)? Pirmkārt, kas ir tās vērtības, kuras kā kodu vēlamies ieaudzināt savos bērnos, un, otrkārt, kādā veidā to ieaudzināt? Ņemot vērā savu skolas pieredzi, gribētos noraidīt propagandas paņēmienus un uzmācīgu sausu "galvas skalošanu" – nebūsim taču tik skandalozi muļķīgi un bezkaunīgi, un neizvērsīsim šo klaunādi vēlreiz!

Definējot vērtību sarakstu, pirmais strupceļš ir tradicionālās un/vai nacionālās vērtības. Kā ir iespējams definēt to, kas ir tradicionāls un kas nav? Cik tālu vēsturē jālūkojas? Cik lielam procentam iedzīvotāju ir jāpiekrīt kaut kam, lai to varētu uzskatīt par tradicionālu? Kā nacionālo vērtību kontekstā iepīt daudznacionālo vidi Latvijā un vēl jo vairāk Anglijā vai Īrijā, kur dzīvo daļa no mūsu valsts pilsoņiem? Var jau vienmēr musulmaņu meitenei likt pārģērbties, ja viņa vēlas iet latviešu skolā, bet vai šāda prasība tik tiešām būs saskaņā ar tām pašām latviskajām vērtībām? Starp citu, tieši uz tradicionālo vērtību pamata pirms gadiem piecdesmit, sešdesmit Latvijas skolās apkaroja puiku vēlmi audzēt garus matus. Tāpat kā vērtībām, arī tradīcijām piemīt īpašība mainīties, un, pat ja tieši to mēs negribam pieļaut, ir skaidri jādefinē, kurā vēsturiskajā fāzē un telpiskajā izplatībā tradīcijas tiek pieņemtas kā nacionāls kods. Valstisks kods, kurš, kā definē preambula, bez valodas ietver arī brīvību, vienlīdzību, solidaritāti, taisnīgumu, godīgumu, darba tikumu un ģimeni kā sabiedrības pamatu.

Tāpat nav skaidrs, vai būtu iespējams vienoties par precīzām šo piesātināto simbolu nozīmēm. Brīvības jēdziens, piemēram, ir ne tikai vērtība, bet arī pieder pie pamattiesībām. Neesmu dzirdējusi, ka par to pēdējos gados tiktu publiski diskutēts. Jaunieši šodien nav īsti pārliecināti, ko šis vārds nozīmē un ko šis jēdziens sevī ietver. Brīvība nav tikai neatkarība no kaut kā – brīvība ir radošums, gatavība, atvērtība, spēja un griba kaut ko darīt. Brīvība nav arī patvaļība, jo tā iesaista sociālu atbildību, pašregulāciju un pilsonisku drosmi. Skaidrs arī, ka liberāli un konservatīvi noskaņoti indivīdi brīvības vērtību saistītu ar atšķirīgu prakšu atšķirīgu leģitimizāciju. Kā skolotājam zināt, ko mācīt kā "pareizo"? Ikdienas pieredze gan liecina, ka ar to gan nav problēmu. Katrs veido savu "pareizo" lasījumu un pārējos izslēdz nevis kā kļūdainus, bet kā absurdus un neloģiskus. Šādā praksē priekšplānā izvirzās vienkāršais, vulgārais un radikālais, kas neglābjami ved uz konfliktu. Tādēļ būtu jāveic uzmanīga un publiska diskusija par vērtību jautājumiem, pirms kaut ko ieteikt izglītības satura uzlabošanai. Varbūt labāk dot skolēniem lasīt Džonu Loku, nevis likt skolotājam dragāt savu subjektīvo interpretāciju par brīvības jautājumu.

To pašu var teikt gan par vienlīdzību, gan par taisnīgumu, nemaz nerunājot par tādām kā vērtībām kā solidaritāte un darba tikums. Atsaucoties uz publiskām diskusijām un arī pētījumiem [1], var teikt, ka solidaritāte (t.i., brālība, senā kristiešu un Lielās franču revolūcijas karoga vērtība, ko īpaši uzsver arī postmodernajā laikmetā, piemēram, R. Rortijs) un darba tikums (zināms no folkloras) nepieder pie izplatītākajām vai vismaz iedzīvotāju atzītākajām vērtībām. Visdrīzāk daudzi mums sarunas uzsākšanu par brālību un darba tikumu vērtētu kā uz marasmu un moralizēšanu. Manuprāt, šīs vērtības, kas neatņemami papildina brīvības jēdzienu liberālā sabiedrībā, ir nepelnīti atstātas ārpus jebkura publiskā diskursa un ārpus mūsdienīga skaidrojuma (piemēram, par to, ko nozīmē darbs interneta un sociālo tīklu laikmetā).

Interesanti, ka, neskatoties uz visām šībrīža plašsaziņas līdzekļos baudāmajām diskusijām par koncepta transformāciju vai konsolidāciju, jēdziens "ģimene" minētajās aptaujās dominē kā vienīgā patiesi atzītā vērtība. Ģimene ir kā drošības spilvens, atbalsta režģis, ko valsts nodrošināto sociālo garantiju vietā pēckrīzes laikā saredz Latvijas iedzīvotājs. Vai nav zīmīgi un simboliski, ka valsts, kas nostiprinājusi savu iedzīvotāju valstsgribu caur preambulu, darījusi to uzreiz pēc tam, kad realitātē pašai šai gribai atņēmusi jēgu? Valsts jēga ir aizsardzības un drošības nodrošinājumā, pretī saņemot gatavību ziedot savu dzīvību – patriotismu. Ko tieši mēs gribam ieviest mācību saturā? Kā mēs iedomājamies, ka skolotāji kaut ko tādu māca?

It kā būtu saprotams, kā mācīt bērniem godīgumu, – ar reāliem un praktiskiem piemēriem no dzīves. Tomēr mēs zinām, ko nozīmē nemelot, bet nevaram definēt, kas ir meli – tikai nepatiesības teikšana vai arī patiesības noklusēšana atsevišķos brīžos? Manuprāt, godīguma jēdziens būt jāsaista ar goda jēdzienu, tomēr tad tas jāieaudzina kā deontoloģisks princips, un te parādās ģimenes kā vērtības ambivalence. Ģimene ir ne tikai relatīvs koncepts (vai relativizējams), bet arī vēsturisks koncepts (dažādas radniecības struktūras un īpašuma formas). Mūsdienu mediju vidē parasti ģimene ir saistīta ar neviennozīmīgām konotācijām – ģimenes stiprumu šodien reprezentē, piemēram, Soprāno ģimene. Mediju virtualitātes ietekmē pat goda un godīguma jēdzieni mūsdienu pieredzē ir visai sarežģīti – ja nosodāt Pavļiku Morozovu, kā Jūs ieteiktu rīkoties bērnam, kurš zina, ka viņa vecāki nemaksā nodokļus?

Tomēr, neskatoties uz iepriekš minēto, manuprāt, uzdevums iemācīt skolā patriotiskās vērtības, būtu pārrunājums nevis satura, bet formas un metodikas aspektā, kā arī paša pedagoga izvēlē. Jebkuras vadlīnijas klasē īstenos skolotājs, un labs pedagogs mācību par vērtībām iesaista jebkurā stundā. Iejaukšanās "no augšas" ideoloģiski tonētu saturisku vadlīniju un prasību formā viņam tikai atņem brīvību, turklāt sadrumstalo apgūstamo. Nespēju iedomāties, kā vērtības var mācīt bez piemēriem, bez pieredzes, emocionālas iesaistes un piemēriem no dzīves. Vēl vairāk, manuprāt, vienīgais cienījamais veids, kā ieaudzināt bērnos vērtības, ir akcentēt tās dažādās praksēs. Ja ņem vērā, ka jaunie cilvēki ir jaunu mediju un jaunu komunikācijas aplikāciju aktīvi lietotāji, tad vērtību kritēriji, iespējams, jāmācās tieši šajās praksēs. Piemēram, tādas problēmas kā plaģiāts, emocionālā vardarbība un krāpšana ir tikai pašas redzamākās no savā ziņā tehnoloģiski balstītām ētikas problēmām, kurās bērni un jaunieši ir bezpalīdzīgi. Tādēļ, pirmkārt, vērtību vai dzīvesziņas priekšmets nedrīkst vēl vairāk sadrumstalot jau tā saskaldīto skolu programmu. Tas būtu jāintegrē kā papildu aspekts jau esošajos  mācību priekšmetos.

Izglītība mainās un arvien rodas jaunas darba vides, kur nepieciešamas jaunas prasmes un kompetences. Tieši mainīgais konteksts uzliek uz pieaugušo pleciem milzu atbildību. Viens no aspektiem, kam izglītības eksperti pievēršas, ir ētiskās audzināšanas īpašā vieta mūsdienu izglītībā. Tomēr vērtībām drīkst būt tikai saistība ar kultūru, nevis ideoloģiju, un tam rūpīgi jāpievērš uzmanība. Ja uzdevums ir attīstīt patiesu patriotismu pat ekonomiskās krīzes un politiskās situācijas saasināšanās apstākļos, manuprāt, būtu jāpievērš uzmanība tam, lai bērni, pirmkārt, skolā iemācītos kritiski domāt ne tikai savā, bet visas sabiedrības kontekstā. Ļaunākais, kas mācību procesā var notikt (un, manuprāt, tieši šobrīd skolās tā notiek), ir nesistematizētas informācijas pārbagātība. Vēloties ielikt izglītības saturā katru mācību priekšmetu kā prioritāru un nodalītu segmentu, programmas tiek nejēdzīgi saraustītas un pārslogotas, bet skolotāji – vienkārši nomocīti. Varbūt pēc tam, kad valsts būs ieguldījusi līdzekļus profesionāļu izglītošanā un uzturēšanā, būtu nepieciešams uzsvērt vēl vienu vērtību – uzticēšanos –, kas skolotāju, beidzot akceptētu tādu, kāds tas ir – kā valsts patriotu. Kāda gan cita iemesla dēļ viņš joprojām strādātu skolā?


 

[1] Piemēram, RSU sociālo zinātņu pētnieki sadarbībā ar SKDS veikto pētījumu par krīzes pārvarēšanas stratēģijām.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0