Komentārs
08.05.2017

Daudzveidības vienkāršošana

Komentē
1

Jo biežāk amatpersonas dažādās uzrunās (un tādu aizvadītajā nedēļā netrūka) piemin Latvijas sabiedrības "daudzveidību", jo dīvaināk tas izklausās.

Pirmkārt, tādēļ, ka, atvainojiet par tiešumu, cilvēki nav idioti un paši ir ievērojuši, ka vispār viņi cits no cita atšķiras. Tāpēc nav skaidrs, kādēļ varas pārstāvis uzskata par nepieciešamu uz to norādīt.

Otrkārt, tieši tādēļ, ka daudzveidība piemīt ikvienai sabiedrībai, tās daudzināšana savienojumā ar tēzi, ka šī daudzveidība esot liels pluss un tā arī tiekot uztverta, atgādina, ka visbiežāk par, piemēram, tiesiskumu runā sabiedrībās, kurās ar to ir problēmas. Ja kaut kas ir pašsaprotams, par to tik daudz nav jārunā.

Treškārt, daudzveidības jēdziens mūsu amatpersonu interpretācijā tiek nejēdzīgi sašaurināts līdz etniskajai daudzveidībai (Latvijas vadītāju izteikumos aizvadītās nedēļas nogalē Latgalē tas bija nepārprotami). Manuprāt, daudzveidība ietver sevī krietni vairāk šķautņu, attiecīgi "daudzveidības respektēšanu" reducēt uz starpetniskajām attiecībām ir tuvredzīgi. Diez vai nepieciešams uzskaitīt, kādās tik vēl "daudzveidībās" mums ir zināmas problēmas ar šo daudzveidību pieņemšanu.

Arī paliekot pie daudzveidības interpretācijas Latvijā dzīvojošo etnisko grupu izpratnē, manuprāt, te vīd etniskās piederības pārspīlēšana (tas būtu ceturtkārt). "Starp pasaules mēroga slavenībām, ar kurām Latvija vienmēr ir lepojusies, ir visu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji." Lai apgalvojuma faktoloģija paliek uz Vējoņa sirdsapziņas, bet man liekas, ka dziedātājs, sportists vai uzņēmējs ir izcils tāpēc, ka tas izriet no viņa kā indivīda spējām un darba. Kāds viņa panākumiem sakars ar etnisko grupu, pie kuras tas sevi (iespējams) pieskaita? Nenoliedzami, ikviena cilvēka attīstībā ir svarīgs konteksts, bet konteksts – vērtības, kādas viņam iemāca, vide, kādā viņš uzaug u.c., – un indivīda etniskā piederība nav viens un tas pats. Pretējā gadījumā mani interesētu atbilde uz jautājumu, kā latviešu etnoss pamanījies radīt prāvu daudzumu sūdabrāļu?

Daudzveidības sasaistei tieši ar etnisko dažādību ir vēl kādas savdabīgas sekas. Ja etniskā daudzveidība ir ne tikai vienkārši vēsturiski izveidojusies parādība, bet arī pozitīvs fenomens, tad tas arī nozīmē, ka, piemēram, Latvijā dzīvojošajiem armēņiem un azerbaidžāņiem ir nevis vienkārši jāakceptē attiecīgo etnisko grupu atrašanās šajā teritorijā, bet arī, mazliet vulgarizējot, jāpriecājas par to. Kāpēc nepietiek ar mierīgu līdzās pastāvēšanu un tiek paģērēta "vienošanās kopīgā dziesmā"? Sadarbība notiek starp indivīdiem, nevis etniskajām grupām.

Ja pareizi saprotu, šī "daudzveidības svinēšanas" konstrukcija amatpersonu izpratnē balstās uz abstraktu kopīgu patriotismu. Manuprāt, tāda nav, un tas ir saprotami. Simboliskā Bolderājā dzīvojošs cittautietis vēlas, lai viņa bērni uzaug normālā vidē, viņš zina apkaimes plusus un mīnusus un, iespējams, ir šīs apkaimes patriots (ja vēlaties), bet diez vai var prasīt, lai viņam vienlīdz tuva būtu Durbe vai Rūjiena. Nedomāju, ka tā ir specifiski Latvijas situācija. Ir patriotismi, nevis viens patriotisms.

Un te nonāku līdz tam, ka, manuprāt, komunikācijā ar cittautiešiem ir jāapelē nevis pie šo cilvēku etniskās piederības ("re, kā mēs te visi draudzīgi sadzīvojam"), bet gan noteiktām mijiedarbības praksēm, kas balstās politiskās vērtībās, pat ja mēs tās tik smalki neapzīmējam.

Kā piemēru var minēt šonedēļ gaidāmās 9. maija svinības Rīgā, kas tradicionāli izraisa zināmu diskomfortu latviešiem. Man nav ne jausmas, vai svinētāji to apzinās, bet atļaušos apgalvot, ka Latvijā viņiem ir iespējas pieminēt Otro pasaules karu tā, kā indivīds vēlas. Atšķirībā no Krievijas, kur ir oficiālais vēstures diskurss, no kura labāk neatkāpties un neaizrauties ar individuālām interpretācijām. Latvijas iedzīvotājs var gan svinēt uzvaru pār nacismu un pieminēt kritušos, gan nosodīt komunistu līderus, kas tik nesaudzīgi rīkojās ar pilsoņu dzīvību; domāju, ka vismaz pēdējos gados pēdējā sastāvdaļa mūsu kaimiņvalstī tās paudējam draud ar apvainojumiem nelojalitātē.

Citiem vārdiem sakot, mēs noteiktas politiskās brīvības prakses (ne tikai izteikšanos, bet arī politisko līdzdalību, pilsoniskās aktivitātes u.c.) uztveram kā pašsaprotamas un nenovērtējam tās kā tēmu citu Latvijā dzīvojošo uzrunāšanai.

Savukārt politiskās vērtībās balstīta piederības sajūta kādai teritorijai ir indivīdam, nevis etniskai grupai. Bija vācbaltieši, kuri vēlējās palikt Latvijā arī pēc 1939. gada, jo acīmredzot Hitlera Vācija viņiem tieši politiskās struktūras aspektā likās mazāk pievilcīga nekā Latvija pat pēc 15. maija apvērsuma. Bija cittautieši, kuri iesaistījās pasīvās pretestības izpausmēs okupācijas periodā, jo viņiem acīmredzot nepatika šī perioda politiskā struktūra. (Lieki atgādināt, ka lielai daļai latviešu okupācijas režīma akceptēšana netraucēja uzskatīt sevi par "patriotiem".) Ja piederības sajūta nav balstīta politiskajās vērtībās, tad mums ir "patriotisms", kurā apbrīnojami naski kā šī "patriotisma" it kā apliecinājumi tiek lietoti dalība pagāniskos un kristīgos rituālos, militārās parādēs, staigāšana tautastērpos, muļķību runāšana par vēsturi, viss vienā jūklī, kā kurā brīdī liekas pareizi. Zināmā mērā šādas elites pārstāvju aktivitātes ir ļoti arhaiskas, jo atgādina agrākos gadsimtos praktizēto dalību rituālos, kuru jēgai paši netic, šķietamu "tuvināšanos tautai" utt.

Latvijas valstiskuma simtgades svinību cikls tikai aizsākas, un pieļauju, ka redzēsim vēl pamatīgas teatrāla etnogrāfiskuma un iluzoras vienotības aicinājumu izpausmes. Nebūtu slikti, ja paralēli tam visu netiktu piemirsts, ka dažādība Latvijā izpaužas kā indivīdu atšķirīga attieksme pret reliģiju, ģeopolitiku un pagātni, jautājumiem, kas attiecas uz sociālo taisnīgumu un valsts ietekmi uz indivīdu, un vēl, un vēl.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1