Foto - Pauls Bankovskis
 
Literatūra
30.08.2017

Darvdeģis un lapsa

Komentē
0

Fragments no romāna "Pasaules vēsture"

Izdoma un īstenība dažkārt sapinas visdīvainākajos veidos. Jau kādu laiku rakstu romānu "Pasaules vēsture" par "nākotnes pagātni", kurā notikumus no mūsu dienām jeb tagadnes šķir viens vai pat vairāki gadu tūkstoši – ļaužu atmiņa ir īsa, un neviens to precīzi nespēj pasacīt. Šajā laikā ir mainījusies gan pati pasaule, gan tajā mītošie ļaudis, gan viņu pasaules uzskats jeb, precīzāk sakot, daudzi dažādi pasauļu uzskati. Katrā pasaules malā mītošie ļaudis pasauli redz tādu, kādu uzskata par pareizu un vislabāko iespējamo, un tad nu arī tādā pasaulē dzīvo. Jēkaupiņš ir pusauga puika, kas vienā no "Pasaules vēstures" nodaļām sastrīdas ar māti, aiziet no mājām, nonāk meža vidū pie darvdeģa un kādudien sastop lapsu. Šo nodaļu uzrakstīju pirms pāris mēnešiem, un tajā brīdī man nebija ne jausmas, ka vasaras otrajā pusē šīs iztēlotās satikšanās atspulgs materializēsies arī realitātē, tepat aiz loga. Kādunakt ārā uz galda vēsuma bijām atstājuši katlu ar auksto zupu. No rīta kāds traukam bija nocēlis vāku, un tas mētājās pļavas vidū. Citunakt bija izsvaidīti turpat pie durvīm atstātie krokši. Pēc dažām dienām mēs pirmoreiz sastapām vainīgo – aiz loga stāvēja un pretī mums lūkojās lapsa. Varbūt ne gluži katru vakaru, tomēr ciemos viņa turpina nākt vēl aizvien – aptuveni vienā un tajā pašā laikā, neilgi pirms saulrieta.

Tikai uz pēcpusdienas pusi Jēkaupiņš attapa, ka vēl neko nav ēdis, un tūdaļ atminējās, ka iepriekšējā dienā krūmmalē izlicis dažas cilpas zaķiem un vienas dzelžu lamatas. Ātri nograuzis sausu maizes riku, viņš pasvilpa suņam un joza uz mežu, jo gribēja pagūt tikt atpakaļ vēl līdz krēslai. Divas no cilpām bija palikušas tukšas, trešajā bija ieskrējis itin prāvs zaķis, bet turpat tālāk bija redzams arī zaķa skriešanas vaininieks: slazdā bija iekritusi pēc skata veca un nu jau uz pavasara pusi pagalam noplukusi lapsa. Tā bija vēl dzīva, jo dzelžu zobi bij saspieduši tai tikai vienu kāju, un tagad mēģināja rauties prom un pret nācējiem nikni ņirdza zobus. Piķis, vienā laidā riedams, savus zobus pretī rādīja ne mazāk dusmīgi. Jēkaupiņš ar brangu piepūlēšanos to atvilka nostāk, atsēja pie koka un tuvojās lapsai, kas vēl vienmēr turpināja bozties, no sāpēm smilkstēt un rūkt. Viņš atminējās reiz tēva stāstīto, ka slazdā iekritušas lapsas dažkārt labprātāk nograužot pašas sev kāju un paliekot ar trim, nekā ļaujas, ka tām novelk pār acīm kažoku: tik liela esot to dūša un brīvestības tieksme. Taču te jau nebija pat nekāda kažoka – viņas paskats bija tik nožēlojams, ka pirmajā acumirklī Jēkaupiņš dzīrās to vienkārši nosist, lai izbeigtu zvēra mocības. Viņš jau atvēzēja nūju, taču tad saminstinājās un aizdomājās. Vai gan šo patiesi varēja uzskatīt par apžēlošanos? Lapsa vēl līdz pēdējam brīdim mēģināja izrauties, un ne jau tāpēc, lai uzbruktu, jo vairums meža zvēru tāpat labi apzinās, ka cilvēks par tiem visādā ziņā pārāks, bet gan tāpēc, lai atkal tiktu savā vaļā, jo gribēja palikt dzīva: tieši tāpat kā dzīvs gribēja palikt un vēl nemirt Jēkaupiņš pats. Šķita, ka lapsa bezmaz vai nomanījusi Jēkaupiņa šaubas un pārdomas, jo pārstāja riezt zobus un ņurdēt, vien turpināja klusām smilkstēt, raudzījās pretī ar savām spoži dzintarainajām acīm, arī Piķis bija mitējies riet, un puika tai pašā brīdī saprata, kas darāms. Viņš pielēca lapsai klātu tik strauji, ka tā pat nepaguva atkal sataisīties uz košanu, vien rāvās sāņus, bet slazds tai neļāva nekur aizbēgt, cieši satvēra viņu azotē un sāka žņaugt, līdz manīja, ka zvērs vairs necenšas pretoties, top arvien smagāks un saļimst zemē.

Vēl arvien aizelsies un kailu galvu – cepure cīniņā bija ielidojusi krūmā –, Jēkaupiņš atbrīvoja dzelžu zobos iecirsto kāju un, pametis turpat mežiņā cilpā kritušo zaķi, cepuri un arī piesieto Piķi, atsperdamies vilka lapsu uz mājām. Suns, to redzēdams, sāka aizgūtnēm riet un vaimanāt, bet Jēkaupiņš par to nelikās ne zinis. Sētsvidū viņš zvēra pārcirstai kājai abās pusēs piespieda divus plakanus skalus un cieši nosēja, pēc tam lapsu ievilka tukšajā darvas ceplī, apmeta tai ap kaklu virves cilpu un piesēja dažas olektis garā saitē.

To paveicis, Jēkaupiņš atgriezās mežā, pērmeta pār plecu cilpā kritušo zaķi un pārveda mājās Piķi. Tikmēr aizžņaugtā lapsa bija atģidusies, ierāvusies tālākajā cepļa kurtuves kaktā un no tumsas pretī bažīgi zibināja acis. Kad Jēkaupiņš pastiepa pretī roku, tā jau atkal pieglauda ausis, ņirdza zobus un centās draudīgi rūkt. Ja roku lika vēl tuvāk, lapsa mēģināja iekampt, tomēr bez lielas dedzības – laikam salauzītā kāja dikti sāpēja, un tāpēc viņa vairījās no straujas un pārāk lielas kustēšanās. Jēkaupiņš atnesa un turpat blaku nolika bļodiņu ar dzeramu ūdeni, bet, kad pienāca vakara cēliens, atgriezās ceplī ar lukturi un dažām nomedītā zaķa paliekām. Pašu zaķi tikām viņš jau bija paguvis nodīrāt, izķidāt, iemest grāpī un kopā ar kādu sīpolu un rāceni izvārīt. Kad pārbrauks deģis, būs abiem gardu gardais strebjamais.

Bija nomanāms, ka trīsuļojošā lāktura gaisma lapsai nepavisam neiet pie sirds, un kopā ar šaudīgās liesmiņas gaismu tās acīs atspīdēja šausmas: tādam meža zvēram jau uguns varēja nozīmēt vienīgi drošas nāves briesmas, jo ko gan tāda lapsa var zināt par cilvēka lielajām spējām pakļaut un savā labā izkalpināt gan dabas spēkus, gan visdažādākos kustoņus. Jēkaupiņš atkal pastiepa roku, taču tagad sauja nebija tukša – tur bija zaķa kāja.

– Se, se, nāc nu šu! – viņš klusām teica. – Nāc šu un uzēd kaut drusku!

Saprotams, lapsa uzreiz saoda svaigās asinis un noprata, kas tas ir, un tomēr turpat blaku spīdošā uguns un cilvēks tai likās kas pārāk draudīgs. Viņa centās ierauties dziļāk ēnā un nemitējās ņurdēt – vien tagad balss vairs neizklausījās biedējoša, bet žēlīgi lūdzoša.

– Ka ne, ne, – Jēkaupiņš noteica un spēji piecēlās, un no straujās kustības lapsa satrūkās vēl vairāk. – Arlabunakti! Kazi, rīts gudrāks par vakaru.

To teicis, viņš ņēma lukturi un gāja prom, bet zaķa kāju noglabāja ķešā.

Būdā, priecīgi smilkstēdams un asti luncinādams, Jēkaupiņu sagaidīja Piķis. Ar savu plato un slienaini stūraino purnu tas bakstīja puikam sānā, tur, kur cauri svārku vadmalai varēja saostīt lapsas nedabūto gardumu, taču Jēkaupiņš no viņa atgaiņājās un, suņa žēlīgā skatiena pavadīts, aizspraudīja zaķa kāju aiz šķērsukoka pie zemajiem būdas griestiem. Nu jau kuru katru brīdi vajadzēja pārbraukt darvdeģim, un Jēkaupiņš nolēma viens pats pie viruma vēl neķerties, bet viņu sagaidīt. Laiku īsinādams, viņš iemeta pavardā vēl kādu malkas šķilu un pārlaida skatu viņu šaurajam un dažādu mantu pilnajam miteklim. Virs deģa guļvietas pie sienas bija mazs, no sīkiem žagariņiem izpīts plauktiņš, uz kura stāvēja vairākas tāšu vezītes un vēl kādi sīki nieciņi. Tur bija bārdasnazis ar dzeltenīgu kaula spalu – Jēkaupiņš gan neatminējās jelkad redzējis allaž pinkaino darvdeģi to lietājam; vēl tur bija trauciņš ar neatskārstai vajadzībai iejauktu un asi dvakojošu taukainu ziežļu; tur bija viena doze ar rupjāku un viens radziņš ar pavisam smalki sagrieztu tabaku; un vēl tur bija dažas māla pīpju galviņas un arī pāris pīpju kāti. Izraudzījies pašu baltāko no galviņām un gludi tumšu kātu, Jēkaupiņš sataisīja un rūpīgi piebāza vienu pīpīti. To viņš centās akurāt tādām pašām kustībām, kā to darījušu atminējās tēvu un līdzīgi kā to bija darījis arī darvdeģis, – tās vairs nebija bērna vai pusaugu puika kustības, tā bija īsta lielu vīru būšana. Iespraudis pīpīti starp zobiem, Jēkaupiņš vērīgi nopētīja sevi mazajā, pie durvju stenderes pienaglotajā un zaļganu sūbējuma traipu izraibinātajā sudraba spieģelītī. Pretī lūkojās tumsnējs noģīmis ar iekritušiem vaigiem un kupli melnu matu ērkuli. Vienīgi īsta pieauguša vīra bārzda nez kur kavējās un nedīga: vaigus un smakru vēl vienmēr klāja baltām dūnām līdzīgā bērnišķīgā pūka. Jēkaupiņš izķeksēja no uguns ogli, aizdedza pīpīti, iegriezās tā, ka bārdas trūkums atspulgā nebija redzams, un ievilka brangu dūmu. Taču tikpat lepni un cienīgi to atkal izpūst viņam neizdevās, jo dūms bija tik sīvi ass un kodīgs, ka aizcirta rīkli, acis piedzina asaru pilnas, bet iekšām lika savilkties čunčuru čunčuros. Viņš bija paguvis ievilkt labi ja pusotra dūma, taču arī pēc kārtīgas izklepošanās, niknas spļaudīšanās, pīpītes apdzēšanas un izdauzīšanas galva arvien turpināja griezties, kambara sienas un griesti ļodzīties, bet klons apakš kājām – celties un viļņoties, kā gribēdams viņu par varītēm apgāzt vai laukā izsviest. Par mata tiesu izvairījies no uzkrišanas karstajam pavardam, Jēkaupiņš tomēr izmanījās aizmeimurot līdz savai guļas vietai un nogāzties garšļaukus, ar seju cisu maisā. Suns par šādu lērumu bija dikti izbrīnīts, pāris reižu ierējās, bet, kad Jēkaupiņš neatsaucās un pat nepakustējās, pietecēja klātu un ar savu karsto mēli nolaizīja viņam vaigu. Taču Jēkaupiņš nedz ko dzirdēja, nedz ko juta: taisni uz priekšu izstieptā rokā turēdams zaķa kāju, viņš stīvā, bet apņēmīgā gaitā devās laukā no būdas un kā mēnessērdzīgais soļoja uz cepli.

Ārā bija melna nakts, taču Jēkaupiņš it visu varēja labi saskatīt tāpat, pat bez gaismekļa, un savādā kārtā gaiša viņam rādījās arī cepļa iekšpuse. Lapsa gulēja saritinājusies turpat cepļa tālākajā malā, bet, padzirdējusi nācēju, tā stīvi uzslējās pussēdus. Uzreiz bija redzams, ka tā kļuvusi drošāka: bijusi pie bļodas dzert, jo ūdens bļodā bija atlicis pavisam maz. Kaut kas mainījies bija arī lapsas skatienā un purna izteiksmē – lai gan acīs vēl arvien zibēja piesardzība, tagad šķita, ka tur samanāma arī ziņkārība un tādas kā skumjas. Katrā ziņā baiļu necik daudz tur vairs nebija. Arī zobus tā vairs nerādīja un rūktin nerūca. Jēkaupiņš jau dzīrās pastiept uz lapsas pusi roku, kad tā piepeši ierunājās, turklāt ierunājās skaidrā un gaišā cilvēku mēlē. Lai gan varbūt tā nebija cilvēku mēle, bet gan zvēru valoda, kas ne no šā, ne no tā bija nākusi viņam saprotama? Taču Jēkaupiņš par to necik daudz vis nebrīnījās un galvu nelauzīja.

– Kāpēc tu mani izpestīji? – lapsa prasīja un vaicājoši piešķieba galvu. Viņas balss bija neparasti dobja, ilgā mūžā noskrietu taku, pārciestu grūtumu un uzkrātu smagumu pilna.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0