Attēlā – cūkdelfīns (Neophocaena phocaenoides)
 
Redzējumi
05.08.2015

Dārgais dzīvnieks

Komentē
1

Šoreiz stāsts būs par slimiem cūkdelfīniem. Atcerēsimies, pirms dažiem gadiem Jurģis Liepnieks – protams, pats savu politisku motīvu dēļ – šādi nodēvēja partiju "Vienotība", kura esot efektīva, taču pretīga. Par efektivitāti tā ir tīra patiesība. Vai minētais jūras zīdītājs tiešām ir "pretīgs", es gan spriest neņemos – manas estētiskās pretenzijas pret dzīvniekiem laikam ir krietni zemākas. Taču cūkdelfīns tiešām nav īpaši graciozs, šaubu nav. Īsi sakot: cūkdelfīns mums būs metafora kādai efektīvai un ne visai glītai radībai, kura turklāt ir hibrīds un ietver kaut ko no cūkas un kaut ko – no delfīna.

Ja atgriežamies pie analoģijas ar "Vienotību", metaforas jēga kļūst skaidra. Šī partija vada valdību jau kopš 2009. gada un ar lielu varbūtību paliks pie varas vismaz līdz 2018. gadam – nu, vai nav gana efektīvi? Šī partija nav īpaši gracioza – tiem, kas ikdienā lasa latviešu avīzes, te nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Turklāt tā ietver sevī vairāku dažādu dzīvnieku pazīmes. Tā, no vienas puses, uzticībā Rietumu "liberālās demokrātijas" principiem ir nodrošinājusi Latvijas arvien ciešāku iesaisti Eiroatlantiskajās struktūrās, no otras – samērīgi izdabājusi reālo Latvijas vēlētāju iegribām, fobijām un bezapzinātajām ilgām. Īsi sakot, tāds normāls politiskās faunas pārstāvis, kurš darviniskajā cīņā par izdzīvošanu ir izrādījies pietiekami konkurētspējīgs, lai spētu gana ilgi noturēties barības ķēdes augšdaļā.

Gadījumā, ja kāds to nav jau iepriekš pamanījis, atgādināšu, ka Latvijas politiku jau kopš piektās Saeimas vēlēšanām 1993. gadā secīgā kārtībā ir noteikuši tieši šādi cūkdelfīni. "Vienotība" ir trešais no tiem, aizņemot vietu, kuru savulaik aizpildīja "Latvijas ceļš" un Tautas partija. Katrs no tiem ir mazliet atšķirīgs, taču kopīgās sugas pazīmes nenoslēpsi. Šīs partijas bija stingri proeiropeiskas; tām bija par kārtu augstāks intelektuālais un administratīvais potenciāls nekā pārējiem pārnadžiem; tās piešķīra sev "valstiskuma" auru, sekmīgi līdzsvarojot pragmatiski rietumniecisku orientāciju ar respektu pret spēcīgām etniskām un tradicionālām emocijām Latvijas vēlētāju vidū. Tiem, kas mīl visu skaisto, glumais cūkdelfīns patiesi nekādu sajūsmu neradīs. Taču tieši cūkdelfīni ir tie, kas Latviju ir padarījuši tādu, kāda tā šodien ir. To, ka zvēru karalis Latvijā ir tieši cūkdelfīns, klusējot atzīst arī pārējie faunas locekļi. Nu, vai tiešām kāds nopietni apsver iespēju, ka premjera un finanšu ministra amatos varētu nonākt kāds no ZZS, NA vai (piedošanu) SC? Kur šīm partijām vajadzētu atbildēt par politikas koordināciju ar ES, par "budžeta dzīšanu cauri", par ārpolitiskiem lēmumiem? Nē, tādas lietas pie mums tradicionāli dara cūkdelfīni – efektīvi lopiņi ar biezu ādu un elastīgu ideoloģiju, kuri vienmēr nārsto Rietumos.

Tieši tādēļ ir vērts padomāt, kādā stāvoklī atrodas šodienas cūkdelfīns – partija "Vienotība". Protams, nekas šajā pasaulē nav mūžīgs – kur nu vēl Latvijas vāji institucionalizētās partijas. "Latvijas ceļš" un TP jau ir iznīkuši; arī "Vienotība" nav mūžīga. Kā saka, visi reiz tur būsim. Taču ir būtiski ievērot, ka krīze "Vienotībā" ir krietni atšķirīga no LC un TP bojāejas. Vispirms, minētie vecās paaudzes cūkdelfīni aizgāja viņsaulē tādēļ, ka to tuvumā bija parādījies kāds spēcīgs jauns konkurents – cūkdelfīns, kurš izspieda iepriekšējo no viņa ekoloģiskās nišas. Pašlaik nekas tāds nav novērojams. Tas nenozīmē, ka "Vienotībai" netrūktu ienaidnieku. Partiju faktiski unisonā zākā NA un SC, un tā pati dod daudz pateicīgas vielas ķengām. Taču neviens no šiem "Vienotības" kritiķiem de facto nav spējīgs pārņemt tās funkciju valdības vadīšanā un pat nepretendē uz to. Tāpat, lai kā arī "Vienotību" nelamātu tās konkurenti, tie nepretendē uz partijas elektorātu – salīdzinoši izglītoto un pragmatisko latviešu vidusšķiru. Arī aizkulisēs nav redzami nekādi "jaunie zeņķi, kas mūs noslaucīs no Zemes virsas", kā dziedāja Grebenščikovs. Runas par topošo "Kalnietes un Levita partiju" ir pilnīgas blēņas, kuras nez kādu iemeslu dēļ izplata pati Solvita Āboltiņa. Problēmas ir meklējamas partijas iekšpusē; citiem vārdiem – mūsu cūkdelfīns ir slims.

Tālāk, protams, ir iespējami divi risinājumi – bojāeja vai atveseļošanās. Tomēr vispirms būtu vērts uzstādīt daudzmaz ticamu diagnozi. Tas, ka "Vienotības" partijā nav ideoloģiskas vienprātības, ir pašsaprotami. Visi līdzšinējie cūkdelfīni ir bijuši hibrīdi; un zooloģija mums māca, ka daudzās situācijās hibrīdi ir daudz dzīvotspējīgāki nekā tīras sugas. Pati ideoloģiskā hibriditāte nav iemesls šodienas grūtībām. Ja kādam liekas, ka galvenā problēma ir tur, ka Ilze Viņķele ir "liberāla" un Solvita Āboltiņa – "konservatīva", tad būtu ieteicams padomāt vēlreiz. Nez kādēļ neviens nebrīnījās un nerunāja par "liberāļiem", kad vienā partijā labos amatos bija, teiksim, Vaira Paegle un Gundars Bērziņš vai, teiksim, Māris Gailis un Gunārs Meierovics. Tā ir vienkārši šādu partiju specifika: cūkdelfīns vienkārši nevar atļauties tādu ideoloģisku sterilitāti kā tie, kuri politiskajā spektrā ieņem citas, zemākas nišas.

Nopietnākas diagnozes uzstādīšanai būtu nepieciešams vairāk laika un izpratnes, taču pagaidām liekas, ka pašreizējās "Vienotības" problēmas raisa trīs dažādu faktoru kombinācija. Vispirms, tā ir savdabīgā rekrutācijas politika, kāda nebija raksturīga nedz LC, nedz TP. Proti, "Vienotība" uz katrām vēlēšanām kooptē nevis atsevišķus cilvēkus, bet jau noformējušās politiskās grupas – sākot no "lietussargu" grupas, "Olšteina sešinieka", "Sabiedrības citai politikai" līdz pat Reformu partijai un reģionālajām partijām. Šādai pieejai ir savas priekšrocības. Tomēr šo grupu lojalitāte partijas vadībai reizēm ir visai apšaubāma – jo vairāk tādēļ, ka mūsu iekšējo grozāmo vēlēšanu sarakstu apstākļos cilvēki redz sevi kā solistus, nevis ansambļa dalībniekus. Otrkārt, cūkdelfīnu partijas ambivalentā ideoloģija prasa ļoti elastīgu balansēšanu starp nosacīti "liberālajām" vērtībām un nacionālo kolorītu, un tas pēdējā laikā partijai ir padevies pavāji. Atcerēsimies kaut vai ņemšanos ap pēcvēlēšanu krimināllietām, partijas uzskatāmo dalīšanos prezidenta vēlēšanu sakarā un saistībā ar "tikumības grozījumiem", mokas ap Aināra Dimanta atstādināšanu un tamlīdzīgi. Te vienkārši ir pietrūcis menedžmenta un pārliecinošas argumentācijas – lietas, uz kurām balstās veiksmīgs cūkdelfīns. Turklāt jāņem vērā, ka līdz ar Grieķiju, bēgļiem, britu referendumu un tamlīdzīgām lietām proeiropeiski noskaņotās, mērenās partijas neizbēgami it visur saduras ar pieaugošu agresivitāti no ekstrēmistu puses – un Latvija šeit nav un nebūs izņēmums. Visbeidzot, partijas vadība un "liberālā" opozīcija, kā liekas, līdz galam neapzinās savu savstarpējo atkarību un tādēļ publiski kasās uz nebēdu. Ja partijas vadība ar troksni padzīs visus "liberastus", "Vienotība" vēlētāju acīs pārvērtīsies par 2008. gada izlaiduma TB/LNNK – ļoti konservatīvu un nopelniem bagātu, taču sevi diskreditējušu politisko spēku. Savukārt t. s. "liberāļu" elektorālā vērtība šodien ir nulle, komats, štrunts, un ārpus "Vienotības" viņi pārtaps par Pēdējo partiju šā vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Un, pats galvenais – abas šīs daļas katra par sevi noteikti nebūs cūkdelfīns un nespēs īstenot cūkdelfīnam raksturīgās funkcijas.

Šeit sacītais atstāj neatbildētu virkni svarīgu jautājumu. Proti, vai, nonākot augstākās varas pozīcijās, Latvijas apstākļos par cūkdelfīnu nepārvēršas jebkura partija? Tādēļ bažas par iespējamo pašreizējā cūkdelfīna slimību varbūt ir pārspīlētas – kā saka, zārks tukšā jau nepaliks. Vai: varbūt cūkdelfīnu ēra Latvijas politikā ir jau beigusies? Taču par tiem – kādu citu reizi.  

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1