Foto – A. Zeltiņa, Nacionālais teātris
 
Recenzija
29.04.2015

Danse Macabre Nacionālajā teātrī

Komentē
1

Līdz vakaram, kad pirms divām nedēļām Nacionālā teātra "OKartes" Jaunajā zālē aizgāju uz Valtera Sīļa iestudēto "Prātu", neko nezināju ne par šo lugu, ne par tās autori – amerikānieti Margaretu Edsoni. Tāpat varu atzīties, ka, ieraugot galvenās lomas – literatūras profesores Vivjenas Bēringas – atveidotāju Daigu Kažociņu, tērptu katūna halātiņā, bez grima, cieši galvai apsietā lakatā, paziņojot, ka viņas varonei konstatēts ļaundabīgs ceturtās stadijas audzējs, patiešām nobijos. (Iespaidu pastiprināja statīvā iestiprināts un aktrisei pievienots dokumentāls zāļu pilinātājs.) Pieļauju, ja sēdētu tuvāk izejai un nebūtu kritiķe, varbūt ietu prom. Kaut gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka teātris ir vieta, kur var un vajag runāt patiesību par dzīvi, tai skaitā par tās smagajām un sāpīgajām tēmām, droši vien personīgās dzīves pieredzes dēļ man ir, nezinu, kā to nosaukt, aizspriedumi vai māņticība, ka ir vārdi, tādi kā nāve, vēzis, kurus nevajag izrunāt, lai tos neiekustinātu, neaktivizētu. Vai pēc šīs izrādes, kuru uzskatu par ļoti labu, manas domas ir mainījušās? Nezinu.

Izvēlēties iestudēt lugu par neglābjami slimas sievietes dzīves pēdējiem mēnešiem, kuros viņa kļūst par eksperimentālu medicīnas procedūru objektu, ir liela drosme. Šķiet, ir likumsakarīgi, ka to izdarījis Valters Sīlis – "Leģionāru", "Mārupītes", "Visu manu prezidentu", "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi" – iestudētājs, kurš savā mākslā nevairās no asi kontroversāliem viedokļiem un diskutablām tēmām. Atklāti runājot, es nevaru iedomāties nevienu citu mūsu režisoru, kurš varētu izvēlēties šādu dramaturģisko materiālu un to tik pārliecinoši iestudēt, kopā ar aktrisi Daigu Kažociņu atrodot īsto (man liekas – vienīgo pareizo) sarunas intonāciju. Tai pašā laikā mani nodarbina jautājums – kādi bija režisora īstie pamudinājumi izvēlēties šo lugu. Droši vien ne jau nu tikai tāpēc, lai paspīdētu ar drosmi un oriģinalitāti. Lai norūdītu cilvēkus, sagatavotu kam līdzīgam? Bet tas taču nav iespējams, katrs šo ceļu noiet pa savam un arī galu sagaida pa savam, to nevienam "iemācīt" nevar. Lai uzsvērtu, ka gals nav gals?

Man nenāca pat prātā, ka lugā ir arī šāda iespēja, kamēr uz to nenorādīja kāds par mani vērīgāks skatītājs. Lugā un izrādē tiek citēts angļu 17. gadsimta dzejnieks Džons Donns, kuru visu mūžu pētījusi galvenā varone: "Pēc īsa nomiedža uz mūžu mostamies, / Un nāves nebūs vairs, tu, Nāve, mirsi." (Lugu, tostarp Donna dzejoļus, labskanīgi tulkojis dzejnieks Edvīns Raups.) Taču izrādē, kura iestudēta reālistiski, šī tēma, manuprāt, netiek pat kustināta. Varu piekrist Kažociņai, kuru citē "Lsm.lv": "Doma ir, ka visi cilvēki ir vienādi un pats būtiskākais dzīvē ir vienkāršas lietas." Izrādes pēdējā skatā, kad lugas varone ir mirusi un aktrise drosmīgi nostājas skatītāju acu priekšā kaila, nodomāju – kaut arī lugas materiāls ir dedzinoši aktuāls, reālistisks, lielā mērā pat naturālistisks, režisoru varbūt vairāk nekā sadzīviskā konkrētība interesējušas lielās likumsakarības, kas iegremdētas šajā skaudrajā psihofiziskajā situācijā. Atcerējos Pīteru Bruku, kurš reiz par savu "Karali Līru" teica, ka izrādes tēma ir kails cilvēks uz kailas zemes. Sīlis un Kažociņa nospēlē ne tikai atsevišķu baisu gadījumu, bet tikpat pārliecinoši – cilvēka un likteņa divkauju. Antīko grieķu traģēdiju autoru iemīļoto tēmu, ka neviens no likteņa nevar izbēgt. Ne Edips. Ne Antigone. Ne Līrs vai Hamlets. Ne Vivjena Bēringa. Ne tu, ne es. Ne viņš vai viņa. Kā ar savu likteni sadzīvot. Kā pielūgties, lai tu netiec piespiests tā priekšā zaudēt cilvēka seju? Izrādes atbildes, salīdzinot ar līdzīgām dzīves situācijām, ir, kā zināms, vēl ļoti žēlsirdīgas... Ar to visu es gribu teikt, ka režisors un aktrise paralēli asai dzīves problemātikai ir atrisinājuši arī sarežģītu māksliniecisku problēmu – iestudējuši pilnvērtīgu mūsdienu traģēdiju, apgāžot pašpārliecināto laikabiedru laisko atzinumu, ka mūsu gadsimtā, tāpat kā pagājušā nogalē, traģēdija kā žanrs nav iespējama. Pie viena gribu paslavēt arī dažkārt nepelnīti nonievātos latviešu skatītājus – vismaz pirmizrādē zālē ilgstoši valdīja absolūts klusums, likās, cilvēki sēž, elpu aizturējuši, tik ļoti koncentrējušies un pieslēgušies spēles laukumā notiekošajam.

Margareta Edsone ir vienas lugas autore – ar Pulicera un citām prestižām literāro darbu prēmijām apbalvoto "Prātu" viņa saraksta 1991. gadā trīsdesmit gadu vecumā, savienojot savu pieredzi, kas gūta, studējot universitātē renesanses literatūru un vēsturi un vēlāk strādājot hospitālī par kopēju neglābjami slimo (AIDS un vēža slimnieku) nodaļā. Lugas tekstu autore izsūta 60 ASV teātriem, bet atbildes nesaņem vispār vai arī tās ir pieklājīgi noraidošas. "Prāta" pirmizrāde notiek 1994. gadā Kalifornijā Dienvidkrasta Repertuārteātrī – režisors kopā ar autori mēģinājumu procesā lugas divus cēlienus kondensē vienā. Tagadējā veidolā luga strukturēta kā galvenās varones monologs, kurā iemontētas īsas atmiņu ainas no profesores studiju un darba gadiem universitātē, kā arī kontakti ar medicīnas personālu slimnīcā, tiem veicot dažādas izmeklēšanas un ārstnieciskās manipulācijas. 2001. gadā "Prātu" ASV ar panākumiem ekranizē televīzijas filmu režisors Maiks Nikolss, galvenajā lomā uzaicinot britu aktrisi Emmu Tompsoni. 21. gadsimtā luga tiek daudz tulkota un iestudēta dažādu valstu teātros.

Nacionālā teātra izrāde organizēta kā Vivjenas Bēringas-Daigas Kažociņas tiešsaruna ar publiku, gan nostājoties tās priekšā pavisam tuvu, ne tālāk kā pusmetru no pirmās rindas, gan sēžot ārsta kabinetā vai guļot gultā un ar saviem komentāriem par notiekošo uz brīdi pārtraucot norises, kurās pati iesaistīta. Tā kā citi tēli šos komentārus "nedzird", jāsecina, ka tas ir galvenās varones iekšējais monologs.

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa iekārtojusi mobilu, veikli pārveidojamu vidi – tukšas telpas centrā tiek iestumta gulta uz ritenīšiem, izgaismots slimnieku ratiņkrēsls vai ārsta rakstāmgalds. Ārstu lomu tēlotājiem balti virsvalki, māsa un palīgpersonāls – spilgtu krāsu (rozā, zilās) biksēs un tunikās.

Sākotnēji šķita, ka medicīnas personāls tiks spēlēts šabloniski (arī daži lugas akcenti tādu iespēju pieļauj) – kā neieinteresēti un vienaldzīgi roboti attieksmē pret kārtējo jau apnikušo "darba objektu". Taču ar laiku situācija mainījās, "sliktā ārsta" lomu uzņemoties vienīgi Ivara Pugas doktoram Kelikjanam, kurš tiešām pacientē redz nevis dzīvu cilvēku, bet vienīgi izmēģinājumu trusīti. Toties Madaras Botmanes tēlotā Sūzija radīja priekšstatu par medmāsu, kura personiski pārdzīvo pacientes likteni un ar cilvēcisku līdzdalību pūlas atvieglot tās sāpes un bailes no neizbēgamā gala. Varētu pat likties, ka aktrise radījusi pārmēru iejūtīgu, realitātei neatbilstošu tēlu. Zinu, ka tiešie dzīves vērojumi nav nekāds kritērijs, ar ko varētu vērtēt mākslu, bet gribu tomēr pateikt, ka arī realitātē ir medmāsas, kuras rada iespaidu, ka dziļi, dzīvi un personiski interesējas par pacientu, domā, kā atvieglot viņa pašsajūtu... Jaunā, šķietami vieglprātīgā ārsta Džeisona lomā Kaspars Aniņš iezīmē būtisku, izrādes tēmas attīstībā aktuālu līniju. Viņš savulaik klausījies profesores lekcijas literatūrā un, redzot viņu slimnīcas gultā, ķīmijterapijas izkropļotā veidolā, sākotnēji uztver kā atsvešinātu "skolotāju", tikai pamazām ieraugot viņā reālu cilvēku. Tā jo asāk veidojas konflikts starp profesores autoritāti, sabiedrisko atpazīstamību, pat zināmu slavu un slimību, kas visu iepriekšminēto nežēlīgi noceno.

Vispirms komentāri par slimību un ārstnieciskajām manipulācijām ir ironiski iekrāsoti, it kā pasaudzējot ar šādu atsvešināšanas paņēmienu gan sevi, gan skatītājus no baisās tuvās nākotnes. Taču ironija nav griezīga vai asa, varētu teikt – tā ir it kā liriski iekrāsota. Aktrisei izdodas radīt pārliecību, ka viņas atveidotā varone ir intelektuāla sieviete, kura viegli, kā rotaļājoties norunā literatūrzinātniski sarežģītos tekstus par Džonu Donnu. Protams, profesorei piemīt pašapziņa un viņa lepojas ar savu erudīciju, pat izjūt pārākuma sajūtu pār mazāk veiksmīgiem kolēģiem, un jo īpaši – slinkajiem studentiem. Tādā kārtā pilnā mērā tiek attaisnots lugas nosaukums – Dieva dotais un mērķtiecīgā darbā attīstītais prāts ir profesores atšķirības zīme, viņas "zilās asinis" un karaliskais tituls. Liktos triviāli uzsvērt katram zināmo (un arī izrādē, protams, aktuālo) patiesību, ka no nāves neglābj ne bagātība, ne labie darbi, ne prāts. Tādā kārtā 21. gadsimta sākuma mākslā no jauna tiek aktualizēta vēlīno viduslaiku Eiropas tautām pazīstamā populārā alegorija – Nāves deja – Danse Macabre, kas savā lokā ierauj katru, neskatoties uz sasniegumiem, amatiem un tituliem vai bagātību...

Pazīstot Daigu Kažociņu kā ļoti emocionālu aktrisi, jo augstāk jāvērtē viņas meistarība sarežģītajā lomā: nevienā ainā ne miņas no asarām vai histērijas; varones fiziskā stāvokļa pasliktināšanās izpaužas runas intonācijas, attieksmes maiņā pret sevi un citiem – gan skatītājiem, gan medicīnas personālu. Pašapziņa un ironija, laikam ritot, nokrīt kā caurspīdīga, bet tomēr maska, atklājot ļoti siltu, aizkustinošu, patiesu cilvēku. Gribu uzsvērt – aizkustinošu cilvēku, ne cietēju, kāda lugas varone objektīvi ir. Ja vārds "gaumīgs" šai situācijā neskanētu zaimojoši, to varētu lietot, lai apzīmētu aktrises darbu pāris ainās, kur viņai jātēlo sāpju lēkmes. Aktrise un režisors Vivjenas Bēringas ceļu uz nenovēršamo tuvo galu rāda nevis kā ciešanu apoteozi, kas iznīcina personību, bet kā procesu, kurā cilvēks skaidrojas, zaudē dzīves gaitā iegūtos uzslāņojumus un sārņus. Līdz pāri paliek vien kails cilvēks uz kailas skatuves. Var jau būt (un visdrīzāk tā arī ir), ka šāds pēdējais ceļš ir zināmā mērā idealizēts variants, salīdzinot ar citiem, katram zināmiem un daudz skarbākiem. Taču tas padara izrādi emocionālā ziņā izturamu un pat kaut kādā mērā apskaidrojošu.

"Prāts" ir liels pārbaudījums teātrim, kas teicami izturēts. Pirmizrāde deva iespēju domāt, ka arī mūsu skatītāji "neizkritīs" šai eksāmenā.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1