Izstāde "Restart" starp fotogrāfu institucionālās ietekmes zonām
Pirmās Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālās izstādes "Restart" atklāšana uzmanību saista ne tikai ar fotogrāfijas un mākslas saķeres kartējumu, bet arī ar fotogrāfu institucionālo ietekmju zonu cīņām tās aizkulisēs. Zināms, ka fotogrāfi ir viena no kašķīgākajām un interpretācijām noslēgtākajām Latvijas vizuālās kultūras vidēm. Tomēr šķita, ka savstarpējās nesaskaņas un dalīšanās karojošās nometnēs, kuras nebūtu vēlams atjaunot, ir stāsts par laimīgi pārdzīvotajiem padomju laikiem.
Tādēļ –
kas tiek "Restartēts"?
Izstādē "Restart" redzamie darbi ir negaidīti daudzveidīgi un katrs nākamais ir kā pārsteigums, neļaujot interesei atslābt un mudinot no viena doties pie otra. Līdzīgi kā Janas Romanovas grāmata-objekts "Shvilishvili", kuras attēlu ķēdē kopā skatāmi vienas dzimtas pārstāvji, katram parādoties divas reizes – iepriekšējā un nākamajā attēlā. Darba apraksts skaidro, ka milzīgā portretu virtene vieno radiniekus, kuri nekad nav tikušies, jo ir sašķelti gan lielvaru konfliktā starp Gruziju un Krieviju, gan kā arī kādas ģimenē notikušas slepkavības dēļ. Rezultātā mākslas darbs – grupas portrets – dokumentē tikšanos, kura nekad nav notikusi.
(L. L. piezīmes pēc izstādes "Restart" apskates)
Vārda "biennāle" parādīšanās Latvijas mākslas ainā pati par sevi ir pozitīvs notikums. Kvalitatīvi pasākumi ar ambīcijām noritēt regulāri par spīti knapajiem kultūras finansēšanas apstākļiem nav bieža parādība. Citādi priecīgo notikumu aizēno Rīgas Fotobiennāles aizkulises – vēl pirms diviem gadiem kopā strādājošo Rīgas Fotomēneša partneru šķelšanās un tā rezultātā divu līdzīgu notikumu rašanās.
Lai gan šis ir pirmais biennāles norises gads un tās centrālo izstādi veido kuratoru komanda – Inga Brūvere sadarbībā ar Ievu Epneri, Mariju Šēvoldu (Marie Sjøvold, NO) un Aigu Dzalbi –, nevar ignorēt galvenās kuratores un visa pasākuma vilcējspēka Brūveres nopelnus Rīgas Fotomēneša dibināšanā un tā pirmā gada programmas veidošanā. Loģiski būtu "Restart" skatīt kā turpinājumu viņas kūrētajai "Urban Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija" un tai paralēli pilsētvidē jeb sabiedriskā transporta pieturās notiekošajam projektam "Kaimiņi", kas bija 2014. gada fotomēneša centrālie notikumi. Tomēr Brūveres dibināto fotogrāfijas festivālu nu ir pārņēmuši un veiksmīgi turpina viņas bijušie sadarbības partneri. Nošķirt, kur ir bijušas vienas vai otras puses idejas un stratēģiskās izvēles, šobrīd ir neiespējami. Lai visu vēl sarežģītu, daļa no 2014. gada fotomēneša aktivitātēm, iestrādnēm un veiksmēm ir īstenotas arī šogad, bet nu jau abu paralēlo notikumu programmās.
It kā divi pasākumi un dažādas to īstenotāju komandas varētu nodrošināt atšķirīgas satura vai estētiskās platformas, līdzīgi kā to demonstrē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un laikmetīgās mākslas centrs "kim?". Tomēr, iedziļinoties abu paralēlo fotonotikumu norisēs, mulsina to uzkrītošā līdzība. Abi pasākumi par savu prioritāšu zonu izvēlas Baltijas un Austrumeiropas reģionu, organizē centrālu, kopējo norišu iezīmējošu izstādi un to papildinošu intervenci pilsētvidē sabiedriskā transporta pieturvietās, veido plašu notikumu programmu, piesaistot vienas un tās pašas mākslas institūcijas un personālijas, rīko jauno autoru konkursu, izdod dokumentējošu katalogu-eseju krājumu un pat bezmaksas izdales materiālus dizainē uzkrītoši līdzīgi. Ja nu būtu jāizdala kāda specifika, tad fotomēnesis ietur konservatīvāku, drošāku medija reprezentācijas līniju, kamēr fotobiennāle atļaujas vairāk eksperimentēt. Tomēr atšķirības ir nebūtiskas, un varētu teikt, ka platformas nekaro par estētiskām kategorijām, kā tas bija 20. gadsimta 80. gadu salonfotogrāfu un dokumentālistu starpā, bet laikmetam atbilstoši cenšas dalīt institucionālās ietekmes zonas. Tiesa, tas izdodas diezgan slikti, jo pārējā mākslas vide netiecas nostāties vienā vai otrā pusē un bez problēmām integrējas abu pasākumu norisēs. Kurš tik šaurā vidē vēlas naidoties?
Kas ir biennāles tēma?
Pār fotogrāfijām slīdošā, meklējošā kamera un meditatīvā, stāstošā balss Megijas Rustamovas (Meggy Rustamova) videodarbā "Aicinājums ceļojumā" atsauc atmiņā kādu citu sen redzētu un par klasiku kļuvušu darbu – Krisa Mārkera (Chris Marker) fotofilmu "La Jetée" (1962). Tās distopiskais stāsts ieveda skatītāju nepārraujamā laika cilpas izraisītā notikumu ķēdē, kura nemitīgi atkārtojās un no kuras filmas varonim – un līdz ar viņu skatītājam – nebija izejas. Pāris dienas pēc izstādes apskates Rustamovas darbu atceros kā "Restart" metaforu. Vai redzamais saskan ar tā verbālo komentāru, un vai dotās norādes par attēla/teksta un šajā gadījumā – izstādes – saturu ir jāņem vērā?
(L. L. piezīmes pēc izstādes "Restart" apskates)
Kā centrālajam notikumam "Restart" būtu jābūt galvenajam biennāles mugurkaulam jeb tās kopējās tēmas iezīmētājam. Izstādes aprakstā ambiciozais nosaukums tiek saistīts ar virtuālajai videi raksturīgo informācijas radīšanas un pazaudēšanas procesu, kā arī vēlmi zudušo atgūt, bet par izstādes mērķi tiek izvirzīta "šodienas fotogrāfijas kā mākslas prakses tendenču" fiksācija. Minēta arī vēlme pagātnes un nākotnes saķerē "dziļāk saprast šodienas pasauli". Kā tas tiek īstenots dzīvē?
Mākslas darbs vienmēr veido saiti ar laiku, kurā tas ir tapis, tādēļ mūsdienu pasaules klātbūtne tajos ir pašsaprotama. Bet mediālā aspektā izstādē "Restart" tiešām aptverta plašā teritorija no melnbaltās fotogrāfijas līdz instalācijai, video, atrastu attēlu izmantojumam un pat tīkla vidē īstenotām performancēm. Astoņpadsmit autoru dažādība ir ārkārtīga, un to var skatīt kā ābeci fotogrāfijas plašajam izmantojumam arī radošo metožu izvēlē. Tomēr citas vienotas tēmas, kas būtu balstītas ārpus mediālās daudzveidības, nav nolasāmas.
Ir arī veiksmes, un tā ir izstādes scenogrāfija (galvenās kuratores Brūveres darbs). Atsakoties no garajiem darbu aprakstiem, bet ievietojot tos izstādes ceļvedī, ekspozīcija padarīta par mākslas darbu jeb tīru vizuālo vienību saspēli. Piemēram, pateicoties veiksmīgam iekārtojumam un acīmredzamam kuratores nopelnam, līdz šim neredzētās Ulda Brieža ceļojuma fotogrāfijas "Rīga–Vladivostoka" (1975) kopējā ekspozīcijā iekļaujas īpaši laikmetīgi. Tās skatāmas lieliskā izlasē un izkārtojumā, kombinējot atmosfēriskus vides skatus, individuālus portretus un spēcīgus fotogrāfiskus tēlus. Papildinošā vitrīna ar vēstuļu lapām, avīžu izgriezumiem, nelieliem nieciņiem, piemēram, riepas fragmentu un suvenīrkarotīti, fotogrāfijas atdzīvina un piešķir tām materialitāti un papildu emocionalitāti.
Ja abstrahējamies no izstādes nosaukuma un tās ievadu uztveram kā paralēlu, ne tiešu norādi par izstādes saturu, līdzīgi kā Rustamovas videodarbā attēlu un runāto tekstu saspēli, biennāles ekspozīcija ir aizraujoša sastapšanās ar labu autoru labiem darbiem. Jāatzīst, ka arī fotomēneša tekstiem raksturīga frāžainība, un tā nebūt nav biennāles īpatnība. Atgriežoties pie bijušo sadarbības partneru spēku samēru līdzvērtības, var vien nobrīnīties par spēju esošajos kultūras finansēšanas un cilvēkresursu apstākļos vienlaikus noorganizēt divu gandrīz identisku pasākumu programmas, kuras ir vienlīdz saistošas un kur katra aptver pirmā fotomēneša notikumu intensitāti. Varbūt Latvija ir kļuvusi par fotogrāfijas lielvalsti? Visticamāk, ne. Konkurence šajā reizē ir mobilizējusi abu pušu spēkus, un līdzīgu rezultātu sasniegt pēc nākamajiem diviem gadiem varētu būt krietni grūtāk.
Kas tālāk?
Agņeškas Polskas un Viteka Orska (Agnieszka Polska, Witek Orski) video "Ieroči" stāsta par 1968. gada studentu protestiem Polijā, kuru laikā valdība deva rīkojumu izurbt caurumus Varšavas kara muzeja kolekcijas priekšmetos. Pieļaujot vēsturisko ieroču iespējamo izmantojumu nemieros, kā arī ignorējot faktu, ka studenti visticamāk antīkos šaujamrīkus neprastu izmantot, muzeja kolekcija tika pielīdzināta utilitāru priekšmetu kopai un ierauta politiskās varas spēlēs. Vai caurums fotogrāfu konfliktā ir neitralizējams?
(L. L. piezīmes pēc izstādes "Restart" apskates)
80. gadu salonistu un dokumentālistu vidē radušās fotogrāfu domstarpības kā dažādu estētisko uzskatu sadursme bija aktuālas veselas paaudzes garumā. Fotomēneša un fotobiennāles notikumi rāda jauna – organizatoriska, ne estētiska – rakstura konfliktu. Šobrīd ir neiespējami izsekot tā ģenēzei, jo katrai pusei ir savi viedokļi un argumenti. Tagad, kad katra puse pārstāv savu institūciju, ir nedaudz par vēlu šķetināt laikus neizrunāto. Tas, ko šobrīd varētu un pēc abu pasākumu beigām arī vajadzētu darīt, ir nevis turpināt vienam otru pārspēt vai apsteigt, bet gan apsēsties pie viena galda un vienoties par turpmāku konstruktīvu līdzāspastāvēšanas plānu. Tas, ka neprotam diskutēt un risināt konfliktus, mākslas vidē izskan simptomātiski. Kādēļ lai fotogrāfi nevarētu lauzt iesīkstējušo stereotipu par mūžīgi kašķīgu un savstarpēji nesaticīgu vidi un demonstrēt spēju sarunāties? Lai cik grūti tas arī nāktos, rezultātā ieguvēji būtu visi. Gan fotomēnesis un fotobiennāle, gan abu pasākumu dalībnieki – mākslinieki un iesaistītās institūcijas – un galu galā arī finansētāji un skatītāji, kuri šobrīd var apmaldīties līdzvērtīgo norišu paralēlismā un beigu beigās neatbalstīt/neapmeklēt nevienu no pasākumiem.
Raksturojot fotogrāfijas lielākos izaicinājumus digitālajā laikmetā, fotobiennāles simpozija kuratore Maija Rudovska min cīņu par uzmanību un nemieru par eksistenci. Vai var atrast labāku raksturojumu fotobiennāles un fotomēneša organizatoru konfliktam?
1