Proza
18.09.2015

Ceturtā atskaņa Rainim

Komentē
1

Raiņa dzīvesbiedres Aspazijas dienasgrāmatas izpēte likusi apstrīdēt vienu no populārākajiem mītiem par Raiņa pseidonīma izvēli – izrādās, ka Jānis Pliekšāns savu pseidonīmu neesot vis izvēlējies no kāda ceļa stabiņa uzraksta, kā tas tradicionāli ticis stāstīts pirms tam, bet gan, ņemot par pamatu mitoloģisko tēlu – tumšo Mēness dēlu Sinairu, kas, otrādi lasot, arī veido vārdu Rainis.

www.delfi.lv

– Eu, paklau, a "patstāvīgs" ir medicīnisks vai celtniecības termins?

Garais izspļauj ķiršogas kauliņu lejā dārzā un apcerīgu skatienu izseko līdzi tā trajektorijai līdz pat ievu krūmam mājas priekšā. Dažus simtus metru tālāk, aiz mājām un dārziem, vasaras karstumā gulšņā Baltijas jūra, kuras piekrasti klāj vasarnieki, cieši sagūluši cits citam blakus un nozieduši brūnās miesas ar krēmiem un eļļām, nu gluži kā tās šprotes, ko Lisijs šobrīd zvejo no bundžiņas, vēl bezkaunīgi kožot virsū veselas ķiploku daiviņas, kuras sarindojis sev priekšā uz galda kā kādam zvēram izrautu baltu ilkņu rindu.

Labi, ka jaunais jumts vēl nav pabeigts. Vismaz tā smaka dabū izvēdināties.

Bārda un Resnais jau pabeiguši ēšanu, Resnais izgāzies uz siltinājuma pakām un dzer šķīsteni, kamēr Bārda sēž uz dēļu kaudzes un apcerīgi baksta zobus ar garu skaidu, ko noplēsis no viena grīdas dēļa. Cauri spārēm izskrien viegla brīze, atvieglodama pēcpusdienas karstumu, un uz putekļainās grīdas saliktie pārtikas maisiņi nočab pēc kārtas vēja virzienā, kā spēlēdami klusos telefonus.

– Eu, nu bet točna?

Resnais noliek kafijas krūzi uz grīdas un apveļas uz muguras kā paēdis valzirgs. Saule un vējš spēlējas viņam tieši virs galvas, veidojot dīvainus ēnu rakstus no ne līdz galam piestiprinātās vēja membrānas, un visā ķermenī jūtams patīkams atslābums. Viņš atraugājas, pieklājīgi aizsedzies ar plaukstu, un tad pieslēdzas spēlei.

– Nu, tas atkarājas no tā, par kādu vārdu ir runa. No skolas laikiem kā tagad atceros: ir divi tādi vārdi. Viens pa-stāvīgs, otrs pat-stāvīgs. Pa-stāvīgs, pats par sevīm, ir celtniecības termins. Zinkā, pa stāvam uz augšu. Vai arī ievelkam santehniku pa stāviem, nu tādā veidā. Tīra celtniecība. Značit, "pat-stāvīgs" ir medicīnisks termins.

– Autoerekcija, – ar smīnu noprecizē Lisijs un izvelk no samīcītas marļika paciņas vienu cīgu un šķiltavas ar blondīni, kurai no ilgstošas lietošanas nodiluši pupi. Vējš iztriec pirmo aromātisko cigarešu dūmu mākoni cauri daļēji nosegtajam jumta skeletam un izklīdina kaut kur dārzā mājas ārpusē.

– Nu vot, es tieši tā arī domāju, – Garais saka, priecīgs par brigādes atbalstu. – Kā celtniekam man, protams, tuvāks ir pa-stāvīgs. Kā vīrietim atkal daudz saprotamāks un pat savā ziņā iedrošinošāks liekas pat-stāvīgs. Neko viņam nevajag, vienmēr gatavs tāpat!

Veči noņirdz un pieklust, paēduši un atslābuši. Cits pēc cita arī pārējie seko Lisija piemēram un aizkūpina.

– No tādas puses raugoties uz lietām, – beidzot ierunājas arī Bārda, kurš līdz tam dirnējis uz dēļu kaudzes klusēdams, – sāk mulsināt vārds daudz-stāvīgs...

Dažas sekundes visi ķiķina, domādami, ko tādu varētu piebilst. Pirmais paspēj noreaģēt Garais:

– Kas tur mulsinošs, drīzāk cerības rosinošs! To vārdu taču ieviesa viagras ražotāji!

Komentārs tiek novērtēts ar atbilstošu rēku, pēc tam atkal iestājas pusdienlaika klusums. Bārda piesardzīgi izvelk vienu no avīžu lapām, kas paliktas zem ēdiena, un iegrimst lasīšanā, pārējie tāpat vien kūpina.

– Bet vispār, – pēc mirkļa atsāk Lisijs, – celtniecība un medicīna nav diez ko tālu viena no otras. Ar ko tad strādā urologi un ginekologi, ja ne ar ķermeņa santehniku?

– Un kas tad ir apdarnieki, ja ne kosmētiskie ķirurgi, – pārtver Garais. Taču šoreiz joks nez kāpēc nenostrādā un noslāpst, pirms vēl kārtīgi sācies. Viņi turpina klusēt, vienīgi vējelis reizēm kaut kur kaut ko pačabina.

Lejā noklaudz durvis. Garais pavada prom gājēju ar skatienu un slinki izspļauj viņam pakaļ vēl vienu ķiršu kauliņu.

– Mākslinieks, – viņš nosaka, lai gan visiem tas tāpat skaidrs.

Māja pieder fotomāksliniekam Gideonam Tukšum, kurš tagad to atjauno atbilstoši nez kādām tur prasībām – tas ir, kad cilvēks nedrīkst darīt ar savu māju, ko grib, bet ir spiests to paturēt tādu, kāda tā bijusi uzcelšanas brīdī. Tā redz ir. Pat tiem, kas var atļauties dzīvot Jūrmalā, nākas sevi reizēm ierobežot. Bet mākslinieks slavens, no tiem, kas pārsvarā bildē tikai sevi, un tāpēc par viņu bieži raksta avīzēs. Piemēram, tieši šobrīd Bārda ar raupju plaukstu notrauc pielipušus brētliņu gabaliņus no recenzijas par Majoru kultūras namā nesen atklāto Gideona Tukšus personālizstādi "Objektīvā – Gideons Tukšus". Iepriekšējos pusdienas pārtraukumos Bārda iepazinās ar citos avīžu numuros publicēto Gideona kulināro fotoreportāžu rindu "Tukšus brokastis" un "Tukšus ēd", kā arī minimālisma stilā ieturēto melnbalto fotopašportretu sēriju "Tukšus – tā ir pilnība".

Fotoreportāzis, tā viņu pagājušonedēļ rupji nodēvēja Lisijs.

Vispār jau, pazīstot Lisiju, tas nav diez ko rupji, Gideons vēl tīri viegli ticis cauri, citiem klīņiem ir tikusi trakāka kritika.

Bārda apgriež avīzes lapu uz otru pusi, kur liels raksts ar melnbaltu foto centrā, tikai tas šoreiz ir nevis Gideons Tukšus, bet gan Jānis Pliekšāns.

– "Raiņa vasarnīcā dzejas vakars", – viņš nolasa raksta nosaukumu.

– Jānis Rainis, galvā spainis, – pilnīgi paredzami šinī vietā nosaka Lisijs.

– Vidū speķis, apkārt bleķis, – kā pieklājas, pārtver Garais.

– Vot, es reizēm domāju, – iekrekstas Resnais un sakrampē strupos pirkstus uz vēdera, bezmaz vai kā zārkā gulēdams, – Rainis taču bija tik kruts dzejnieks, kāpēc neviens nevar sacerēt vēl kādu normālu pantiņu par viņu, izņemot to stulbumu par spaini? Piemēram:

Jānim Rainim bija svainis, 

Kuram galvā uzmaukts sainis!

Garais apcerīgi paskatās uz netāla koka lapotni, kas ņirbinās vējā, un ekspromtā klāj vaļā:

Jānim nebij' vārdā Rainis,

Bet gan parastākais Dainis!

Lisijs jau paver muti, tad atkal aizver ideju trūkuma rezultātā. Viņa vietā turpina Bārda:

Jānis Rainis bij' ukrainis!

– Nu nē, tas galīgi neskan, – iebilst Resnais. – Jānis Rainis bij' ukRAInis, tev uzsvars stulbā vietā. Neskan gludi. Tur vajag kādu skanīgāku vārdu. Kā Dainis, piemēram.

– KAMBARsuLAInis? – cerīgi bilst Bārda, taču ir skaidrs, ka ar vienkāršu izskaņu "ainis" ir par īsu, kārtīgam pantiņam vajag kaut ko labskanīgāku.

– Mežainis? – piedāvā Lisijs.

– MeŽAInis, – atkal norāda Resnais. – Tāpat arī bārDAInis, kuKAInis, raGAInis. Neskan, uzsvars nevietā.

– Pekainis... Rainis, PeKAInis, – domīgi izgaršo vārdus Garais. – Nevietā gan tur uzsvars. Tiešām, strādā tikai spainis, svainis, un… ēēē…

– Sainis, – piemet Resnais.

– Nu nevar būt, ka Rainim nav citu atskaņu! – ar patiesu sašutumu balsī saka Bārda.

– Var gan, – Resnais viedi nosaka un tad ar grūtu nopūtu noveļas no siltinātāja pakām, lai piesvemptos kājās. – Tāpēc jau es arī aplauzos un tālāk par svaini ar saini galvā nekad neesmu ticis.

Bārda savelk pieri krunkās, cīga kūp, a pats saspringti domā.

– Varbūt Lainis? Kā Kamaldiņš [1], tas ir.

Resnais nopietni papurina galvu un savelk bikses uz augšu.

– Gan Dainis, gan Lainis ir cilvēku vārdi, tie īsti neder. Parastu lietvārdu vajag. Tu taču neteiksi: Jānis Rainis, galvā Dainis!

– Skrandainis! – Bārda entuziastiski iesaucas, taču tūlīt arī apraujas. SkranDAInis, vot kur tā lieta! Atkal neskan, un vēl zilbe par daudz.

– Tu te neaizraujies, – Resnais viņam auksti aizrāda, – pusdienlaiks cauri.

Lisijs pie sevis noburkšķ kādu rupjību sakarā ar nepatīkamo atgādinājumu, taču neviens nereaģē, visi pieraduši. Lēnām un negribīgi veči kustas pa bēniņiem, novākdami ēdiena paliekas un uzmeklēdami instrumentus. Lisijs ar Garo nozūd augšā uz spārēm, lai turpinātu klāt vēja membrānu.

– Aainis, bainis, cainis, Dainis… neder. Tālāk: eainis, fainis, gainis, hainis… – pie sevis bubina Bārda, kamēr Resnais atslēdz lielo tērauda kasti stūrī, kurā glabājas brigādes dārgākie instrumenti.

– Še tev fleksis, un kāp lejā balkona margas zāģēt, – viņš saka, izvilkdams no kastes īstu monstru no slīpmašīnas, ne sliktāku par to, ko izmanto asfalta zāģēšanai, ar to starpību, ka šis iet no elektrības, nevis ar benzīnu, un virsū dimanta ripa. Bārdam smadzenes tik ļoti aizņemtas ar Raiņa atskaņas problēmu, ka viņš tikai turpina pie sevis skaitīt pēc alfabēta:

– Iainis, jainis, kainis…

– Skaties tik, nenopisies lejā, – Resnais ar smīnu saka, sniegdams Lisijam monstrozo aparātu.

– Lainis, mainis, nainis… Ko?

– Es saku: uzmanies uz tā balkona, otrais stāvs tomēr nav pirmais!

– Zinu. Paga, kur es paliku? El, em, en, ō, pē, er, es. Tātad: oainis, painis…

Resnais atmet ar roku un atgriežas pats pie savām lietām, kamēr Bārda, joprojām purpinādams, kāpj lejā uz otro stāvu, fleksis pārmests pār plecu, elektrības vads velkas līdzi, un štekeris sitas pa pakāpieniem.

Gideona Tukšus rezidence ir tipiska Jūrmalas divstāvu koka māja, kurai jūgendstila arhitekta mežonīgā iztēle vienā stūrī pilnīgi nevajadzīgi pieķibinājusi klāt mazu balkoniņu ar čuguna margām. Dekoratīvs = nevajadzīgs, līdz ar to Tukšus ģimene ir balkoniņu ignorējusi visus mājas pastāvēšanas simt desmit gadus, un tagad margu čuguns tā ierūsējis, ka tās nav iespējams normāli noņemt. Tāpēc Resnais nolēmis tās nozāģēt ar fleksi, lai atbrīvotu vietu jaunajām margām.

– Eu, Bārdainais, – no jumta jestri uzbļauj Lisijs, kad Bārda izlien uz balkona ar fleksi rokās, – jaunu atskaņu Rainim atradi?

Bārda aizņemti parausta plecus un pārbauda, vai fleksis pierubīts. Visam rajonam pārskan skaļa motora rēkoņa un atkal apklust.

Ar alfabētu nekas nav sanācis, un Bārda nolemj izmēģināt burtu kombinācijas.

– Alainis, blainis, clainis, – viņš pie sevis nosaka un paceļ fleksi gaisā. – Dlainis, elainis…

Vžžž! Drīz vien vecās margas ir nost. Balkoniņš tagad izskatās kā večuka žoklis ar izņemtu protēzi, tā priekšējā daļā margu vietā palikusi dekoratīva koka maliņa kā tukšas aukslējas.  Bārda saliek vecās margas un fleksi istabā uz grīdas, līdzās jaunajām margām, kas tur atbalstītas pret sienu, visas satītas burbuļplēvē. Tās tagad jāizvelk uz balkona, un tad varēs saukt Resno, lai nāk palīgā stellēt.

– Prainis, rrainis, srainis, – Bārda bubina, atmuguriski vilkdams smago saini, – trainis, urainis, vrainis, zrainis…

– Eu, Bārda, skaties, nesaej pa fāzēm Raiņa dēļ! – līksmi no augšas uzsauc Garais, nokāris galvu lejā no jumta, un pat Resnais pabāž priecīgu ģīmi starp vēl neapsegtajām spārēm otrā jumta galā, reaģēdams uz jautrību.

– Pa fāzēm viņš točna saies, jo citu atskaņu Rainim nav! – Resnais autoritatīvi nobļaujas lejup. – Spainis, sainis un svainis. Un cauri!

Garajam līdzās parādās Lisijs, kurš vēršas pie Resnā:

– Eu, man toties ir celtniecības dzejolis par Aspaziju. Aspazija apkārt lodā, skrūvēdama skrūves podā! Ha-ha! Bārda, tu dzirdēji?

Lejā uz balkoniņa iznirst Bārdas mugura, tai tūlīt seko pleci un pieliekta galva, beidzot burbuļplēvē satītas čuguna margas. Viņš paceļ galvu augšup, vērsdamies pie kolēģiem, un sejā joprojām var manīt domu aizņemtību, lūpas kā nedzirdamu mantru skaita variācijas par Raini. Tad seja uzzied, kā it kā viņš būtu atradis uz ielas somu ar miljons eiro.

– Atradu! Nav ne svainis, ne sainis, ne spainis, pat ne Dainis vai Lainis! Atradu!!!

– Ko tu dirs, – neticīgi novelk Resnais.

– Kad es te stāvu! Jess!

– Nu, nu, – tikpat neticīgi kā Resnais nosaka arī Garais. – Un kas tad ir tā atskaņa?

Bārda no jauna noliecas un pavelk margas vēl pāris soļus, lai varētu atbalstīt pret balkona durvju stenderi. Viņš iztaisno muguru un apgriežas pret pārējo brigādi, kas augšā gaida uz viņu. Aiz Bārdas papēžiem plešas Gideona Tukšus mākslinieciskā nekārtībā aizlaistais dārzs, un ievu krūms zaļi zaigo vasaras saulē.

– Ha, jūs nemūžam neiedomāsieties!

Intriga ir sakāpināta, un uz Bārdu uzmanīgi raugās trīs sejas. Pat vējš šķiet aizturējis elpu, un vēl nenostieptā vēja membrāna uz spāru skeleta guļ klusi un nekustīgi, gadsimta atskaņas gaidās. Bārda izbauda momentu, teatrāli paceļ rokas, laimīgs smaids izplešas no vienas bārdas malas līdz otrai. Viņš lēnām un izjusti sāk skandēt:

Jānis Rainis, galvā…

Tanī brīdī viņš pasper mazu, pavisam mazu solīti atpakaļ, nu tiešām tādu maziņu, tik vien, lai ieņemtu nedaudz teatrālāku pozu, tā, lai šovs būtu tiešām sanācis labs un vēlāk draugiem būtu iemesls riktīgi ierēkt; lai šī diena būtu izdevusies, lai tai būtu ne tikai darba, bet arī socializēšanas, draudzības un vienkārši labas dienas garša, tā garša, ko viņi pēc tam atcerēsies arī vecumdienās, tā foršā garša, ko tu jūti klāt pie alus, kad čomi stāsta cits citam visādus prikolus no darba pieredzes un rēka plūst pāri galdam, nesdama vecas atmiņas un raisīdama aizvien jaunas, kad tu gribi aizgūtnēm teikt: eu, bet atceries vēl to reizi, nu, toreiz, kad Bārda meklēja Rainim ceturto atskaņu, un ko domājies – bļaģ, atrada arī, sukins viņš sins, nē, nu jei bogu atrada, kad es te sēžu, un tu vari iedomāties, kas tā bija par atskaņu, nu nemūžam neiedomāsies! un visi aizturēs elpu, un viņu prāti griezīsies kā vāveres pa riteņiem, izmisīgi meklējot to ceturto atskaņu, to ģeniālo, superīgo atklāsmi, kas apgaismoja Bārdas prātu vienā vasaras pēcpusdienā, liekot balkona margas Jūrmalā; un tad stāstītājs varēs atplest rokas ar tādu pašu vēzienu, kā to toreiz darīja Bārda, uz balkoniņa stāvēdams, un ar izteiksmi nodeklamēt: Jānis Rainis, galvā…

Bet tas solītis, tas mazais solītis. Bārda atkāpās tikai pavisam drusciņ, taču ar to pietika, lai viņš pa taisno nolidotu lejā pāri balkona koka aukslējai, atvainojiet, dekoratīvajai apmalītei, un trāpītu ar galvu iekšā tanī ievu krūmā, ko Garais tik cītīgi piespļaudījis pilnu ar ķiršu kauliņiem.

Nē, nu vispār jau čalis tika cauri salīdzinoši sveikā. Atbrauca ātrie, uzlika divas šuves, citādi jau nekas.

Vienīgais, ka no atsitiena pret zemi viņam tā ceturtā Raiņa atskaņa izsitās laukā un tā arī nav atgriezusies. Varbūt kādam ir kādas idejas?

 

Oksforda, 2015

[1] Lainis Kamaldiņš – bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs.

Vilis Lācītis

Vilis Lācītis ir plaša profila gadījuma darbu strādnieks no Rīgas, kurš šobrīd dzīvo un meklē regulāru ienākumu avotu Londonā, Apvienotajā Karalistē. Brīvajā laikā Lācītis nodarbojas ar rakstīšanu, ga...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!