Par dokumentālo filmu "Pēdējā tempļa hronikas". Režisors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts, skaņu operators Normunds Kļaviņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, komponists Voldemārs Johansons. EGO Media, 2012
Man (un, pieņemu, arī citiem) ir nācies aizdomāties par to, kāpēc mēs (ar to es domāju visnotaļ abstrakto objektu "Latvijas sabiedrība" – cilvēku kopumu, kas apdzīvo šodienas Latvijas teritoriju, šeit strādā, maksā nodokļus, pieņem dažādus politiskus u.c. lēmumus par savu dzīvi utt.) nevaram uzcelt bibliotēku, bet, šķiet, varam (ar zināmām grūtībām) uzcelt Gaismas pili? Karstās diskusijas pa to, vai Gunāra Birkerta piedāvātais projekts ir pats izdevīgākas un saimnieciskākais, efektīvākais un visādi citādi labākais risinājums problēmai "Kāda Nacionālā bibliotēka mums ir vajadzīga?", bez šaubām, pieder pagātnei. Šis vilciens nu ir sen aizgājis. Un šķiet, tāds ir arī filmas "Pēdējā tempļa hronikas" veidotāju izejas punkts, uz ko arī norāda nosaukums, kurš visnotaļ precīzi raksturo filmas saturu – tā vizuāli dokumentē tempļa, t.i., LNB ēkas celtniecību. Šajā ziņā filma mani pārsteidza, turklāt – visbrīnišķīgākajā veidā. Proti, ejot uz seansu, kaut kādā, atvainojiet, zemapziņas līmenī es sagaidīju dokumentālu kino ar aizkadra balsi, kura nu stundas garumā ņemsies vētīt šīs celtnes sakarā jau tik bieži cilātās tēmas: Vai patiešām vajadzēja īstenot Birkerta projektu? Un vai nevajadzēja izvēlēties kaut ko lētāku? Cik daudz šī ēka patiesībā izmaksās? Vai šādas izmaksas ir pamatotas? Īpaši tagad, kad valstij klājas tik grūti? Un tā bez gala. Nekā tamlīdzīga filmā nav. Un tas, protams, visu padara krietni vien interesantāku. Varētu teikt, ka kaut kādā nozīmē jau Dāvis Sīmanis nupat minētajiem jautājumiem pievēršas, tikai tas tiek darīts krietni smalkākā veidā, proti, paļaujoties uz to, ko var pateikt ar attēla un skaņas palīdzību. Vairumā gadījumu abu elementu sintēze ir tik veiksmīga, ka restaurējot atmiņā filmas kadrus, tie gandrīz vienmēr uzpeld kopā ar tos pavadošo muzikālo vēstījumu.
Īpaši iespaidīgs, manuprāt, ir pats filmas sākums, kas rada asociācijas ar simfoniskā orķestra koncertu, kad mūziķi uzskaņo instrumentus pirms instrumentu skaņdarba izpildīšanas. Tiesa, pavisam bez runāta teksta neiztiek. Pie vārda filmā tiek tikai divi tās varoņi – arhitekts Gunārs Birkerts un ceļamkrāna operatore Taņa. Kādam varētu šķist, ka šie personāži pārstāv pretpolus – no vienas puses viņpus okeāna dzīvojošais viens no redzamākajiem latviešu arhitektiem, bet no otras – vienkārša, celtniecībā strādājoša cittautiete. Tomēr viss nebūt nav tik vienkārši. Taņa ir viens no filmas veidotāju veiksmīgākajiem atradumiem – krieviski runājoša celtņa operatore, kura aizraujas ar fotografēšanu. Viņai, lūk, šķiet svarīgi iemūžināt, kāda izskatās pasaule no augšas – celtņa kabīnes. Klausoties Taņas stāstītajā, top skaidrs, ka viņai tā ir noteikta, ja tā var teikt, garīga prakse. Zīmīgi arī, ka, ja vien es nekļūdos, tieši viņa ir tā, kas filmā LNB topošo ēku nosauc par (zinību) templi.
Taņā ir kaut kas ļoti pazīstams – raita krievu valoda, lieli mērogi skatījumā uz lietām, rūpes par garīgumu utt. Savādi, ka turpat vai visi (lai neteikti visi) šāda veida dažādas garīgās prakses piekopjošie un līdzīgos mērogos proletārieši runā krievu valodā. Varbūt arī kāds no jums ir ievērojis ūsainu pusmūža vīru, kas dažus gadus atpakaļ vilcienos bija redzams ar milzīgām somām tirgojam dažādus preses izdevumus? Reiz pavisam nejauši man nācās būt lieciniekam šī vīra sarunai ar kādu nejauši sastaptu paziņu. Iekāpis vagonā un norunājis savu ierasto reklāmas klipu par pārdodamajiem preses izdevumiem, viņš starp pasažieriem pamanīja savu paziņu. Atmetis tirdzniecībai ar roku, viņš apsēdās blakus pamanītajam vīram, sasveicinājās un teica… Nē, viņš nejautāja par iepriekšējā vakara hokeja spēles iznākumu, nesūdzējās par valdības politiku vai pensijām. Viņš gluži ikdienišķi, it kā runa būtu par, piemēram, laika ziņām paziņoja: "Духовного развития сейчас почти нет."[1] Pārējo sarunu es, protams, neatceros (un kurš gan pēc tāda pavērsiena to spētu), bet šobrīd tas arī nav svarīgi. Es tikai gribēju pateikt, ka Taņas gadījumā mums nav darīšana ar vienkāršu celtņa operatori, kas strādā kādā kārtējā objektā. Viņa šajā Rīgas vietā, "kur vēl ir saglabājusies dzīvība" (citēju pēc atmiņas) pilda noteiktu misiju, kas viņas pašas skatījumā droši vien nav mazsvarīgāka par to, kādā sevi redz arhitekts.
Birkerts filmā runā salīdzinoši daudz (te ir gan pārdomas par arhitektūras dabu, gan būvējamās ēkas nozīmi, gan arī personīgo likteni). Tomēr daudz iespaidīgākas savā vēstījumā bagātākas ir tās filmas ainas, kurās mēs redzam Birkertu darbībā. Viena no iedarbīgākajām epizodēm filmā ir aina no būvnieku sanāksmes, kurā Birkerts pēta celtnes rasējumus, kamēr acīmredzami uztraukušies būvnieki gluži kā mājas darbu neizpildījuši skolnieki mēģina nolasīt katru viedā arhitekta vaibstu un kustību. Daudzu sirdis noteikti sasildīs aina, kur uz krieviski runājošas žurnālistes jautājumu Birkerts vaļsirdīgi atbild: "Bet es nekā nesaprotu!"
Filmā ir vēl viens varonis. Tā, protams, ir pati celtne. Vai drīzāk – vieta, kur filmas gaitā ēka lēnām top. "Pēdējā tempļa hronikas" izseko Birkerta projektētās būves tapšanai no šajā vietā esošo ēku nojaukšanas līdz pat jaunās celtnes spāru svētkiem. Ēkas tapšanas stāstījumā tiek iezīmēts kontrasts starp vienādi dzeltenās vestēs un ķiverēs tērptās celtnieku brālības rituālajām darbībām un ēkas tuvākā un tālākā apkārtnē notiekošo. Celtnieki dzen pāļus, rok smiltis, betonē, savā nodabā saskaņoti rosās, kamēr turpat netālu tek Daugava, pilsēta dzīvo savu ikdienas dzīvi, uz tilta veidojas sastrēgumi utt. Ierasto mieru izjauc vien tradicionālie 9. maija pasākumi pie Uzvaras pieminekļa, kura dalībnieki bungu pavadībā maršē garām topošajam templim un dažādu sīkpartiju mītiņi pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, kuros valdības virzienā tiek raidītas visdažādākās apsūdzības, tai skaitā arī par neprātīgo izšķiršanos celt Gaismas pili. Bet būvlaukumā viss turpinās ierastajā ritmā. Un uz šīs rituālās kārtības fona visas minētās izdarības sāk izskatīties pēc klaunādes, vienlaikus izraisot apbrīnu un žēlumu par to, cik augstu vilni sit aprobežotība. Ar pārsteigumu atklāju, ka tieši šāda polarizēšanās parādās arī "tautas balsī", t.i., interneta komentāros par filmu. "Neviens izdevums nav par lielu šīs Latvijas GALVENĀS katedrāles nobeigšanai. Jā, tā visādos veidos ir daudz vērtīgākā par Domu un Pēteri, sen novecojušajām celtnēm, kas sprediķo vēl novecojušāku reliģiju/filozofiju, kas šajā laikā vairs neiederas. Gaismas pils var mums pasniegt un veicināt patiesības meklēšanu laikmetīgā veidā. Tā ir mūsu valsts īstā katedrāle," raksta kāds komentētājs portālā Delfi. "Drīzāk gan valdības nesaimnieciskuma un stulbības apliecinājums. Celtne, kas jau iesaldēta, un nez vai kādreiz sāks funkcionēt pēc sākotnējās nozīmes, beigas būs vien izklaides centrs prihvatizatoriem!"[2] atsaucas cits. Grūti pateikt, vai tam ir kāds sakars ar bibliotēku, tāpēc filma liek domāt par kāda cita skatījuma iespējamību, kurš gan pašā filmā iezīmēts netiek.
Es pats jau vairāk kā desmit gadus salīdzinoši veiksmīgi no LNB apmeklēšanas izvairos. Ja gadās ilgāk uzturēties ārzemēs, tad bibliotēku labprāt izmantoju kā darba vietu – tur ir patīkamas un klusas lasītavas, arī nepieciešamās grāmatas var sameklēt salīdzinoši vienkārši un ātri. Man, protams, gribētos, lai līdzīga līmeņa darba rīks būtu pieejams arī Rīgā. Bet vai Gaismas pils celšana ir tam adekvāta cena, uz šo jautājumu man atbildes nav. Ja nu tas ir vienīgais veids, kā tikt pie bibliotēkas, tad, iespējams, ar to jāsamierinās. Šādi raugoties, filmas nosaukumu gribas tulkot optimistiski, proti, kā novēlējumu, lai šis ir pēdējais templis, kuru būvējam, ja vēlamies bibliotēku.
[1]"Garīgās attīstības mūsdienās gandrīz nav." (krievu val.)
[2]http://kultura.delfi.lv/news/screen/uznemta-filma-par-gaismas-pili-pedeja-templa-hronikas.d?id=42826082&com=1
0