Blogs
02.10.2017

Ceļojums miglas sirdī

Komentē
2

Pošanās Baltijas valstu simtgades uznācienam nākamā gada Londonas grāmatu gadatirgū turpinās nu jau labu laiku. Latviešu rakstnieki šim pasākumam gatavojas, trenēdami savu introvertumu, un, kā nesen bija lasāms ziņās, šim nolūkam "Malduguns" alus darītavā sabrūvēts pat īpašs introvertu alus ar mākslinieka Reiņa Pētersona zīmētām etiķetēm, kuras rotā citāti no Māras Zālītes un Osvalda Zebra darbiem. Par to, kuras zemes introvertie rakstnieki (un varbūt arī lasītāji) ir paši introvertākie, protams, vēl var strīdēties. Aizdomājos par to šīs nedēļas nogalē, uz vienu dienu iegriežoties Ilklijas kūrortpilsētiņā notiekošajā literatūras festivālā, kas esot lielākais un senākais šāda veida pasākums Ziemeļanglijā.

Man un Norai Ikstenai tur bija jāpiedalās ar sarunu par vēstures notikumu interpretāciju literatūrā, un viens no sarunas ieganstiem bija romāns "18", kas nupat Ievas Lešinskas tulkojumā iznācis Edinburgas apgādā "Vagabond Voices".

Jau nokļūšana Ilklijā izvērtās par pamatīgu pasākumu ar izbraukšanu no Rīgas jau pēcpusdienā, sēdēšanu un literārā darba strādāšanu lidostās un tik daudzām ceļā aizvadītām stundām, ka pa šo laiku itin mierīgi varētu aizkulties varbūt pat līdz Taizemei vai vismaz kāda stāsta vai noveles pēdējai rindkopai. Brīdi pirms pusnakts laimīgi iestūrējām Ilklijas centrā, un taksometra šoferis sāka mūsu viesnīcas meklēšanu. Navigācijas ierīce neko daudz braucējam nespēja līdzēt, un viņš ar možu "As-salāmu "alaykum, brother!" vērsās pēc padoma pie ielas malā stāvošā mašīnā sēdoša kolēģa.

Nekādus citus literārās dzīves mutuļus un bohēmiskus izklupienus pagaidām gan nekur nemanīja, lai gan bija jau aizritējusi festivāla pirmā diena, un, kā bija lasāms internetā pieejamajā festivāla programmā, no 29. septembrim līdz 15. oktobrim mazajā pilsētiņā bija sagaidāmi vairāki desmiti vai pat simti pasākumu. Festivāla atklāšanas vakarā bija paredzēti dramaturga, aktiera un rakstnieka Alana Beneta lasījumi, kaut kad pie darvinisma un ateisma popularizēšanas bija jāķeras Ričardam Dokinsam, bija sagaidāma arī 2004. gada Bukera prēmijas laureāta Alana Holinghērsta parādīšanās, un tādā garā.

Viesnīcas bārs vēl bija vaļā, un tā nu literārās dzīves izpausmes devāmies lūkot tur – zināms jau, ka brīžos, kad neraksta vai nepiedalās publiskos lasījumos, introvertie rakstnieki introverti sēž bāros. Taču britu literāti šai ziņā acīmredzot bija nolēmuši mūs pārspēt, jo starp bārā kluknošajiem vai pie letes skaļi klaigājošajiem ļaudīm neviens pēc rakstnieka īsti neizskatījās, un arī kaismīgas diskusijas par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, semikola neviennozīmīgi vērtējamo nozīmi vai pantmēriem nevienā kaktā nedzirdēja. Izdzēruši pa pintei un pielikuši punktu katrs savām iekšup vērstajām pārdomām, atvadījāmies līdz rītam, kas solīja jaunus un aizraujošus literārus piedzīvojumus.

Rīts rudens košumā pienāca dzidri saulains un baznīcas zvanu pieskandināts. Līdz mūsu uzstāšanās brīdim vēlā pēcpusdienā priekšā vēl bija visa diena, un, tā kā literatūra tikai neprofesionāļiem ir laika kavēklis, baudas avots vai izprieca, bet literātiem – smags un nogurdinošs darbs, savas gaitas stiprinājām ar ogļraču cienīgām tradicionālā angļu brokasta porcijām. Pamanījām gan, ka pārējie viesnīcas viesi rītu izvēlas sākt ar kādu krietni vien vieglāku uzkožamo, un tāpēc vien nevarēja būt nekādu šaubu, ka tie nu nekādi īstie rakstnieki nav.

Tikmēr saulainais laiks no mājokļiem jau bija izvilinājis lielu skaitu vietējo rakstnieku, dzejnieku un literatūras mīļotāju, kas cits laiskā sestdienas pastaigās solī, cits sportiskā riksī vai ar saitītē iesietiem sunīšiem pie rokas Vorfas upītes krastos ierīkotajos apstādījumos nodarbināja sevi ar aktuālajiem literārās pasaules jautājumiem. Vai arī ar kaut ko pavisam citu, taču tādā gadījumā tie nemaz nebija literāti, bet, ja tie nebija literāti, kur gan viņi visi bija dējušies un kur gan notika tas festivāls?

Pareizo virzienu palīdzēja apjaust neliela ceļazīme pašā pilsētas centrā. Ja jau literatūras festivālam ir īsta un pašam sava stacionāri uzstādīta ceļazīme, pasākums nudien bija nopietni ņemams. Aizdomīgi gan šķita, ka dzeltenās ceļazīmes norādītajā virzienā neplūst pēc literatūras izsalkušas tautas masas un rakstnieku delegācijas. Taču, nogriežoties gar stūri, bija redzams veikals, kura skatlogā likts uzraksts vēstīja, ka tā esot festivāla grāmatnīca. Spēros tik iekšā un drīz vien varēju pārliecināties, ka tomēr esmu krietnu tiesu introvertāks rakstnieks nekā dažs brits vai vēl kāds cits. Plauktā, kur bija izvietotas festivālā nobraukušo autoru grāmatas, savējo es neatradu, un kur nu vēl lielāka introvertība, ja pat tava grāmata ir spējīga būt neredzama.

Pienāca pēcpusdiena, un arī laiks, kad pat mums – latviešu rakstniekiem – bija jāpamet sava iekšējā pasaule un jāiznes sevi publikas priekšā. Pasākuma norises vieta bija turpat aiz rīta agrumā zvanījušā dievnama paslēpusies draudzes mājiņa. Gaisotnē bija kaut kas tādā garā, kā skatīts britu seriālos par slepkavībām Midsamerā, mis Mārplu vai Burkā kundzi, – pie tējas pietrūka vien plānu sviestmaižu ar vēl plānāk sagrieztu gurķi. Lai gan, atšķirībā no aptuveni tajā pašā laikā notiekošā dzejas lasījuma ar zīmīgo nosaukumu "Ceļakāja", draudzes nama pasākuma ieejas maksā – septiņās mārciņās (vai piecās, ja biļetes pirktu vairumā) – nebija iekļauta Ilklijas alus darītavas uzsaukta pudele alus, publika bija gatava nākt, maksāt un klausīties mūsu sakāmo. Arī grāmata piepeši bija parādījusies un turpat nopērkama, un, lai kā arī būtu gribējies palikt savā vietā un visus pārējos atstāt savējās, mūsu introvertums uz brīdi bija jāmet vien pie malas. Kā jau allaž šādos pasākumos, bija atnākuši arī tuvējā apkaimē mītnes vietu raduši tautieši, taču pat viņi beigu beigās nebija tie lielākie introverti. Tādu godu drīzāk varēja izpelnīties daži klausītāji, kas nopietnām sejām un gandrīz nekustīgi noklausījās visu mūsu priekšnesumu, jautājumus neuzdeva, grāmatas pirkt vai autogrāfus prasīt nevēlējās un ātri vien pagaisa. Var jau būt, ka tie vienkārši bija kādi mums nezināmi leišu vai igauņu rakstnieki.

Vakarā viesnīcas krodziņā gāja skaļi, taču, kā jau uzreiz bija manāms, ar literatūras festivālu šim skaļumam, kas turpinājās līdz trijiem rītā, bija mazs sakars. Ar televizorā redzamo futbola spēli gan pavisam liels.

Prombraukšana bija vēl pirms rītausmas, ap četriem. Pār mazpilsētu bija nolaidusies balta migla, tukšajās ielās nemanīja vairs nevienu dzīvu dvēseli – nedz futbola līdzjutēju, nedz rakstnieku. Izņemot mūs. Uz brīdi pat ienāca prātā, vai breksits tikai publiski nav bijusi britu došanās prom no Eiropas Savienības, bet patiesībā – plāns, kā šādā miglainā naktī visiem doties nevienam citam nezināmā virzienā. Tad kurš gan ir lielāks introverts?

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2