Foto - Paolo Patrici
 
Komentārs
07.05.2013

Ceļmalas meitene

Komentē
8

World Press Photo 2013. gada godalgoto fotogrāfiju izstāde Rīgā, Sv.Pētera baznīcā atvērsies 13. maijā. Sagaidot to, mēs publicējam esejas par kādu no attēliem. Kategorijā "Ikdienas dzīve" 2. vietu šogad ieguvusi itāļu fotogrāfa Paolo Patrici fotogrāfiju sērija "Imigrantu seksa strādnieces".

Šķiet, pirmoreiz viņas redzēju, nākot mājās no skolas. Turējos mātei blakus, un viņa saspieda manu roku stingrāk, kad gājām garām abām sievietēm, kas smēķēja pie ieejas durvīm. Parasti mana māte sveicinājās ar kaimiņiem ar pārspīlēti platu smaidu un milzīgu laipnību, bet šoreiz viņa neko neteica, tikai ātri paspraucās garām. Es neko daudz neatceros. Tikai tumšu ādu, kas uzsūc un atstaro sauli. Matus līdz dibeniem, un pavisam citas formas dibeniem kā tiem, starp kuriem cilvēciņš nedaudz virs metra katru dienu tiek iespiests sabiedriskajā transportā. Lielas, brūnas un tramīgas acis. Un to, ka tai brīdī man likās, ka nekad neesmu redzējusi skaistākas sievietes. Ka, ja nu es patiešām nevaru izaugt melnādaina, man noteikti vajag tādu lelli. Izrādās, daudziem vajadzēja tādu lelli, jo augšā mamma kaut ko čukstēja omītei, un man tapa skaidrs, ka sievietes ir "pros-ti-tū-tas" un kaimiņš ir "su-te-ners". Tikko biju izlasījusi slaveno "Zīlīti" un kopā ar bildēm no bēniņos atrastām un slepus šķirstītām "Žirafēm" ar šausmām savā galvā liku kopā, ko dara gotiņas, ko dara sunīši, ko dara māmiņa ar tēti un ko dara prostitūtas (jāatzīmē, bērna prātam vissaprātīgākās likās pēdējās, jo viņas vismaz tādas preteklības nedarīja par baltu velti).

Meitene fotogrāfijā neatklāj seju. Aiz bailēm, nevis kauna, kā varētu padomāt. Un es varu ļaut vaļu iztēlei. Maiga, caur koku zariem krītoša gaisma, nekārtība un nabadzība gandrīz vai pasaku līmenī, noslēpumaina un eksotiska būtne fotogrāfijas centrā – tik daudz poētisku detaļu, ka jāiekniebj sev. Jāaizved iztēle kaut kur citur. Jāatceras, ko, tātad, dara prostitūtas. Jāiedomājas nosvīdis un plikpaurains kravas auto vadītājs, kas, izsakot rasistiskas piezīmes, līksmi atpogā bikšu priekšu (un jāatvainojas par stereotipisku iztēli). Paolo Patrici (Paolo Patrizi)fotogrāfijās nav nekā kliedzoša vai šokējoša, izņemot... saturu. Pat attēls, kur zeme nobārstīta ar neticamu izlietotu prezervatīvu daudzumu, nešķiet neglīts – silti toņi, piesātinātas krāsas – šie ir estētiskākie izlietotie prezervatīvi, kādus esmu redzējusi. Nāk prātā kāds cits (nosacīti) fotoprojekts par tēmu – Miškas Hennera (Mishka Henner) "No Man’s Land", kas salīdzinoši šķiet daudz brutālāks un tiešāks – no "Google Street View" paņemtas un video formātā salipinātas pikseļainas ceļmalu bildītes, kas noķērušas ielasmeitu pozas un siluetus[1]. Saukt to par dokumentālu fotogrāfiju ir pārspīlēti, taču kaut kas uzrunā. Iespējams, radītā garāmpaiešanas sajūta, globālas vienaldzības apziņa. Patrici fotogrāfijās – gluži pretēji – galvenais ir šis uzstājīgais tuvums, intimitāte, kas rada tādu kā sapņa efektu. Tu esi piezadzies uz pirkstgaliem, tūlīt, tūlīt meitene pagriezīsies, ieskatīsies tev acīs un izstāstīs savu stāstu.

 Nigēriešu meitenes sastāda skaitlisko vairākumu no prostitūtām – ieceļotājām Itālijā. Viņu pieplūdums sākās astoņdesmito gadu otrajā pusē, vienlaikus ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos Nigērijā. Mūsdienās katras jaunas meitenes ierašanās ir atstrādāta shēma, kur veiksmīgi sadarbojas nigēriešu un itāļu mafija. Meitenei tiek apsolīts labi apmaksāts darbs Eiropā, vietējā madāma galvo, ka viņas uzticības persona par meiteni parūpēsies, kad tā nonāks galamērķī, savukārt Itālijā uzrodas itāļu madāma, kas paziņo, ka meitene viņai ir parādā ceļanaudu, kas jāatmaksā, pirms viņai pašai būs cerības kaut ko nopelnīt. Ja ne – tiks fiziski sodīta viņa pati un ģimene mājās. Šis parāds, saprotams, ir milzīgi uzpūsts, variējot no 30 līdz 70 tūkstošiem eiro, pie tā klāt nāk dažādas papildu dzīvošanas izmaksas, un, piemēram, var gadīties, ka meitenei "jānoīrē" ceļmalas posms, kur viņa strādā. Konkurence uz ceļa ir skarba, un, ja atalgojums par pakalpojumu izrādās pārdesmit eiro, tas jau ir daudz. Tās prostitūtas, kurām izdodas sevi atpelnīt, nereti pašas kļūst par madāmām un projicē piedzīvoto nežēlību uz jauniņajām [2]. Šausmu stāstu pilns internets: kā meitene pēdējā vēža stadijā spiesta turpināt darbu, kā tiek ievestas aizvien jaunākas meitenes (vairs ne pusaudzes, bet tīrie bērni) vai kā prostitūtas tiek sodītas, ja nepakļaujas priekšniecībai. TV dokumentālajā filmā "The Nigerian Connection" [3] visas meitenes kā viena apgalvo, ka pirms došanās uz Itāliju nav zinājušas, kādā peļņas veidā tiks iesaistītas. Kad runa ir par nigēriešu prostitūtām, žurnālistu jājamzirdziņš ir melnās maģijas paveids džu-džu. Lai nodrošinātu, ka meitenes atmaksās parādu un būs paklausīgas, pirms došanās ceļā šamanis veic īpašu rituālu. Apraksti mēdz būt dažādi, tomēr tajos figurē "menstruālās asinis", "urīns", " mājputna sirds apēšana" u.tml. Lai arī meitenes parasti ir neizglītotas analfabētes, ļoti jaunas un naivas, tas, kā notiekošo Itālijā atspoguļo prese, nedaudz atgādina anekdotiskos nostāstus, ka afrikāņi dēvē lidmašīnas par "lieliem putniem". Pietiekami daudz dzīves salauztas sievietes atgriežas dzimtenē, lai ilūzijas vietējiem sen būtu zudušas. Cita lieta, ka nožēlojami dzīves apstākļi piespiež meklēt jebkādu izeju, Eiropa no attāluma tik un tā izskatās pēc zelta bedres, un vārds "prostitūcija" nespēj sevī ietvert visu to pazemojumu un postu, ko nāksies izciest.

Var vainot nabadzību un korupciju, kas valda Nigērijā. Var pārmest itāļiem, cik ļoti labprātīgi tiek pievērtas acis uz kroplo situāciju. Var skumji nopūsties par cilvēka dabu un viņa mantkārību. Iespējams, visradošākā pieeja vainīgā meklējumos bijusi kādam reģionālajam pārvaldniekam (ko ar sajūsmu intervijā piemin arī fotogrāfijas autors), kurš pirms trim gadiem ierosināja viena no prostitūcijas visvairāk pārņemtā ceļa apkārtnē izcirst mežus un krūmus, atņemot patvērumu simtiem prostitūtu. Dabas aizsardzības organizācijas nikni iebilda, uzstājot uz augu nevainību[4].

Varbūt man piemīt savāda gaume. Jo daudzus daudzus gadus vēlāk pēc manas pirmās sastapšanās ar tumšādainām ielasmeitām, kad viņas (citas viņas) ieraudzīju caur kravas auto stiklu, pirmā doma bija tieši tāda pati. Tik skaistas, ka nav iespējams novērsties. Bariņš garkājainu un trūcīgi tērptu būtņu klientu pievilināšanai (un, šķiet, arī garlaicības māktas) dejoja. Vijīgi, valdzinoši, nekā lēti seksuāla. Mums pirms trim dienām bija nozagts fotoaparāts, un tā trūkumu tai brīdī rūgti nožēloju. "Kurvas," lepni paziņoja mūsu spāņu šoferītis, jo pirms brīža viņš bija grimis atmiņās par Poliju, jo, kā zināms, uzreiz aiz Vācijas robežas visi austrumeiropieši ir vienā katlā bāžami. Mazliet pastāstījis par to, kas un kā (un cik), manai lauzītajai spāņu valodai sastopot viņa lauzīto franču, viņš, kā pēkšņi attapies, sāka sparīgi purināt galvu. Viņam nekad neesot bijis sekss par naudu. "Jo, ja nav mīlestības te," un spānis piesita pie sirds, "nav mīlestības arī šeit," viņš norādīja uz savu kājstarpi.

Man gribētos ticēt, ka viņš nemeloja. Ka viss var būt tieši tik vienkārši. Ka domāt vai rīkoties citādi ir un būs baigā maucība.

  1. http://www.mishkahenner.com/No-Man-s-Land
  2. Aghatise, E. (2002). Trafficking for prostitution in Italy. Associazione IROKO Onlus.
  3. http://www.aljazeera.com/programmes/peopleandpower/2011/08/201189141348631784.html
  4. http://www.guardian.co.uk/world/2010/oct/12/italy-prostitution-cutting-trees
Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8