Blogs
28.09.2017

Ceļā uz Jamaiku

Komentē
3

Taisnība tiem, kas apgalvo – šā gada Vācijas Bundestāga vēlēšanas Eiropa šogad sagaidīja pārāk pašpaļāvīgā stilā. Sak', Merkele tāpat uzvarēs, kaut kāda koalīcija jau vienmēr sanāks, un arī labējo radikāļu ienākšana Bundestāgā neizbēgami tiks neitralizēta. Tomēr šodien ir izrādījies, ka viss nebūt tik jauki neizskatās, kaut arī vēlēšanu rezultāti šoreiz prognozes falsificēt nespēj. Vācijas iekšpolitika ir diezgan skaidri mainījusies. Kaut arī divas lielās "Volksparteien" CDU/CSU un SPD joprojām piesaista absolūto vairākumu balsu (53,5%), tomēr to īpatsvars samazinās, savukārt pārējā elektorāta daļa kļūst arvien raibāka – gan partiju skaita ziņā (jaunajā Bundestāgā būs sešas frakcijas ierasto četru vietā), gan ideoloģiskā ziņā. Kreisi postsociālistiskā "Die Linke", kas faktiski ir VDR kompartijas SED mantiniece, ir audzējusi savu ietekmi. Labējā "Alternative für Deutschland" ir ne tikai iekļuvusi Bundestāgā, bet veido tur trešo lielāko (!) frakciju ar 12.6%, apsteidzot zaļos un liberāļus. Tas tiešām ir kaut kas: Bundestāgā kopš Otrā pasaules kara vispār nav darbojušies labējie radikāļi – ja vien par tādiem neskaita NSDAP mantinieces Sociālistiskās Reihspartijas (SRP) deputātus 1950.–1952. gadā, kuri arī tur bija ievēlēti no citiem, nevis no SRP saraksta (šo partiju 1952. gadā aizliedza). Gan "Die Linke", gan AFD nākamajā Bundestāgā būs atbildīgi par trokšņa taisīšanu, un tas, protams, neatvieglos dzīvi valdošajai koalīcijai. Protams, arī Latvijā daudziem svinēšanas vērts šķiet fakts, ka Bundestāgā atgriežas liberāļi FDP – tiesa, viņi, pēc visa spriežot, lielākoties ir piesaistījuši balsis no CDU/CSU, nevis no kādiem citiem avotiem (par to lielisku interaktīvu analīzi piedāvā "Der Spiegel").

Pašlaik izskatās, ka nākamā valdošā koalīcija Vācijā būs t.s. "Jamaikas" (t.i., melni-zaļi-dzeltenā) koalīcija, Merkelei sadarbojoties ar zaļajiem un liberāļiem. Tomēr CDU/CSU sarunu vedējiem nāksies krietni vien pasvīst: teiksim, zaļie ir kategoriski pret konservatīvās Bavārijas CSU uzstādījumu par imigrācijas griestu ieviešanu; liberāļi savukārt grib aktīvāku brīvā tirgus aizsardzību un ES vēršanos pret pamatvērtību pārkāpumiem (lasi – Orbanu un Kačinski). Turklāt šeit nāksies risināt arī mums pazīstamo amatu sadales jautājumu: vai Vācijai turpmāk būs divi vicekancleri, pa vienam katram mazajam koalīcijas partnerim, vai kā citādi. Tomēr viegli tas nebūs, un ir liela iespēja, ka jaunas valdības nebūs līdz pat Ziemsvētkiem.

Ja runājam par Vācijas vēlēšanu ietekmi uz Eiropas Savienību, attiecībā uz to nav vietas nedz pārmērīgam optimismam, nedz pesimismam. Skaidrs, ka nekāda ātra virzība ar Francijas prezidenta Makrona piedāvātajām reformām (piemēram, attiecībā uz eirozonu) nebūs iespējama. Pašlaik dienaskārtībā ir konsultācijas par koalīciju. Labā ziņa turpretī ir tā, ka visas Vācijas potenciālās koalīcijas partijas ir eiropeiski noskaņotas – katra mazliet pa savam, un tomēr. Turklāt Vācijā politiķi patiešām cenšas stingri vienoties par nākamās koalīcijas darbības principiem un šo vienošanos arī ievēro – atšķirībā no dažām citām valstīm, kur koalīcijas līgumi ir samaitāta papīra vērtībā. Protams, interesi raisa jautājums, kuras partijas pārziņā būs Ārlietu ministrija – gan Zaļajiem, gan FDP ir pieredze, vadot šo ļoti jaudīgo iestādi. Katrā ziņā Vācijas iekšpolitika jau sen vairs nav tikai Vācijas darīšana: uz tās balstās visa Eiropas Savienība. Pašreizējie vēlēšanu rezultāti varbūt ļauj atvilkt elpu, taču nekur nav rakstīts, ka partiju sistēmas fragmentācija un destabilizācija neturpināsies tiktāl, ka pēc 2021. gada vēlēšanām abas lielās partijas pazaudēs ietekmi par labu haotiskam populismam. Turklāt liela ņemšanās ap koalīciju var novest pie ārkārtas vēlēšanām (Vācijai ir šāda prakse). Īsi sakot, prieka maz.

Starp citu, Vācijas vēlēšanas mums ļāva novērot vēl kādu Latvijas situācijai pilnīgi eksotisku fenomenu. Proti, vismaz pašlaik izskatās, ka valdībā joprojām esošā SPD ir brīvprātīgi aizgājusi opozīcijā – šādi apliecinot savu vēlmi atgūt vēlētāju uzticēšanos ilgtermiņā, nevis tikai pasēdēt siltos krēslos. Te mums ir iespēja ar lupu rokā aplūkot reto fenomenu, kurš saucas "politiska partija" tās klasiskā izpratnē. Nebūsim naivi: SPD, tāpat kā visām "varas partijām", ir savi patronāžas tīkli un savi lojālie ļaudis, kuru intereses būtu jārespektē (Gerharda Šrēdera, "Rosņeftj" padomes priekšsēdētāja gaišais tēls mums visiem ir acu priekšā). Taču viņi šīs savas mazās interesītes un sveču fabriciņas ir gatavi nolikt malā organizācijas vārdā – cerībā ar joni atgriezties pēc četriem gadiem. Tas ir fenomens, kurš varētu mazliet kontrastēt ar to haotisko pseidopartiju ainavu, kāda izsenis dominē mūsu politikas "vidējā" flangā.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!