Par Rona Klementa un Džona Maskera animācijas filmu "Vaiana"
Reiz, ne tik senos laikos, kritiķi sāka pievērst uzmanību arī šķietami nevainīgajiem zīmējumiem bērnu filmās. Daudzu iemīļotā Disneja animācijas studija saņēma visai pamatotus pārmetumus par rasu aizspriedumu un dzimumu nevienlīdzības veicināšanu un, gods godam, reaģēja uz tiem, pārskatot ierastās fabulas un bezgaumīgākos jokus. Tapa jauni, sociāli pašreflektīvi stāsti ("Supersuns Bulta" (2008), "Ledus sirds" (2013), "Zootropole" (2016)), kas atgriezuši studijai gan publikas, gan industrijas labvēlību un tiek saukti par Disneja otro atmodu. Starp šīm animācijas filmām tiecas iekļauties arī režisoru Rona Klementa un Džona Maskera piedzīvojumu stāsts "Vaiana" (2016), kas kopā ar Bairona Hovarda un Riča Mūra "Zootropoli" pārstāv Disneja studiju cīņā par šī gada "Zelta globusu" un "Oskaru". Tomēr starp šīm filmām ir kāda būtiska atšķirība: "Zootropole" izmanto drošu taktiku rādīt pūkainus dzīvnieciņus, bet "Vaiana" iet daudz riskantāku ceļu un vēsta par piedzīvojumiem polinēziešu ciltī.
Kā jau filmas veidotāji bažījušies (par to vēlāk), politnekorektā pagātne meta savu ēnu, turklāt vēl pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem. Kad vasarā iznāca filmas treileris, tā franciski dublētais rullītis saņēma asu nosodījumu – lai gan amerikāņu oriģinālu bija ierunājuši polinēziešu izcelsmes aktieri Dveins Džonsons un Aulija Kravalho, franču versijai nebija piemeklēti etniski atbilstoši balss aktieri. Franču piekasību Klementa un Maskera darbam nav grūti saprast, ja atceramies, ka šie režisori veidojuši filmu "Aladins" (1992), kur visus labos varoņus atveido baltie aktieri un tēla vietu morāles skalā skaidri norāda tas, cik arābiskas ir tā manieres (mājiens – galvenais varonis Aladins angliski runā bez akcenta, un citi viņu lielākoties sauc par Alu). Pārmetumus filmai turpināja arī komentāri, ka pusdievs Maui atveidots neglīts un resns, sekmējot aizspriedumu par polinēziešu lieko svaru un ignorējot faktu, ka polinēziešu izcelsmes aktieri – to skaitā Maui lomas ierunātājs Džonsons – tiek ierindoti Holivudas pievilcīgāko vīriešu topos. Tiem, kas ticēja, ka Disneja studijas nenoslēps sava rasisma āža kāju, pēdējais pierādījums bija rudenī izlaistais Helovīna ietērps, kas ļāva apģērbties par Maui… uzvelkot brūnu ādu ar tetovējumiem un lapu svārciņiem. Mjā. Disneja studijai visai drīz nācās šo produktu atsaukt.
Skaidri redzams, ka filmas veidotāji, izvēlējušies jūtīgu tēmu, sāka jau laikus gatavoties aizstāvībai – Klementa un Maskera radošajā komandā tika pieņemti vēl seši pieredzējuši Disneja studijas režisori un scenāristi, to skaitā arī viena sieviete un divi polinēzieši (administratīvi gan havajieši vairs nepieder Polinēzijai, bet mēs jau novērtējam pūles). Taču centieni pēc politkorektas ārienes atspēlējušies filmas mākslinieciskajai kvalitātei – jūtama neveikla mīņāšanās apkārt visam, kas varētu šķist nekonvencionāls, un pašironiski iecerēti joki brīžiem izskan ļoti neveikli.
Filma sākas ar izstieptu ekspozīciju, kas skatītājam ar pirkstu iebaksta faktus par dzīvi uz Motunui salas, atklāj leģendu par pusdievu Maui un zemes dievei Te Fiti nozagto sirdi, kā arī muzikālā montāžā izstāsta, kā Vaiana uzaug starp pārmērīgi sargājošu tēvu, vecmāmiņu, kas dejo ar okeānu, un visai neizteiksmīgu māti. Vaianu vilina okeāna plašums un vecmāmiņas viltīgie mājieni par kuģošanu, taču viņa mērķtiecīgi gatavojas savai lomai cilts pārvaldē. Bet, kad Motunui labklājību sāk apdraudēt slikta raža un nozveja, Vaiana ir gatava sekot okeāna aicinājumam un pašas zinātkārei. Viņa pārkāpj tēva aizliegumu un burā pāri rifam, lai pārliecinātu nešpetno pusdievu Maui atdot Te Fiti nozagto sirdi.
Ceļā viņa sastop daudzas Disneja animācijas klišejas – monstrozo vīrieša ego, padomdevēju no viņsaules zvaigžņu mirgā un neona gaismās luminiscējošu ļaundari. Atšķirībā no Disneja renesanses laikā (1989–1999) veidotajām filmām, kur ierastie šabloni tika apspēlēti ar dzīvespriecīgu humoru, filmā "Vaiana" pat joki par tiem izklausās kā nervoza paštaisnošanās, kā šajā dialogā starp Vaianu un Maui:
"Es neesmu princese!"
"Ja tu valkā kleitu un tavs pavadonis ir zvēriņš, tu esi princese!"
No vienas puses, filma varētu gana brīvi jokot par princesēm un izredzētību, jo tās centrā nav vis pasīva prinča mīlestības gaidīšana, bet gan Vaianas gatavošanās valdnieces lomai. Taču jokus padara neveiklus iespaids, ka filmas veidotāji nav īsti droši par sižeta "meitene dara lietas, nevis iemīlas" interesantumu – lai to šķietami kompensētu, filmas dramatiskā attīstība notiek pārspīlēti formuliski, necenšoties pat nedaudz iet pret skatītāja gaidām.
Žēl. Par Klementa un Maskera mākslinieciski inovatīvo potenciālu liecina viņu agrākās pilnmetrāžas, gan jau minētais "Aladins" (kas, par spīti iepriekšminētajiem pārmetumiem, sniedza vērā ņemamu ieguldījumu mūsdienu animācijas klasikā, tai skaitā neaizmirstamo Robina Viljamsa Džinu), gan "Mazā nāriņa" (1989), un "Hērakls" (1997). Šīs filmas bija nozīmīga daļa no renesanses ēras Disneja studijā; pie šī perioda pieder arī tādas stilistiski inovatīvas filmas kā "Skaistule un briesmonis" (1991), "Karalis lauva" (1994), "Dievmātes katedrāles zvaniķis" (1996). Disneja renesanses laikā veidojās un kanonizējās pārmaiņas studijas rokrakstā – agrākās Volta Disneja simboliskās, klasiskās mūzikas caurvītās pasakas nomainīja stāsti ar Brodvejas tipa priekšnesumiem un postmodernu ironiju. Dramatisku gaismēnu vietā nāca kāpnes un prožektori. Dejisko kustību mūzikas ritmā aizstāja akrobātiski lēcieni, karnevāliskas pārvērtības un ceturtās sienas jaukšana. Visi šie jaunievedumi tagad jau ir kļuvuši par stabilu studijas zīmolu un citu bieži aizlienētiem paņēmieniem, tāpēc arī no abu režisoru pirmā kopdarba datoranimācijā varētu gaidīt jaunu pienesumu animācijas valodā. Taču tā filmā "Vaiana" īsti nav.
Filmas nepiespiestākā daļa ir tās ļaundari. Pirāti Kakamoras ir kokosriekstu izmērā, bet viņu akrobātiskie triki un kuģa negaidītās transformācijas veido filmas labākās asa sižeta ainas. Spīguļiem noklātais krabis Tamatoa alkst dziedāt publikai, cik viņš mirdzošs, taču tā nav naiva ārišķība – apsēstībā ar sevi viņš ir gatavs gan fiziski, gan psiholoģiski satriekt jebkuru citu. Bet viņa priekšnesums! Tas tiešām paliek atmiņā spilgtāk par jaudīgo tituldziemu, kurā ieskanas tokelaviešu valoda. Pati iespaidīgākā ļaundare ir lavas briesmone Te Kā – lielāka un biedējošākā par titāniem "Hēraklā" un varbūt tikpat baisa kā Ķerubs no "Nakts kailajā kalnā" Volta Disneja "Fantāzijā" (1941). "Vaianas" vizuālais veidols ir gaumīgs un saskanīgs, un meistarīgā datoranimācija panāk burvīgas gaismu un ēnu spēles uz ķermeņiem, smiltīs, ūdenī. Okeāns atklājas iespaidīgās krāsās un faktūrās; mazliet neveikli šķiet vienīgi tie brīži, kur personificēts ūdens paceļas pretim Vaianai, atgādinot gumijoto Flaberi no 1997. gada filmas. Etnisko zīmju vizuālā valoda nesniedz tik atjautīgas izteiksmes iespējas kā, piemēram, seno grieķu artefakti "Hēraklā", taču arī šeit stāsta nolūkos atdzīvojas zīmējumi, un Maui iekšējās pretrunas atklājas viņa saziņā ar ietetovētu siluetu uz pusdieva ķermeņa.
Kopumā jāsecina, ka filma ļoti apzinīgi centusies izvairīties no aizvainojošas un klišejiskās lomās balstītas fabulas, bet – iespējams, tieši tādēļ – izmanto pārlieku daudzus šablonus sižeta virzīšanai. Lai gan filmas vizuālais izskats un muzikālais noformējums sagādā dažus ļoti patīkamus brīžus, kopumā filmas stils nav tik neparasts vai uzsvērts, lai pārmāktu un attaisnotu paredzamo stāstu. Līdzīgi noticis arī ar filmas nosaukumu – sakarā ar ES reģistrētu prečuzīmi oriģinālnosaukums "Moana" mūsu pasaules daļā tiek atveidots kā "Vaiana", bet Itālijā filmai dots nosaukums "Okeānija" – lai novērstu jebkādus jautājumus par Vaianu, Moanu un iespēju pieminēt pornozvaigzni Moanu Poci. Protams, tieši šīs izvairības dēļ pornozvaigzne tiek piesaukta pie katras iespējas.
0