Attēlā - filmas "Četri balti krekli" ("Elpojiet dziļi!") uzņemšanas laukums
 
Kino
25.07.2017

Brīvība un godaprāts

Komentē
0

Rolanda Kalniņa noteiksmes

Kinorežisors Rolands Kalniņš, kuram šāgada 9. maijā palika 95 gadi, vienmēr spējis palikt it kā savrup, neiebrist intrigu dūkstīs, spējis saglabāt savu pašcieņu un stāju, kamēr citi līšus līda. Bet izšķirīgos brīžos viņš nebijās pateikt, ko domā, un daudziem tas nepatika, protams. Pārliecība nebija pārdodama. Bez šaubām, ilgstoši strādājot tik jūtīgā ideoloģiskās frontes sektorā kā Kinostudija, ne reizi vien nācies samierināties vai sakost zobus un klusēt. Pretējā gadījumā tiktu neatgriezeniski izmests no laukuma. Izdzīvošanas taktika prasīja pieņemt esošos spēles noteikumus. Īpaši pēc estētiski izaicinošā "Piejūras klimata" (1974) filmēšanas vardarbīgās pārtraukšanas, kas Rolandam Kalniņam bija īpaši smags trieciens.

Ar diezgan primitīvo Olafa Zeļļa vēstījumu par notikumiem kādā gāzes remonta kantorītī, kas bija godalgots strādnieku šķirai veltītu scenāriju konkursā, pirms tam spožo "Cepli" (1972) uzņēmušais režisors piekrita strādāt "ar gariem zobiem". Tomēr kopā ar mākslinieku Gunāru Balodi tika atrasts formas ziņā radikāls risinājums. Neierastā nosacītība, kas parādījās filmā, nepārprotami vedināja uz tālejošiem vispārinājumiem, kas PSRS kinosaimniecību regulējošajām instancēm Maskavā šķita nevēlami, un filmu aizliedza turpināt, liekot uzņemto materiālu iznīcināt. Drošs paliek drošs! Pateicoties uzticamām montāžas meitenēm, daļa no uzņemtā tomēr saglabājās (34') un mūsdienās liecina par neganto māksliniecisko atvēzienu.

Divu citu no cenzūras iejaukšanās cietušo Rolanda Kalniņa filmu ("Akmens un šķembas" – 1966, "Elpojiet dziļi", kurai tagad atjaunots sākotnējais nosaukums "Četri balti krekli" – 1967) liktenis ir diezgan plaši aprakstīts, to kultūrvēsturiskā nozīme pārspriesta un novērtēta. Tām pieskaitot arī neapstrīdamo radošo veiksmi ar "Cepli", sanāk 4 nozīmīgi darbi. Bet savā ilgajā ceļā kinematogrāfā režisors uzņēmis 21 filmu. Protams, ne visas tās ir atstājušas dziļas pēdas nacionālajā kinovēsturē. Tomēr nebūtu pareizi reducēt radošo mūžu līdz četriem priekšplānā izvirzītiem darbiem.

Rolandam Kalniņam bija 25 gadi (1947), kad viņš nonāca kinostudijā. Jauns cilvēks, ne puišelis, bet bez kādām priekšzināšanām par filmēšanu. Filmā "Mājup ar uzvaru" (1947) viņš bija "klapīte", vēlāk pie filmas "Rainis" (1949) jau režisora asistents. "Mazfilmu" periodā (1950–1954) asistēja filmu dublāžās [1], dažkārt veica arī režisora pienākumus. Kad Latvijā atsākās aktierfilmu ražošana, Rolands Kalniņš jau bija pieprasīts otrais režisors. Režisora debija – "Ilze" (1959) pēc Annas Brodeles romāna, tad "Vētra" (1960) kopā ar Vari Krūmiņu. Apgūstot amatu bija sasniegti brieduma gadi, gandrīz četrdesmit. Priekšā bija radoša sprieguma un morālu pārbaudījumu laiks.

Viktora Lorenca studiju laikā Maskavas kinoinstitūtā uzrakstītais scenārijs "Dzimtene, piedod!" (1957), uzreiz izpelnījās ievērību un tika publicēts almanahā "Творчество молодых" ("Jauno daiļrade"). Stāstu par latviešu leģionāru traģisko likteni pamanīja arī Latvijas kino sabiedrībā. Kad kompartijas vadība pēc ilgām šaubām tomēr atzina, ka filma par leģionāriem ir vajadzīga, lai atspēkotu "buržuāzisko nacionālistu melus", darbu uzticēja Rolandam Kalniņam. Cauri cekas, čekas un "pareizo" frontinieku aizrādījumu krustugunīm filma ar nosaukumu "Es visu atceros, Ričard" (1966) nonāca uz Vissavienības ekrāniem, īsu brīdi pazibot arī Rīgas nomales kinoteātros. Neraugoties uz piespiedu kārtā izdarītajiem labojumiem, stāsts par nacionālo cīnītāju drāmu saglabājis patiesīgumu un izteiksmes spēku, kas valdzina vēl šodien.

Diez vai kāds paredzēja, ka nākamā Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" (1967) pēc Jaunatnes teātrī izrādītās Gunāra Priedes lugas "Trīspadsmitā" (autora režijā) sagādās tik daudz sirdēstu gan režisoram, gan lugas autoram. Filmu oficiāli pieņēma vispārējā kārtībā, bet izrādīta tā netika. Nolika plauktā. Atceros, vēl dažas dienas pirms gaidāmās pirmizrādes kinoteātrī "Rīga" to reklamēja radio, skanēja vēl šodien populārās dziesmas no filmas. Bet pirmdien (tolaik filmas savu ceļu uz ekrāna sāka pirmdienās) ļaužu pūlīši, kas bija sataisījušies noskatīties jauno latviešu filmu, neizpratnē raustīja plecus – plakāts pie ieejas solīja jaunu Vidusāzijas republikas filmu... Nekādi paskaidrojumi presē nesekoja. Pagāja gandrīz 20 gadi, līdz tā varēja nonākt pie skatītājiem ar nosaukumu "Elpojiet dziļi!", tāpat kā leģionāru filma "Es visu atceros, Ričard". Iespējams, ka "Četru baltu kreklu" likteni iespaidoja arī scenārija autora, populārā dramaturga Gunāra Priedes, kurš tolaik bija Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, viedoklis, kas šobrīd izlasāms viņa publicētajā dienasgrāmatā: "Visskumjākais ir filmas "Četri balti krekli" noslēguma posms kinostudijā, viss man tur tagad svešs un nepatīk [..]. Domāju, ka viņi grib to pašu, ko es. Ka filma būs par to, kas man šodien šķiet tik svarīgs, par ko es rakstīju lugu [..]. Viņi negribēja neko sliktu, bet viņi nesaprata un nekad nesapratīs, ko es rakstu..." [2] Visai ticami, ka pazīstamā rakstnieka, Kinosavienības vadītāja domas uzklausīja arī filmas ekrāna likteņa izlēmēji.

Pēc sarežģījumiem ar divām filmām režisoram Rolandam Kalniņam tomēr netika liegts atkal pierādīt sevi. Sekoja Latvijas kinovēsturē pirmā sporta filma "Karalienes bruņinieks" (1970), kurā galvenā loma tika uzticēta vieglatlētam Jurim Grustiņam [3]. Filmu joprojām ir tīkami skatīties, jo režisors prata panākt no tolaik strauji progresējošā un populārā skrējēja atbrīvotu saspēli ar profesionālajiem aktieriem Voldemāru Zandbergu un Līgu Liepiņu. Novatoriskā tēlotāja izvēle attaisnojās, un Rolands Kalniņš atkal bija "zirgā".

Turpinājumā bija lieliskā perfekcija "Ceplī" (1972) un dramatiskie notikumi ar "Piejūras klimatu" (1974), pēc kuriem nākamā filma Kalniņa filmogrāfijā parādās tikai pēc 4 gadiem: "Vīru spēles brīvā dabā" (1978). Režisors arī šai sporta filmai galvenajām lomām izvēlējās profesionālus sportistus. Tie ir trīs PSRS izlases līmeņa desmitcīņnieki, kuru savstarpējā cīņā ir filmas dramaturģijas pamatā. Interesanti arī citi lomu tēlotāji: operatora lomā darbojas Valdis Kroģis, režisoru tēlo Gunārs Cilinskis, viens no treneriem ir scenārija autors Hermanis Kļimovs, kurš pats bijis PSRS izlasē tāllēkšanā un desmitcīņā. Pirms filmas bija Hermana Kļimova un Anša Epnera scenārijs "Aplis", viens no labākajiem scenārijiem, kādu man nācies lasīt. Tajā sportiskā cīņa bija pacelta filozofiskas diskusijas līmenī. Diemžēl filmā no tā visa ir palikušas dažas frāzes un virsroku ņēmusi virspusīga nesakarība. Šī raksta tēma nav iztirzāt filmas tapšanas sarežģītās peripetijas, bet rezultāts ir bēdīgs. Ansis Epners palūdzis savu vārdu filmas titros neminēt, darba nobeigšanā savu roku pielicis arī Gunārs Piesis. Manuprāt, tā ir vienīgā Rolanda Kalniņa filma, ko var kvalificēt kā pilnīgu neveiksmi.

Radošais klupiens nebūt nebija pilnīga katastrofa daiļrades ceļā. Tapa vēl vesela rinda pieklājīgu filmu, kuras gan neizteica sava laika garu pilnībā. Gribu pieminēt vēl tikai divus darbus, kas savulaik tika pārāk skeptiski vērtēti kinokritiķu rakstos.

Lielu sirds enerģiju Rolands Kalniņās ieguldīja 1905. gada notikumiem veltītajā filmā "Ja mēs visu to pārcietīsim" (1987) pēc Andreja Upīša Robežnieku triloģijas motīviem. Pēc ilgāka laika tā bija iespēja pieskarties tautas vēstures drāmai, revolucionāro ideju pretrunīgajam lauzumam cilvēku dvēselēs, indivīda godaprātam likteņa pārbaudījumos. Kā radošā spēka katalizators kalpoja arī mākslinieka Arnolda Plauža līdzdalība, kas kulminējās vērienīgajā muižas dedzināšanas ainā. Diemžēl kinogrupa nespēja no administrācijas panākt nepieciešamo filmas izvērsumu līdz divām sērijām, kas nodrošinātu episki vienmērīgu notikumu plūdumu. Stāsts kļuva fragmentārs. Taču, mūsdienās skatoties, nevar neredzēt sakāpināto rūpību, ar kādu izstrādāts katrs kadrs, nevar nejust sāpīgās brūces nācijas dvēselē, kas filmā brēc...

Pēc ne sevišķi veiksmīgās filmas "Tapers" (1989) režisoram 18 gadus vajadzēja gaidīt uz nākamo darbu. Bija atnākusi Jaunlatvija, bez naudas, bet ar aptvērīgas jaunatnes kultu. Rolands Kalniņš jau bija ārpus aprites, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, kas pamazām apklusa un nogāja no skatuves. Kā dāvanu 85. dzimšanas dienā režisoram beidzot, pēc gadiem ilgas klauvēšanas pie kinoekspertu durvīm, piešķīra līdzekļus, lai uzņemtu "Rūgto vīnu" (2007). Sak, lai jau večuks strādā, daudz jau ir cietis savulaik... Kritika diezgan vienbalsīgi bija iecietīgi skāba, jā, jā, tie gadi... Arī pats uzrakstīju diezgan aptuvenu recenziju "Kino Rakstiem", kuru šodien ir tā kā drusku neērti pārlasīt. Toreiz mēs nenovērtējām, cik precīzi un nepārprotami filmā ir paustas bažas par 21. gadsimta sākuma izļodzītajām morālajām vērtībām. Šī attiecību nenoteiksme filmā ienes to rūgtā vīna reibumu, no kura var arī nepamosties. Noskaņas un vizuālā risinājuma ziņā jūtams Meistara rokas pieskāriens.

70 gadus nostrādājis kinojomā, no "klapītes" kļuvis par meistaru, kura darbi iekļauti Latvijas kultūras kanonā, Rolands Kalniņš joprojām saglabājis enerģiju un dzīvotprieku. Un viņš iet staigāt pa Rīgas nomalēm, kas vēl saglabājušas savu pirmreizību, priecājas par pasauli, skatās filmas un izrādes. "Reizēm iesāpas celīši tas taču tāds sīkums..."

Pirms gadiem pieciem uz jautājumu – kas ir radošā brīvība, Rolands Kalniņš atbildēja īsi – būt un palikt tam, kas tu esi. Rolands Kalniņš Doma dārza filmu cikla vakarā, foto - Emīls Desjatņikovs

[1] Sakarā ar kara izraisītajām postošajām sekām valsts saimnieciskajā dzīvē un aukstā kara eskalāciju, līdzekļu ekonomijas nolūkā tika nolemts visā PSRS krasi samazināt aktierfilmu uzņemšanu. Šajā periodā Latvijā uzņēma tikai kinohronikas un dokumentālās filmas, kā arī dažādu iestāžu pasūtījuma darbus. Paplašinājās darbs pie filmu dublāžas. Latviešu valodā tolaik dublēja visas padomju filmas un filmas bērniem. Arhaiskās ierakstu tehnikas dēļ, darbs bija visai piņķerīgs un ilga vairākus mēnešus.

[2] Struka, I. (sast.) Gunāra Priedes dzīve un darbi: 1959–1969. Rīga: Jumava, 2014, 731. lpp.: 1967. 26. 11.

[3] Juris Grustiņš (19472006) 1972. g. kļūst par Eiropas čempionu telpās 3000 m skrējienā, bet viņa 1971. gadā uzstādītais Latvijas rekords 5000 m skrējienā nav pārspēts vēl šodien.

 

Agris Redovičs

Agris Redovičs (1943) ir kino zinātnieks un kritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!