Attēlā – Deivids Bovijs filmā "Labirints"
 
Kultūra
23.08.2016

Bovijs kā kino

Komentē
0

– Iedomājies, kā tas mums, maziem zēniem, sabojāja visu dzīvi. Bija skaidrs, ka, lai patiktu visskaistākajai meitenei, ir jābūt rūķu princim.

– Iedomājies, kā tas sabojāja visu dzīvi mums, mazām meitenēm. Bija skaidrs, ka visiem zēniem ir jābūt kā Deividam Bovijam.

(Fragments no Anetes Konstes bloga, citēts ar autores atļauju.)

1986. gadā, kad "Labirints" ("Labyrinth") parādījās ASV kinoteātros, filma piedzīvoja komerciālu neveiksmi. Sadarbojoties režisoram – leļļu ģēnijam Džimam Hensonam –, "Monthy Python" komiķim Terijam Džonsam un tolaik jau ļoti meinstrīmīgajam Deividam Bovijam, galaproduktam būtu vajadzējis piesaistīt vērā ņemamu publikas uzmanību, taču ne skatītāji, ne kritiķi "Labirintu" nevērtēja īpaši augstu. Pārāk savdabīgs, pārāk garš, pārāk nepārliecinoša Dženifera Konelija, bērnu filmai pārlieku seksualizēti motīvi un neinteresants sižets. Turpmākajos gados "Labirints" strauji iemantoja kulta filmas statusu, ļaujot režisoram Džimam Hensonam vismaz mazliet atkopties no izgāšanās apziņas. Taču nevienu citu kinofilmu Hensons tā arī vairs nekad neuzņēma.

Šodien, iespējams, "Labirinta" goblinu karalis ir Deivida Bovija zināmākā loma kino, kurai atpazīstamībā līdzvērtīgs varētu būt vienīgi Tomasa Ņūtona tēls avangarda filmā "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes" ("The Man Who Fell to Earth"). Lielākā daļa filmu, kurās Bovijs atveidojis pirmā vai otrā plāna lomu, nekvalificējas kā "labas filmas", un neviena no tām nav kļuvusi par sava laika kases grāvēju. Tomēr nav iespējams norakstīt Deividu Boviju kā vienu no tām rokzvaigznēm, kas sajutušies par šauru viena žanra robežās, izmēģinājuši roku kino un neizrādījušies pārāk spējīgi. Deivids Bovijs vienmēr ir pludinājis robežas starp žanriem, un pašā Bovija mūžam mainīgajā tēlā iekodēts kaut kas kinematogrāfisks. Līdz ar to arī filmas, kurā parādījies Bovijs, bieži ekspluatē Bovija tēlu, padarot to nešķiramu no atveidotā varoņa. Taču tas nenozīmē, ka skatītājam zūd ticība tam, kas redzams uz ekrāna, jo varoņa vietā viņš saskata konkrētu mūziķi (ko varētu apgalvot par daudziem neveikliem tēlojumiem, iedziļinoties Madonnas, Šēras vai, teiksim, Nīla Daimonda filmogrāfijā). Gluži otrādi – tēls nebūtu tik spēcīgs un patlaban vairs nav iedomājams atdalīts no Deivida Bovija. Džerets "Labirintā", piemēram, ir pārcilvēciska, vilinoša un pat kārdinoša būtne tieši tāpēc, ka apvieno sevī visu dabiski bovijisko un bērnišķīgi fantastisko. Viņš ir pasaka pieaugušajiem, ko režisors transformē pasakā bērniem.

Bovijam piemītošā citādība, apzinātā autsaidera tēls licis režisoriem desmitgažu garumā pievērst uzmanību ne tik ļoti viņa aktiera talantam, cik spējai pievilkt skatienu, padarīt varoni par iekāres objektu, piešķirt tam daudzslāņainību un dziļumu. Aktiera talants Bovija gadījumā šķiet kaut kas grūti definējams, jo būtībā visi režisori kaut kādā mērā ir gribējuši, lai viņš spēlē Deividu Boviju jeb, pareizāk sakot, kādu no Deivida Bovija daudzajām sejām. Protams, ņemot vērā, ka Deivida Bovija – mūziķa – publiskais tēls balstījās uz tēliem, tātad tēlošanu, var uzskatīt, ka Bovijs bija ne tikai lielisks aktieris, bet arī – sevis režisors. Jeb, runājot paša Bovija vārdiem: "Viens no rokmūzikas pamatprincipiem ir tāds, ka cilvēks caur mūziku izsaka to, ko viņš patiešām un no sirds jūt. Šis princips attiecas uz daudziem māksliniekiem. Bet ne uz mani. Es vienmēr esmu to [rokmūziku] uzlūkojis kā teatrālu pieredzi." Un, uzaicinot Boviju piedalīties filmā, režisors ne tikai izvēlējās aktieri lomai, bet arī pārrakstīja pašu lomu caur Bovija prizmu.

Spilgts piemērs šim fenomenam ir viena no spēcīgākajām filmām, kur Bovijs ir piedalījies, – "Priecīgus Ziemassvētkus, mister Lorens!" ("Merry Christmas, Mr. Lawrence"). Japāņu režisors Nagisa Ošima caur šo darbu pretnostata Austrumu un Rietumu vērtības, rādot britu karagūstekņu ikdienu Indonēzijā četrdesmitajos gados, nometnē, ko pārvalda japāņu virsnieki. Tā ir filma, kas apšauba novecojušus priekšstatus par vīrišķību, izaicina homofobiju un meklē dialoga iespēju starp divām dažādām kultūrām. Un Deivids Bovijs šai filmā ienāk kā uz nāvi notiesāts kapteinis Džeks Seljērs, kurš izdzīvo, jo pārlieku fascinē ienaidnieku, lai tas spētu Bovija varoni likvidēt. Viņa citādību izceļ koši blondie mati (līdzīgi kā filmā "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes" primārā atšķirības zīme ir spilgti oranži mati), un viņš simbolizē svešo un visam pāri stāvošo ne tikai japāņu, bet arī rietumnieku izpratnē: pirmie no viņa baidās, otrie – pakļaujas un klausa. Abas puses izjūt milzīgu apbrīnu pret šo tēlu, kas tā arī nekad nevienam neatklājas, pat viņa atmiņu stāsti šķiet dziļi simboliski un nepadara viņu cilvēciskāku. Ošima filmē Boviju tāpat, kā agrāk režisori filmēja kinodīvas: apzināti būvējot viņa varoni kā fetiša objektu – centrālu, maigi izgaismotu, rādītu caur citu skatieniem. Ironiski, ka Seljēra pretpolu, japāņu kapteini Jonoi, kuru teju paralizējusi Seljēra pievilcība, atveido viena no Japānā astoņdesmitajos gados slavenākajām popzvaigznēm Rjuiči Sakamoto. Šo apzinoties, cieņa, sāncensība, bezpalīdzība, iekāre un pārējais plašais emociju klāsts, ko Jonoi izjūt pret Seljēru, iegūst papildu dimensijas. Tāpat arī matu šķipsna, ko kādā brīdī Jonoi nogriež britu kapteinim, kalpo kā simboliska ilustrācija vispārējai pielūgsmei. Bovijs netēlo, Bovijs iemieso.

Kāda maza leģenda vēsta, ka to sapratis arī Kristofers Nolans, kurš pirms (un pēc) Bovija nekad neesot aktierim, kas viņam atteicis, atkārtoti lūdzies uzņemties lomu. Beigu beigās viņam izdevās Boviju pierunāt atveidot Nikolu Teslu 2006. gada drāmā "Prestižs" ("Prestige"). "Tesla bija kaut kas ārpus šīs pasaules, cilvēks, kas gāja pa priekšu savam laikam, un kādā brīdī es sapratu, ka viņš bija īstais "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes". Kā lielākais Bovija fans, tiklīdz saskatīju šo saistību, man sāka likties, ka viņš ir vienīgais aktieris, kas var nospēlēt šo lomu. Viņam bija nepieciešamais ikonas statuss, un viņš bija tik noslēpumains, kādam Teslam vajadzēja būt."

Kinozinātnieks Ričards Daiers grāmatā "Zvaigznes" ("Stars") par slavenu aktieru publisko tēlu raksta: "Tāpēc, ka zvaigznes vienmēr parādās atšķirīgos stāstos un apstākļos, viņiem lielā mērā ir jāpaliek nemainīgiem, lai atpazīstamība un identificēšanās būtu iespējama." Uz Boviju kā aktieri tas neattiecas vai, ja attiecas, tad tikai tādā nozīmē, ka vienīgais nemainīgais viņā ir mainīgums. Un tieši tikpat dažādas kā viņa laika gaitā mainītie publiskie tēli ir arī viņa aktierlomas.

Vienojošais ir tikai tas, ka Bovijs parasti iemieso spilgtu eksotiku un citādību. Nosaucot tikai dažas: citplanētietis, goblinu karalis, laikā apmaldījies FIB aģents, vampīrs, ekscentrisks zinātnieks, Endijs Vorhols vai Deivids Bovijs (parasti epizodiskās, bet atmiņā paliekošās lomās, piemēram, mūziķis, kas iemieso sapni par izlaušanos, filmā "Mēs – Zoostacijas bērni" vai snobiski ārišķīgais modes eksperts filmā "Zūlanders"). Pat Bovija viskonvencionālākā loma, kuru viņš pats apzīmējis kā savu vienīgo patiesi slikto kinoveikumu, šķiet, mēreni vājprātīga konteksta dēļ. "Tikai žigolo" ("Just a Gigolo"), stāsts par jaunu vācu karavīru, kurš pēc Pirmā pasaules kara atgriežas Berlīnē un, neatrodot savu īsto vietu, nolemj pārkvalificēties par žigolo, maldās kaut kur starp komēdiju, drāmu un šizofrēniju. Bovijs piekrita filmēties, lai izpalīdzētu draugam, par režisoru pārtapušam "Fotopalielinājuma" ("Blow-Up") aktierim Deividam Hemingsam, un lai sastapu Marlēnu Dītrihu. Dītrihu Bovijs nesatika, viņa piekrita piedalīties un septiņdesmit septiņu gadu vecumā nospēlēja savu pašu pēdējo lomu, taču – neatstājot Parīzi. Epizodes, kur redzami Bovijs un Dītriha kopā, patiesībā katra filmēta citā pilsētā. Toties mirklīga jaunā kareivja aizraušanās ir Kimas Novakas varone – divdesmit gadus pēc "Vertigo". Citiem vārdiem – šī, pēc visiem kritērijiem diezgan vājā filma, tomēr ir ļoti aizraujoša skatāmviela aktieru un arī savas izteiksmīgās savdabības dēļ. Un, pat spēlējot "vienkāršu puisi", Bovija varonis saglabā noslēpumainību, kas tik ļoti raksturīga viņa lomām. Šī noslēpumainība un grūti atšifrējamās motivācijas, kas reizēm robežojas ar tīšu skatītāja maldināšanu, apvienojumā ar ārišķīgu un uzstājīgi uzmanību pieprasošu izskatu gandrīz vienmēr padara Bovija kinotēlus par apbrīnas un iekāres objektiem.

Bovija seksualitāte vienmēr bijusi nozīmīga tēla sastāvdaļa, un viņa androgīnais izskats filmās, gluži tāpat kā, piemēram, albumu vāciņos, ļāvis ar dažiem elementiem uzsvērt vajadzīgo virzienu – variējot starp mūsdienīgu vīrišķību, homoerotiku vai no dzimuma sloga atbrīvotu būtni. Tas, kā kino izmanto Bovija seksualizēto tēlu, dažbrīd redzams ļoti tieši, piemēram, "Labirintā" režisors atļaujas to, ko būtu grūti iztēloties ar citu aktieri, – viņš ieģērbj Boviju tērpos, kas dara viņa "vīrišķību" ļoti uzkrītošu. Turklāt kamera koķetē ar skatītāja tā saukto samaitātības līmeni, bieži kopā ar rūķiem iekadrējot arī Bovija gurnu rajonu. Tomēr, apzinoties, ka Bovija tēls ir spēle, skatītājs to spēj uztvert ar uzjautrinājumu, nevis nosodījumu. Kaut gan, protams, ja vēlas, interneta dziļumos var atrast daudz satrauktu rakstu, ka "Labirints" patiesībā ir alegorija randiņa izvarošanai (date rape), vai, piemēram, feisbuka grupu, kas veltīta ekskluzīvi "Labirinta" Džereta zemjostas zonai. Savukārt "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes" ir būtne bez dzimumpazīmēm, kas nevis norāda uz Tomasa Ņūtona tēla aseksualitāti, bet gan uzsver viņa pilnībā atšķirīgo, maigāko, gudrāko un savā ziņā "civilizētāko" seksualitāti, nekā ir tā, kas piemīt cilvēkiem uz Zemes.

"Bads" ("Hunger") savukārt pakāpeniski atbrīvo Boviju no seksualitātes un iekāres objekta lomas, pārmaiņas pēc par traģēdiju padarot to, ka viņu vairs neiekāro, nevis to, ka viņu iekāro. Šajā erotiski uzlādētajā vampīrfilmā Katrīnas Denēvas varone izvēlējusies Bovija varoni par savu līdzgaitnieku un partneri, taču saviem izredzētajiem viņa nespēj dot mūžīgu jaunību – tikai mūžīgu dzīvi. Un Bovija varonis strauji noveco, tiekot šķirts no visām ārējām īpašībām, kas piešķir viņam iekāres objekta statusu. Režisora Tonija Skota pilnmetrāžas debija jau atkal nepievērsa sev lielu uzmanību, un, šķiet, spilgtākais notikums ap tās iznākšanu bija vadošā kinokritiķa Rodžera Īberta paziņojums, ka ""Bads" ir līdz agonijai slikta vampīrfilma". Tomēr filmām, kur piedalījies Bovijs, piemīt īpatnība, ka ar laiku tās uzlūko citādāk. Līdz "Labirinta" kulta statusam "Bads" nav izaudzis, tomēr, skatoties filmu šodien, tajā var redzēt daudz ko cieņas vērtu, tostarp fantastisku vizuālu estētiku, piemīlīgu kiču un lieliskus aktierdarbus. Par to, ka filma nav aizmirsta, liecina ne tikai tās bieža ierindošana dažādos topos, bet arī 1997. gadā tapušais seriāls pēc filmas motīviem. Starp citu, tiem, kuriem šķiet, ka "Labirinta" popularitāte ir tīri postpadomju teritorijas fenomens, piezīmēšu, ka, iznākot DVD un TV versijām, filma iemantoja ļoti plašu atpazīstamību un vairākās intervijās gan Konelija, gan Bovijs minējuši, ka tieši par šo darbu viņi saņēmuši un turpina saņemt lielāko fanu atzinību.

Domājot par Deivida Bovija kinokarjeru, viegli varētu nonākt pie secinājuma, ka, uzaicinot Boviju piedalīties filmā, režisori gluži vai automātiski uzaicina viņu piedalīties mūzikas tapšanā un iegūst gan aktieri, gan ģeniālu mūzikas autoru. Taču, lai arī IMDB portāla Deividam Bovijam veltītajā lapā "Soundtrack" sadaļā atrodami 521 TV un kino darbu nosaukumi, režisori, kas izvēlējušies Boviju kā aktieri, visbiežāk nav izvēlējušies Boviju mūziķi. Filmā "Priecīgus Ziemassvētkus, mister Lorens!" Ošima iet vēl tālāk un velta vairākas epizodes tam, lai uzsvērtu, ka Džeks Seljērs nav talantīgs dziedātājs. Mūzikas autors filmai, starp citu, ir jau pieminētais japāņu dziedātājs Rjuiči Sakamoto. Filmas "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes" skaņu celiņu veidojis Džons Filips, grupas "Mamas & The Papas" līderis. "Bada" zināmākais skaņdarbs ir "Bauhaus" dziesma "Bela Lugosi's dead", un grupas solists Pīters Mērfijs vēl tagad atceras savu absolūto paniku, kad viņam dziesma bija jāizpilda, uz filmēšanas laukuma atrodoties Bovijam. Izņēmumi ir abi mūzikli, kuros filmējies Bovijs: "Pilnīgi iesācēji" ("Absolute Beginners"), kura nosaukums jau nodod Bovija iesaisti mūzikas tapšanā, un, protams, "Labirints". Var minēt, ka, padarot Boviju arī par mūzikas autoru, tā trauslā līnija starp Boviju personību un Boviju aktieri pazustu un mēs pieredzētu vairs tikai pirmo. Vai varbūt konkrētie režisori tiešām vērtēja Bovija aktiera dotības augstāk par veikumu mūzikā.

Bovijs, kas konstruēja savu muzikālo tēlu, balstoties uz vizuāliem izteiksmes līdzekļiem, Bovijs, kas, kļūstot populāram mūzikas video žanram, tuvināja to kino un apzinājās šī medija neierobežotību, un Bovijs, kas radīja varoņus – Zigiju Stārdastu, Tievo Balto Hercogu, Aladinu Seinu un citus –, Bovijs būtībā bija aktieris, vēl pirms viņš parādījās kino. Bovija dziesmu tekstos (un vizuāļos) atrodamas neskaitāmas references uz kino kā tādu un uz konkrētām filmām, un šī iedvesmošanās un ietekme darbojas divpusēji, piemēram, 1975. gada dokumentālā filma par Deividu Boviju aizņemas viņa dziesmas nosaukumu – "Cracked actor".

Un, tāpat kā Bovija darbi bija piesātināti ar kino atsaucēm, šodienas kino var atrast neskaitāmas atsauces uz Boviju. Spilgtākās – "Pa naža asmeni skrejošais" ("Blade Runner"), "Spožā zelta dzīsla" ("Velvet Goldmine"), "Mulenrūža" ("Moulin Rouge") vai "Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū" ("Aquatic Life with Steve Zissou").

Viens no pēdējiem atgādinājumiem, cik izcils žanru pludinātājs bija Deivids Bovijs un cik tuvu viņš tomēr vienmēr palika kino, ir viņa dziesma un kinematogrāfiskais mūzikas video "Lazarus", kas ir daļa no šāda paša nosaukuma Ņujorkā uzvesta mūzikla (Bovijs ir tā mūzikas un tekstu autors), kurš savukārt ir filmas "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes" turpinājums.

"Es nekad neesmu gribējis būt kas cits kā vienīgi režisors. Tāpēc viss, ko esmu darījis mūzikā, ir tik ļoti konceptualizēts. (..) Līdz kāds man iedos naudu filmai, man tas jādara albumos vai koncertos," ir teicis Deivids Bovijs. Tomēr Deivids Bovijs tā arī nekad nerežisēja. Diemžēl. Mēs varam tikai vērot, kā mainās kino, kad tajā parādās Bovijs, un minēt, kā izskatītos tāds kino, ko būtu pilnībā radījis un konstruējis Deivids Bovijs.

Filmas "Bads" un "Labirints" sestdien, 28. augustā, tiks demonstrētas Cēsu Rokfilmu festivālā (www.rockfilmfestival.lv).

Pilna Bovija filmogrāfija

Video ar Bovija lomām


 

Raksta tapšanā izmantotie materiāli:

David Bowie: Critical Perspectives, edited by Eoin Devereux, Aileen Dillane, Martin Power, 2015, Routledge

Video on: the Cinema in David Bowie

Labyrinth is now 30 years old. Here's how this gloriously weird movie became a cult classic.

David Bowie in Film: Ethereal, Eccentric, Electric

Why Cristopher Nolan Begged David Bowie to Star in Prestige?

The 8 Essential Movie Performances of David Bowie

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0