Ar bērniem
16.10.2013

Bikibuku nevar būt par daudz

Komentē
0

Image

Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu

Izdevniecība "Liels un mazs", 2013

Eižena dienasgrāmata

Man jāatzīstas, ka savas recenzijas ļoti ievelkam. Es tur neko nevaru līdzēt, jo Eižens jaunās grāmatiņas pieņem lēnām. Visi iepriekšējie Bikibuki uzreiz kļūst ļoti mīļi, bet jaunos tur atsevišķi un pa retam nedroši pašķirsta. Šobrīd ir pavēries plašs citu raibu nodarbju loks: pirkstiņi ir kļuvuši pietiekami veikli dažādiem rokdarbiem, mēs kopīgi zīmējam, līmējam, gleznojam, mācāmies dziedāt, būvēt bākas, rūpnīcas un pumpjus, pirms miega lasām prozu un iespaidīgo Reiņa Pētersona ilustrēto Vizmas Belševicas lugu par lielo raudātāju Čingo Babu. Līdz ar divu gadu iestāšanos daudzas mantas ir sasniegušas maģisko "piemērots un atļauts" robežu, un es brīnos, ka vecajiem draugiem Bikibukiem vispār vēl atrodas vieta visā šajā krāsu, krītiņu, pužļu un burbuļu jūklī jeb divgadnieka "lietu kārtībā”.

Katrs Bikibuku laidiens mūsu mājā ir ienācis kā konceptuāli saliedēts jaunas pieredzes lādiņš. Brīžiem šķiet, ka Bikibuki patiesībā ir ļoti pārdomāts un mērķtiecīgs kulturālās izglītošanas projekts, kas sniedz smalki strukturētu ieskatu rokrakstu un stilu bagātībā, pakāpeniski palielinot sarežģītības pakāpi. Un šajā trimestrī Bikibuku "programmā" paredzēts liels uzsvars uz vizuālo uztveri – toņiem, gaismu un bērnam pazīstamajām zīmēšanas tehnikām.

Laidiena favorīts noteikti ir #024 – ilustrētais dzejolis "Zirgs". Bērniem jau labi pazīstamais mākslinieks Reinis Pētersons ir ārpus konkurences un šoreiz mazliet atstāj ēnā tikpat pazīstamo un mīlēto dzejnieci Inesi Zanderi. Eižens negrib klausīties dzejoli, bet atvērt grāmatiņu tieši pa vidu un ilgi, ilgi skatīties uz zīmēto lidmašīnu. Tad izplest rokas, rūkt un virpuļot pa istabu kā helikopters. Mēģināt atņemt viņam grāmatiņu, lai izlasītu tekstu, kurš savukārt man liekas satriecoši foršs, liekas netaktiski, tāpēc priekšālasīšanu pagaidām atliekam uz nākotni, kad viņš iespējams atkal gribēs klausīties.

Eižens ir nesen sācis baidīties no tumsas, bet vienlaikus tā viņu arī fascinē. Viņš palaikam slapstās uz virtuvi paskatīties tumsu un pabaidīties vai arī vēro, kā naktslampiņas gaismā izstiepjas garas, ķēmīgas ēnas. Ir ievērojis arī to, ka vakara krēslā mainās krāsas un istabas priekšmeti it kā pārvēršas, un viņa asā bērna iztēlē tajos ļoti ātri saskata jaunas formas. Šķiet, ka Reinis Pētersons ar savām tumšajām, naktslampiņas vai neona spuldzes viegli apgaismotajām bērnistabas nakšu un iztēles ainām šobrīd Eiženam ir vistuvākais domubiedrs. Mākslinieka uzburtajā pasaulē, caur kuru mēs klipu-klapu jājam rotaļu zirga mugurā, vienlīdz noslēpumaini atklājas gan iedomāta pasaku valstība, gan pilnīgi reālistiska vannasistaba, un pats galvenais – ir jūtama paša autora puiciskā sajūsma par to.

Līdzīgi kā iepriekšējos laidienos, arī šoreiz vairāku Bikibuku estētikā, izmantotajā tehnikā un stilistikā atrodamas nostalģiskas atsauces uz pagātni. Ja pavasara komplektā tās bija atsauces uz 20. gadsimta sākumu, tad augustā iznākušās grāmatiņas liek atcerēties laiku, kad tagadējie mazo bērnu vecāki paši ir bijuši bērni. Ievas Jurjānes ilustrācijās Vitauta Ļūdēna dzejolim "Kartupeli, kartupeli" (#021) bērnību atgādina krāsaino zīmuļu virpuļi, kas skaidri saskatāmi krāsainajās un patīkami rūpīgi izkrāsotajās lapās. Zīmuļu krāsas vienmērīgais klājums vismaz man saistās ar milzīgām pūlēm, kas bija jāvelta, lai ar zīmuļu krāsu pārklātu lielos, baltos laukumus zīmējumā vai krāsojamā grāmatā. Arī attēlu perspektīva Jurjānes ilustrācijās ir no bērna acu augstuma – pieaugušie ir tik lieli, ka viņi nemaz pilnībā neietilpst grāmatas lapā. Manās atmiņās no 80-tajiem/ 90-tajiem tā ir pasaule, kurā tu tikko vari palūrēt pār tirgus letes malu un kurā ir ļoti daudz steidzīgu kāju un smagu iepirkuma maisu. Tā ir komiska un reizē šaušalīga realitāte, kuras pamati ir nocietināti smagiem, par tevi daudz lielākiem kartupeļu maisiem. Šajā pasaulē ir jāuzmanās no karstiem katliem uz plīts, asām rīvēm un kūpošām kartupeļu bļodām uz virtuves galda, kas tā vien mēdz nolidot zemē, kad tu ar savu īso rociņu sniedzies pēc dakšas.

Ja godīgi, es nezinu, vai Eiženam ir šāda "kartupeļu pieredze", jo es esmu moderna mamma, kurai nav laika šmorēt, un vārītu kartupeļu mūsu galdā tikpat kā nav. Ir plāni sautējumi, putras, biezeņi burciņās. Kartupeļus viņi ar tēti mēdz uzēst kafeicīnā pastaigu pauzēs, un labi kraukšķīgi sacepti frī – cik neoriģināli! – ir viņa mīļākais ēdiens. Tomēr jāatzīst, ka – kaut vai šādā interpretācijā – kartupeļi joprojām ir arī mūsu ģimenes pamata uzturvienība un sava veida paklausības un maltīšu valūta. Saruna par ikdienišķo, pelēko kartupeļa etalonu ir labs sākums stāstam par dažādiem laikiem un īstenībām. Un tai pat nav jābūt sarunai – bērns ļoti daudz saprot arī no zīmētās realitātes. Kā jau teicu, mēs šobrīd visi kopā daudz zīmējam – kā nu protam un bērnībā esam mācījušies – mēs, pieaugušie, piekrāsojam pilnas lapas ar smagiem, drūmiem kartupeļiem, bet bērns treknām švīkām tam visam pāri uztriepj savus frī. Ļūdēna dzejolis ar skanīgo un ritmiski skaldāmo četrzilbinieku "kartupeli, kartupeli" ļoti ātri pielīp, un Eižens to labprāt un tīksmīgi skaita, kamēr rokas un prāts ir aizņemti darbos.

Māksliniece Ingrīda Pičukāne savukārt iepazīstina bērnus ar pašas iecienīto flomāsteru tehniku, kas man no bērnības saistās tikai ar visādām ķibelēm: krāsas uz papīra atšķiras no vilinoši košajiem flomāsteru apvalciņiem, neviendabīgi aizšvīkātie laukumi izskatās pavirši, izžuvušas iekšiņas, nosmulēti pirksti un krāsas kodoliņa garša mutē. Jāzepa Osmaņa dzejolis "Noslēpums" (#020) ir atveidots nemākulīgā, bet uzcītīgi kaligrāfiskā rokrakstā, kāds parasti piemīt skolēniem, kuri nesen skolā iemācījušies rakstīt. Ar flomāsteru zīmētais vairs nav ne izdzēšams, ne īsti pielabojams. Katrs vilciens, pat ja knapi esi pieskāries lapai, atstāj acīmredzamas pēdas, kas ne vienmēr autoram pašam šķiet glītas un saskan ar ieceri. Dzejolis "Noslēpums", kurš patiesībā ir par nespēju noturēt noslēpumu pie sevis, tiek ilustrēts tehnikā, kurā ir ļoti grūti kaut ko noslēpt. Māksliniece it kā samierinās ar šo cilvēcīgo vājību un risina to arī attēlu tematikā. Ilustrācijas ir delverīgi groteskas – deguna urbināšana, vistas kāja, kas lien laukā no "Rimi" maisa, ar košļājamo gumiju nosmulēta seja, parkā čurājošs onkulis. Anti-estētiskās ainiņas patiesībā izgaismo ļoti precīzas un patiesas bērnības ikdienas detaļas, kuras vēl cilvēks nav iemācījies izpušķot un notušēt. Flomāsteru efekts noteikti šķitīs interesants vecākiem bērniem par Eiženu, kuri jau paši ir vairāk saskārušies ar zīmēšanas nedienām un jau nejauši izstāstījuši kādu noslēpumu.

Arī valodas mācīšanās ar šo Bikibuku ieiet jaunā līmenī, piedāvājot sameklēt zīmējumos burtiņus un salikt no tiem vārdu. Šī daļa Eiženam patika, jo viņš atkal varēja kaut ko darīt – meklēt un atklāt pats. Viņš grib visā iesaistīties patstāvīgi ar sev pieejamajām prasmēm. Un tā ir viena no jaukajām lietām, ka Bikibuki ierosina lieliskas idejas jaunām rotaļām un pat veseliem notikumu pavērsieniem. Pētera Brūvera dzejoļa "Vilciņš" (#023) ilustrāciju tehniku mēs atkodām nejauši – griežot aplikācijas papīru. Visapkārt sabira ļoti daudz krikumiņu, un dažus no tiem es gribēju noslaucīt arī no viena Bikibuka, taču tie izrādījās nodrukāti grāmatā. No sīkiem stūrīšiem, nieciņiem un atgriezumiņiem ir veidots ne tikai krāsainais dzejoļa burtu šrifts, bet arī vesels zobains, robains stāsts par vilkiem un skarbajiem vilku dzīves likumiem. Ja aplikāciju griešana man sākumā šķita diezgan gausa nodarbe, tad, dzejnieka Pētera Brūvera un novatoriskās mākslinieces Ilzes Abikas iedvesmoti, arī mēs paskatījāmies uz krāsaino papīru griešanu no otras puses burtiskā nozīmē un savos sirsniņu un aplīšu atgriezumos sākām saskatīt pūķus un asspalvainus putnus. Beigu galā esam tā aizrāvušies ar griešanu un līmēšanu, ka apmeklējām japāņu griešanas mākslas kirie izstādi, kur meistars mums speciāli izgrieza un uzdāvināja filigrānu mušu. Par literāro daļu es teiktu, ka šis ir ļoti smags un skumjš Brūvera dzejolis par vientuļo vilku, kuram visi aizbraukuši uz Rīgu, bet kurš negrib tikt mierināts, jo "vilks grib vilkiem līdz". Ļoti piemērots atziņu materiāls šķietami nerisināmajās divgadnieku raudamo krīžu situācijās.

"Tauriņš" (#019) un "Diendusa" (#022) ir varbūt ne tik krāšņi kā pārējais komplektiņš, bet tie ir skaisti tieši ar savu vienkāršību un maigo dabu. Bikibuks "Tauriņš" ir gaistoši bāls ar nodomu – māksliniece Laima Eglīte atstāj vairāk vietas Ērika Ādamsona vārdu saklausīšanai. Attēlojot toņu pārejas, kā violetais spēj mainīties līdz mēļam un sirmam, tiek raksturota dzejai piemītošā tauriņa netveramība. Dažas lapas ir pat matēti caurspīdīgas, un, tās viegli pabružājot vai pietuvinot/ attālinot apakšējai violetajai lappusei, lasītājs pats var uzjaukt savu violeto toni un redzēt, cik tramīgs ir šis krāsu un sajūtu gradients. Savukārt māksliniece Inga Meldere, gleznojot Laimoņa Vāczemnieka dzejoli "Diendusa", mēģina atcerēties bērnības godīgi neproporcionālo skatījumu: kā bērni mēdz, nerēķinoties ar kompozīciju, vienā stūrītī cieši saspiest visu Rīgu ar zoodārzu, katedrāli un Pēterbaznīcas gaili, bet pārējo atstāt bezgalīgi plašu, brīvu un neizzināmu. Viņas vienkāršās pastorālās glezniņas ar acainajiem mākoņiem sirsnīgi sasaucas ar naivi spītīgo Vāczemnieka aicinājumu "nelaid dzimteni vaļā!", kas panākams, vien sīksti turoties pie sava – pie sev vien raksturīgā skatījuma, izvēles un pārliecības.

Ceturtais Bikibuka laidiens teksta – attēla attiecības nosver uz attēla izteiksmības un dzejoļa satura analīzes pusi, mazliet zaudējot interesi par ritmu un skanīgumu, kas jaunākajam lasītāju lokam tomēr ir ļoti svarīgs valodas apgūšanas veicinātājs. Es teiktu, ka šie Bikibuki ir paredzēti jau drusku lielākiem bērniem. Precīzāk, tie noteikti nav domāti tikai mazajiem, bet ir gatavi vēl diezgan ilgi iet roku rokā ar savu uzticamo lasītāju.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0