Ar bērniem
21.03.2013

Bikibuks bezmiega naktīm

Komentē
3

Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS pirmo laidienu

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014

Eižena dienasgrāmata

Kad tev ir pusotrs gads, tu esi pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka lietām mēdz būt vismaz divas puses, bet tu esi vēl pārāk mazs, lai saprastu, kurā pusē esi tu pats. Eižens uzliek uz galvas aizkaru un saka: "Mamma iekšā!" Es saku – nē, iekšā esi tu. Viņš rāda mašīnu aiz loga un saka, ka mašīna arī ir iekšā. Putns ir iekšā kokā – tas ir pareizi, tāpat arī ūdens ir pudelē, bet reizēm, saproti, nevis lieta ir norobežota no tevis ar caurredzamu sienu, bet tu esi tas, kurš ir norobežots no lietas. Te nu es saputrojos un vairs nezinu, kuram no mums ir taisnība.

Vienu nakti viņš pieceļas un grīļīgām kājām stāv pie gultas, nelaikā pamodies. Tētis guļ, ir tumšs, es esmu ļoti nogurusi, taču man negribas dusmoties un likt viņu atpakaļ gultā. Un te pienāk mūsu "Bikibuka" moments. Viņš atnes un izklāj man priekšā visu mazo grāmatiņu kaudzīti, rāda uz vienu no tām, saka – "Aku!" – un priecīgi sarosās, kad es paveru grāmatas vāciņu. Dzejolis sākas ar noslēpumainu "krik-krak", kas skan kā telefona traucējums, tad noskrapst kā akmeņi zem kājām, nošvīkst kā sikspārņa spārni, kā vāvere skrubina čiekuru, paceļas spārnos kā stārķis, ūjina kā pūce un izkūp miglā. Katra nākamā rindiņa, šķiet, jālasa arvien klusāk un mīklaināk, un bērna acis sajūsmā plešas arvien lielākas. Īstenībā jau tur nekādu dzīvnieku nav, tas ir Māra Runguļa dzejolis "Noklausīta saruna" (#010) par taku, kas liek akai šonakt uzvilkt miglas jaku, bet savukārt austrumnieciski smalkā grafikas tehnikā veidotajās Daces Sietiņas ilustrācijās nevienā brīdī ne taka, ne aka neparādās. Un cik labi, ka tā, jo man nav jāpārtrauc lasījums, paskaidrojot: "Skaties, Eižen, šī ir aka. A-ka. Parādi man, kur ir aka?" Bet aka tur pilnīgi noteikti ir, aka ir dzirdama, mēs tai bijām piegājuši pavisam tuvu, tikai miglā to nevarēja saskatīt, un ne jau aku viņš gribēja redzēt.

Kad atnesu mājās izdevniecības "Liels un Mazs" "Bikibuka" grāmatu sērijas pirmo un otro komplektu, bērns izturējās ļoti piesardzīgi. To bija tik daudz: divi sainīši, katrā sešas jaunas grāmatiņas, katrā grāmatā vesels dzejolis, katram dzejolim desmit lapas un vēl divi vāki, nosēti ar visādiem sīkumiņiem. Viņš vēra tās ciet, deva atpakaļ un teica: "Negribi!" Viņam nupat ir sācies tāds vecums, kad pret visu jauno izturas noraidoši, it kā to jaunumu dzīvē jau būtu pārāk daudz. Bet varbūt līdz ar pirmo valodiņu no man nepieejamas čaulas sāk šķilties viņš pats ar sev vien raksturīgo attieksmi. Varbūt viņš grib, lai es saprotu, ka viņš redz to pašu pasauli, kuru redzu arī es, un ka viņam nemaz nevajag, lai tā parādītos vienkāršos modeļos un pamatkrāsās. Man dažbrīd pret vakaru ir šķitis, ka esmu iestrēgusi attīstošo rotaļu kaudzē un pakļauta šai nesaprotamajai estētikai vairāk, nekā man gribētos. Mani patiešām neinteresē bilžu grāmatas ar plakaniem bezrakstura zīmējumiem, kas ir kopēti no lapas lapā ar niecīgām variācijām. Attēli ar sadzīves priekšmetiem un krāsainas pogas ar cipariem varbūt ir noderīgas mācībām, bet bērnu taču interesē arī tā pasaule, kuru nevar nosaukt. "Bikibuki" ir pirmās mūsu mājās jaunpienākušās mazuļu grāmatiņas (ja neskaita no pašas bērnības palikušās M. Stārastes u.c.), par kurām es varu godīgi dalīt sajūsmu. Man bija vajadzīgs vairāk nekā gads, lai saprastu, ka ar bērna piedzimšanu manā mājā nav ienācis bērnkopības piederumu un rotaļlietu veikals, un es varu savu dēlu iepazīstināt ar lietām, kas patīk arī man pašai, nevis izmisīgi meklēt to, kam viņa vecumā būtu jāpatīk.

Un to es apjēdzu tikai nupat, tajā naktī, kad viņš atnāca pateikt, ka viņam patiesībā jaunās "Bikibuka" grāmatas patīk, tikai vēl ir mazliet bail. Tās arī ir ļoti dažādas. Pašu pirmo Eižens atļāva lasīt #009 jeb Māra Čaklā dzejoli par diļļu zaros rāpojošām skudrām brillēs, kas mākslinieces Ilzes Vītoliņas redzējumā ir ilustrēts atturīgās zemes krāsās un bez liekām detaļām. Bērns rūpīgi izpēta visas skudriņas vāka iekšpusē un tīksmīgi atkārto vārdu "dilles". Viņš uzmanīgi seko tekstam, bet tad, kad pie beigām parādās lielas mušas, ver ciet, un saka: "Negribi!" Es arī nemēģinu pierunāt tās beigas skatīties. Blaumaņa šūpuļdziesmiņu ("Bikibuku" #007) viņš vispār ver tikai līdz trešajai lappusei, kur mākslinieka Andra Vītoliņa industriāli urbanizētais ripu rapu tehno-mēnestiņš ar vadu staipekņiem snaikstās pretī "upītei kalniņā". Eižens saka: "Uij!" Ievelk jūsmīgi elpu un tomēr noliek malā, lai gan visu laiku pie tā mēnestiņa atkal atgriežas – paver vaļā, aizver ciet.

Mani visvairāk sajūsmina Kristīnes Luīzes Avotiņas interpretācija par svētkiem Ziemeļa pilī: glancēts vāciņš, leduspuķes ugunīgās ziemeļblāzmas krāsās, pingvīni ar peonijām rokās un krāšņi leopardi ar taureņu spārniem. Eižena tētim toties patīk, ka "Bikibuka" grāmatiņās nav aizmirsts humors. Viņš labprāt izpilda Ievas Samauskas dzejoļa priekšlasījumu par Mirabellu Miu (#011), kura ļoti daudz šņikstinās un šņakstinās. Galvenā varone ir nezināmais, kas kā sērga aprij visus kāpostus. Tā ir trakulīga groteska, kas šķiet komiska ne tikai bērnam, bet arī pieaugušajam, ar dažādām asprātīgām detaļām, kuras tiek pamanītas, tikai atkārtoti lasot, un (neskaitāmas reizes) atkārtota lasīšana ir šo grāmatiņu liktenis un uzdevums.

Katrai no grāmatiņām ir savs raksturīgais skaņas elements – krakšķēšana, žūžošana, dimdēšana utt., kurš noder arī konkrētās grāmatas apzīmēšanai ("Iedo dim-dim!"). Patiesībā jau katrs dzejolis ir vesela skaniska un ritmiska pasaule, kas būvējas ap šo vienu iztēles ierosinātāju. Vismazāko bērnu dzejoļiem raksturīgi, ka tajos izmanto valodu, kas saistās ar valodas rašanās sākumu, kad vārdi veidojas no skaņas atdarinājuma (pelīte pīkst, kāpostiņš čaukst) un to loma ir fonētiski asociatīva. Neviens no mums nezina, kādas ir brilles-dilles, bet tās šķiet tādas enerģiskas, savukārt žūžošana liekas mazliet sērīga. Mēs dzejoli lasām pa rindiņām, kurām katrai atvēlēta vesela lapa, tāpēc ikviena skaņa ir ļoti svarīga un ietilpīga. Krievu 19. gadsimta simbolistam Konstantīnam Balmontam bija sava skaņu teorija: "A" ir pirmā skaņa, kuru saka cilvēks, kas tikko atguvis vai ieguvis runas spējas, "M" ir aizvērtas mutes skaņa, aizturēts vaids un kurlmēmā mokas. Sulīgais "A" plašums un apspiestais "M" – kopā veido vārdu "mamma". "O" piemīt triumfs, "I" ir smalks svilpiens, bet "Č" un "Š" ir nakts čuksti utt. Par Balmontu iedomājos, lasot Dagnijas Dreikas "Auču auču Čučumuižā" (#012), kas ir ilustrēts ar dažādu krāsu burtiņiem, piešķirot tiem atšķirīgus raksturus. Manam dēlam burti patīk tikpat ļoti kā zīmētie zvēriņi, un viņš tos no laba prāta ir jau iegaumējis, tāpēc savai vismīļākajai "Bikibuka" grāmatai nosaukuma burtus katru reizi nosauc pats, un tas ir Jāņu Poruka "T R A C I S" (#006). Mazbērnu dzejas klasika, kas, šķiet, "Bikibuka" sērijā ir arī vistradicionālāk ilustrētā grāmata. Mīlīgo, personificēto zvēreļu sejās visu laiku laistās prieks, stāsts ir vienkāršs, bet tam ir kases grāvēja sižets: kaķīts un zaķīts satikās, pabrīnījās, aizgāja katrs pa savām darīšanām (pelītēs un kāpostos), nogāza podus, un izcēlās pamatīgs tracis, kurā viņi atkal satikās. Un vēlreiz no sākuma.

Pārējās grāmatiņas vēl neesam apskatījuši, jo šim mēnesim jau ar esošajiem piedzīvojumiem pietiek. Un mani ļoti nomierina doma, ka mums atvilktnē to labumu ir vēl daudz un kopā "Bikibuku" būs vesels simts, un mums pietiks vēl vairākiem gadiem. Vienīgais mīnuss – "Tracim" stūris ir jau nozelēts, tāpēc grāmatiņas ir mazliet jāpiesargā, taču, cerams, Eiženam drīz kāda cita grāmatiņa kļūs par mīļāko, un šī netiks galīgi noņurcīta. Viņš atpazīst grāmatu sērijas zīmolu ar draisko buciņu uz pastmarkas un to katru reizi noglauda, apliecinot savu uzticēšanos. Tāpēc es domāju, ka tad, kad līdz mums nonāks atkal jauni izdevumi, bērnam nebūs otrreiz jāliek lietā "negribi", viņš jau zinās, kāda mēroga piedzīvojums stāv priekšā, un es to vienkārši nolikšu viņa plauktā, lai pats paņem, kad vēlās. Šobrīd šķiet, ka "Bikibuka" sērijā ir atlasīti vis(onomato)poētiskākie latviešu dzejolīši, kas katru reizi mazliet citādāk savienojas ar attēla pāršķiršanu, sniedzot to vienreizējo sajūtu, ka divu mākslinieku (dzejnieka un ilustratora) un divu izpildītāju (lielā un mazā) sadarbībā jauniem iespaidiem ir principā neizsmeļams kombināciju skaits.

 

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3