Fotogrāfijas - no Santas Remeres personīgā arhīva
 
Ar bērniem
28.04.2015

Bikibuki – ļoti daudz jautājumu

Komentē
0

Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014

Eižena dienasgrāmata

Eižens vairs nav tikai klausītājs un vērotājs – viņš nu jau var pats saburtot Bikibuku nosaukumus, ņem tos līdzi gultiņā un pirms miega pusbalsī it kā lasa, it kā pārstāsta. Viņam ir sācies visīstākais "kāpēc?" vecums, un līdz ar to viņš daudz aktīvāk piedalās arī vērtēšanā un sīko detaļu pamanīšanā. Man atliek tikai meklēt atbildes un izteikt versijas: kāpēc Andris Eglītis nav zaķītim uzgleznojis otru aci, kāpēc ar pieneņu pūkām Astrīdes Ivaskas dzejolī aizlido tikai pieneņu puikas, par ko ir bēdīgs melnais eņģelis Jāņa Baltvilka dzejolī utt. Eižens ir neatlaidīgs jautātājs, un man tā ir diezgan liela slodze un modrības pārbaude – jo, pat ja es kaut ko izfantazēju atbildes vietā, viņš manu atbildi atceras un turpina tincināt, lai pārbaudītu drošticamību. Tāpēc es mēģinu atbildēt godīgi un cik manas zināšanas ļauj.

Bikibuku devītais laidiens #050 – #055 ir deminutīviem bagāts un ļoti ātri iemīļojams: "Zaķīšu pirtiņa", "Lietus vīriņš", "No zvaigznītes"... Šis ir arī diezgan eksistenciāls komplekts, kas dažādos rakursos pietuvinās būšanas un rašanās tēmām, attiecībām ar pasauli un ģimeni gan ikdienā, gan kopumā. Šoreiz ir ļoti daudz personiskā gan dzejnieku, gan ilustratoru vēstījumā, un arī mums, kopīgi lasot un runājot, ir sanācis izcilāt un vārdos nosaukt to, kas un kāpēc mēs viens otram esam. Tāpēc, es teiktu, šis dzejoļu laidiens ir par atzīšanos.

Vilis Plūdons, Andris Eglītis (#049) "Zaķīšu pirtiņa" jeb "kāpēc basketbola bumba tumsā spīd?"

Vilim Plūdonam ir kaut kāda maģiska atslēdziņa uz bērnu sirdīm. Es joprojām līdz galam nesaprotu, kas tieši jau pēc pirmās lasīšanas reizes šo dzejoli padara par absolūtu favorītu. Droši vien tieši tas "pičiņu pačiņu" kailuma un tuvības moments, kurā bērns atpazīst savu ikdienas vanniņas rituālu ar mammas piedalīšanos. Vienkāršais sižets it kā izceļ perspektīvu, kurā bērns redz maigumu un gādību, ar kādu zaķu mamma mazgā savus zaķīšus, un, iespējams, ierauga arī sevi kā bērnu – mazu, mīlētu un aprūpētu. Plūdona "atslēdziņa", iespējams, ir mazo un vienkāršo lietu skaistums, kas nav jāmeklē tālu. Turklāt šis ir arī ļoti interaktīvs dzejolis, kuru bieži sanāk piesaukt ikdienā, lai padarītu mazliet rotaļīgākus mazgāšanās un gulētiešanas pasākumus.

Manā priekšstatā "Zaķīšu pirtiņa" ir tik cieši saaugusi ar Imanta Kalniņa dziesmu un studijas "Dauka" animācijas filmu, ka liekas neiespējami tajā ieraudzīt jaunu formu un tēlu sistēmu, taču gleznotājam Andrim Eglītim izdodas atrast jaunu "Zaķīšu pirtiņas" kārtu, saglabājot dzejoli senatnīgi nostalģisku, tomēr mūsdienīgu – dzīvajā pagātnē un atmiņās sakņotu. Viņa pirtiņa ir jauna, bet pazīstama – ar īstas vietas silto klātbūtnes sajūtu. Galvenie varoņi – mīkstās mantiņas – arī kaut kur tā no 70. gadiem, iespējams, no mākslinieka paša mājas un bērnības. Zaķīšu māte ar mazliet veclaicīgu (vintidžīgu) busiņu ved savus bērnus pērties uz kādu pavisam reālu pirti, kas tiek kurta kaut kur pie radiem, teiksim, Mārupē, bet nebūt nezaudējot lauku romantikas vilinājumu. Ģimeniskais iknedēļas rituāls joprojām šķiet sasaucamies ar senatni, un tā galvenā vērtība ir koncentrēta īpašā notikuma sajūtā un uztraucošās nojausmās (par sunīša parādīšanos un lielu jezgu). Eglītim izdodas precīzi nodot vakara krēslas noskaņu un gaisā esošo piedzīvojuma trauksmi – kad pārāk ilgi esi dauzījies spēļu laukumā un paspējis pienākt vakars ar vēso mēness un silto spuldžu gaismu.

Fantastiski ir grāmatas iekšējie vāciņi ar treknu Eglīša lielākās otas triepienu, kas reizē atgādina arī mazgāšanas kustību – ar ziepjaina sūkļa trajektoriju vai ar dvieli noslaucītu aizsvīdušu stiklu. Viss kopā ir diezgan būtisks atgādinājums vecākiem – ka mazgāšanās nav nekāda rutīna, bet gan nervus kutinoša ceremonija.

(#050) Fricis Bārda, Ināra Garklāva "Lietus vīriņš" jeb "kāpēc viņu nevar redzēt?"

Pretēji dzejoļa nosaukumā minētajam, nekāda "vīriņa" Ināras Garklāvas ilustrācijās patiešām nav. Tādā ziņā, ka tas neparādās kā vizuāls personificēts lietus tēls ar rokām, kājām un lāsīti pie gara deguna. Atstājot "vīriņu" katra paša iztēlē, māksliniece uzsver aspektu, ka dzejolis ir par noskaņu, ieklausīšanos lietū un iztēlošanos. Par klātbūtnes sajūtu, kuru ar aizvērtām acīm var sajust labāk. Dzejolis ne tikai izklausās, bet arī izskatās pusčukstus – uz melna fona, šķiet, vēl var dzirdēt klusu maigas krāsas zīmuļa švīkāšanu, kas rodas, māksliniecei velkot katru smalko lietus svītriņu un pilīti. Cilvēciski vaibsti ir piešķirti lietus vīriņa tēvam pērkonam, mātei saulei un vēl dažiem citiem debesu ķermeņiem. Kāpēc ne vīriņam? Lai saglabātu noslēpumu, kas, iespējams, ir lietus viszīmīgākais vaibsts.

(#053) Inese Zandere, Gita Ruģēna "No zvaigznītes" jeb "kāpēc es biju tev vēderā?"

Es biju gatava tehniskam jautājumam par bērnu rašanos, bet Eižens vispirms pajautāja – kāpēc? Lai nepateiktu par maz un nepateiktu nepatiesi, dzeja noteikti spēj atbildēt skaidrāk un saprotamāk. Inese Zandere dzejolī "No zvaigznītes" ir formulējusi savu atbildi par bērnu rašanos: "Tu ieradies no zvaigznītes un biji ļoti mazs." Es piebilstu, ka vispirms tu biji mazs punktiņš sirdīs un tikai pēc tam nokļuvi vēderā. Dzejolis ir intīma maiguma pilns, un tas kulminē vissaldākajos atzīšanās vārdos: "Tu biji brīnumbēbītis ar mākonīšu matiem." – Vai man arī bija mākonīšu mati? – Jā, Eižen, tev bija pavisam mīksti un īsi matiņi. Tos pat īsti nevarēja redzēt, tikai sajust, pieliekot vaigu.

Lai ko arī kāds neiebilstu pret pamazināmajām formām – "brīnumbēbītis" ir tik mazītiņa vienība, ka pat cilvēkam, kurš pats vēl nesen bijis bēbītis, kļūst skaidrs tā mazums. Man šķiet, ka, bērnam augot, ir svarīgi atgādināt šo pirmo brīnumaino laiku un to, ka "bērnu rašanās" pirmkārt attiecas uz viņa paša ierašanos pasaulē un tikai pēc tam seko aizraujošs un sadzīvisks stāsts par plikumiem, puišiem, meitenēm un dzīvi vēderā. Māksliniece Gita Ruģēna šo tēmu ilustrē sīkos, detalizētos zīmuļu vilcienos, zīmējot milzīgus kalnus, planētu un iedomu pasaules. Sievišķīgās ilgās, meklējumos kosmosā, sirdī, savos matos un istabas haosā, iekšējā meditācijā un pārtikas groziņā – jeb visā, ko var pateikt par pasauli, kura tevi jau gaidīja.

(#054) Jānis Baltvilks, Anita Kreituse "Melnā dziesmiņa" jeb "kāpēc viņa raud?"

Savos trijos ar pusi gados Eiženam nav īstas skaidrības par to, kas ir labi un kas ir slikti, un reizēm šķiet, ka šīs kategorijas viņam ir diezgan vienaldzīgas. Viņš mēdz būt neiecietīgs, nesavaldīgs un pēc priekiem ātri vien mēdz krist sakāpinātās vaimanās, kuru iemeslu pats ir aizmirsis. Uz jautājumu "kāpēc tu tā izdarīji?", kad ir paveikts kāds nedarbs, viņš pašapzinīgi atbild: "Jo es esmu slikts." Teikt, ka būt sliktam ir slikti, ir bezjēdzīgi, jo viņš sliktumu arī uztver kā kaut ko vēlamu, un tad atliek tikai pacietīgi runāt piemēros un aicināt uz iejušanos cietušā ādā.

Šis arī ir tāds laiks, kurā grāmatās rakstītais un iemīļoto varoņu pieredze viņam ir lielāka autoritāte nekā mūsu padomi "no dzīves". Situācijas aprakstīšana vai salīdzināšana ar lasīto viņam vienmēr liek aizdomāties, tā ieved iztēles pasaulē vai vispārinājumā, kurā vieglāk saskatāma "taisnība" un "vaina", nekā analizējot situāciju ar reālajiem iesaistītajiem. Bet grāmatās ieskatīties, protams, joprojām noder arī mums.

Jāņa Baltvilka "Melnā dziesmiņa" ir par sajūtu tumšo pusi. Tā maļ neatbildamo jautājumu loku par to, cik melns ir melnais, atbildot, ka melns ir tik melns, cik melns ir melns – tā ir meditācija uz melno, kas liek ieklausīties pašā jautājumā un savā interesē par šo jautājumu, sajūtot melnā noskaņu. Vārdu "melna", "vilna" un "dzilna" atkārtošana un blīvēšanās, panāk dzejoļa iekšējo spēku, pat ja jautājums netiek atbildēts nekā citādāk kā a=b=a.

Šajā maģiskajā formulā māksliniece Anita Kreituse atrod iedvesmu misticisma piesātinātiem garīguma meklējumiem. Viņa piešķir tēlu cilvēkā mītošajai tumsai – bēdām, sarūgtinājumam vai dusmām, parādot asaru virtenes un nolaišanos visdziļākajās nelaimīguma dzīlēs. Tomēr "Melnās dziesmiņas" tumsā Kreituse bagātīgi ienes sarkano krāsu, tā uzsverot, ka arī melnās dienas ir ļoti svarīgas un sirds siltuma, pat kvēles pilnas – melnais eņģelis no elles pārnes liesmu, ar kuru var sasildīt vēl kādu, ne tikai sevi.

#051 Laimons Pēlmanis, Maija Kurševa "Esmu drošsirdīgs mednieks" jeb "kāpēc viņš ir sliktiņš?"

Mums lielā mānīšanās un fantazēšana noteikti ir vēl priekšā, tāpēc es nevaru vēl spriest par Laimona Pēlmaņa dzejoļa pedagoģisko iedarbību, bet šis ir arī atraktīvs dzejolis par to, kas ir un kā nav jeb – kas pastāv tikai iztēlē un kas ir pa īstam. Mazā zēna mednieku stāsti par Osetijā pieredzēto ar lakoniskām un dzīvespriecīgām Maijas Kurševas ilustrācijām, kas mazliet atgādina "Krietnā kareivja Šveika" ilustratora Jozefa Lada zīmējumus un citas vecās grāmatu ilustrācijas. Šādu iespaidu vēl vairāk pastiprina vienas krāsas (rozā) akcents, kas agrāk tipogrāfijas tehnisko ierobežojumu dēļ bija bieži sastopama grāmatu ilustrāciju iezīme. Groteska un iekšējie briesmoņi, kas raksturo daudzus citus mākslinieces darbus, šajā bērnu grāmatas ilustrācijā nepārspīlēti, bet ļoti tieši norāda uz melošanas nepatīkamajām mielēm.

Mums ļoti lipīgas ir izrādījušās atkārtotās dzejas rindas: "Vai tad sākšu ilgi domāt? Šauju nost un lieku somā". Kā kārtīgu dārziņā gājēju Eiženu, protams, ir aizrāvis kariņš, un viņš staigā, pirkstus izstiepis kā pistolītes. Mēs turpinām dzejolī iesākto rotaļu arī uz ielas – liekot somā lielus rūcošus tramvajus un neredzamus pāri darītājus, novedot kariņu līdz absurdam. Kas, šķiet, ir arī Maijas Kurševas ilustrāciju mērķis.

#052 Astrīde Ivaska, Jurika Bakāne "Skaties!" jeb "kāpēc viņi aizlido?"

Es nemāku pateikt, vai "skaties!" bija ļoti populārs vārds Eižena leksikā jau pirms grāmatiņas lasīšanas, bet nu tas gavilējoši atskan daudzas reizes dienā. Šeit, Briselē, pienenes ir jau saplaukušas, un drīz tās varēs arī pūst un skatīties, kā debesīs aizlido "pieneņu pūkas – pieneņu puikas". Un mamma katru reizi mazliet nostalģiski varēs sekot līdzi tam, kā sēkliņa aizlido iesēties kaut kur tālu, un ciešāk saspiest savā saujā ielikto mazo un vēl uzticīgo plaukstiņu. Kaut kur starp pienenēm, pirmoreiz sezonā uzvilktām pusgarajām zeķēm un smaržīgajām papeļu skarām ir arī manas pašas atmiņas par roku, kuru cieši tur tētis vai mamma, un par lielu kāju, kurai eju blakus, par kartiņu zīmēšanu un uz svētkiem iemācītām četrrindēm.

Vedot Eiženu pie rokas, man ir iespēja vēlreiz ar atklājēja prieku izbaudīt šo fascinējošo pasauli, kurā dzeltenas puķes pārvēršas pūku mākoņos un saulainās dienās debesis un lauki iegūst reibinošu spilgtumu, un vērt vaļā pašas smaržīgās bērnības atmiņu kārbas, pilnas ar tīrām saules, laimes un vecāku mīlestības sajūtām. Tik tīras, naivas, siltas, spilgtas un pāri apvārsnim nostalģiskas ir arī mākslinieces Jurikas Bakānes ilustrācijas Astrīdes Ivaskas dzejolim, kurš liek aizdomāties – ka ne jau tikai es Eiženu visu laiku kaut kur vedu, rādu un stāstu, bet viņš ar savu "mammu, skaties!" ved tālāk un māca arī mani.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0