Kadrs no filmas "Mana tievā māsa"
 
Ar bērniem
20.10.2015

Bezsvara stāvoklis

Komentē
2

Recenzija par Rīgas Starptautiskā filmu festivāla  "Riga IFF" programmas "Jauniešu lietas / #Youth_Matters!" filmu "Mana tievā māsa" ("Min lilla syster")

– Kāpēc tu tik maz ēd?
– Es gribu būt tieva.
– Un kas notiktu, ja tu vispār neēstu?
– Es būtu ļoti ļoti tieva.
– Nē, muļķe. Tu nomirtu.

Man bija astoņpadsmit. Viņai – kādi pieci vai seši. Toreiz, caur visu pašaizsardzības slāni, ko rada ikdienišķa nepieciešamība ikkatram skaidrot un attaisnot savus (ne)ēšanas paradumus, atviegloti nodomāju, ka ar viņu gan viss būs kārtībā. Cerams. "Tavai māsai ir diēta?" – "Jā, viņai ir ūdens diēts." Kaut kādā ziņā tas pat šķita komiski. Nezinu, vai viņa dzirdēja, kā atkal un atkal atvēmu ēdienu, bet, šķiet, es to darīju katru reizi, kad vecāki atstāja mūs divatā. Viņi paši jau bija to aptvēruši, no viņiem vajadzēja uzmanīties. Vairs nepietika ar ūdenskrāna atgriešanu tualetē. Varēja vemt dušā, taču vienmēr pastāvēja risks, ka kaut kas aizdambēsies, vajadzēs pagūt atrast instrumentus, atskrūvēt, iztīrīt. Vēlāk atklāju, ka var vienkārši uz dušu ņemt līdzi plastmasas maisiņu. Pēc tam paslēpt aiz dvieļa un vēlāk izmest. Vēl bija publiskās tualetes. No svešiniekiem nav tik ļoti kauns, un biju izplānojusi, ka jautājumu gadījumā melošu par grūtniecību. Neviens, protams, nekad nejautāja. Ar laiku arī iemācījos vemt pavisam klusītiņām.

Patiesībā pašā sākumā es nevēmu. Pašā sākumā vienkārši bija aizliegtie produkti, kuru skaits auga, līdz atļauti palika tikai augļi un dārzeņi. Izņemot banānus un kartupeļus, protams. Tad pienāca katra anorektiķa lielākais murgs – Ziemassvētki. No tā laika vemšana gluži dabiski iekļāvās ikdienas ritmā. Kad pirmoreiz gribēju tikt no tā visa vaļā, ar nazi pārgriezu lūpu kaktiņus. Pavisam nedaudz, tikai tā, lai vemšana taptu pārlieku sāpīga. Ak, un pirmā psihoterapeite – apaļīga dāma, kura neizpratnē uz mani skatījās un skaidroja, ka viņa nesaprot, kur problēma. Dienās, kad viņa pati apēdot par daudz, nākamajās taču var ēst nedaudz mazāk. Tai naktī murgoju, ka viņas uzblīdušais augums kļuvis par manējo.

Ar nelielām variācijām, bet kopumā tā ir visnotaļ klišejiska pieredze. Pietiekami klišejiska, lai spētu paredzēt, kurā brīdī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā demonstrētās filmas "Mana tievā māsa" varone slepus ēdīs čipšus no miskastes. Arī šai problēmai, starp citu, bulīmiķiem ir praktisks risinājums – izmests ēdiens jāaplej ar trauku mazgājamo šķīdumu. Tad nebūs iespējas padoties kārdinājumam un zvejot lietas ārā no atkritumiem.

Kino nav atrodami daudzi piemēri, kad, pat iedziļinoties ēšanas traucējumu cēloņos un sekās, būtu radīts kvalitatīvs mākslas darbs. Visbiežāk tās ir jauniešu filmas, kurām lielākoties iespējami tikai divi pārspīlēti vienkāršoti sižetiski risinājumi – meitene cieš, līdz saprot, ka skaistums nāk no iekšām, vai arī meitene cieš, līdz beigās nomirst visiem citiem par brīdinājumu. Filma "Mana tievā māsa", par spīti kliedzoši tīniskam nosaukumam, ir atsvaidzinošs papildinājums konkrētajā tematikā, kaut vai tāpēc, ka šajā darbā mainīts skatpunkts. Centrējoties ap jaunāko māsu, filma uztver bērna bezpalīdzību, saskaroties ar it kā tik pašsaprotamās vēlmes – būt skaistai – galējām izpausmēm. Vienpadsmitgadīgā aktrise Rebeka Jozefsone, kurai šī ir debija kino, demonstrē fascinējošu talantu, katru emociju izspēlējot līdz sīkākajai niansei un ļaujot skatītājam patiesi noticēt viņas atveidotajam varonim. Ja meitenes dabiskums nelīstu ārā pa visām vīlītēm, varētu filmas veidotājiem pārmest tik banālu aktieru (un arī lomu) izvēli – trausla, smalka vecākā māsa un viņai blakus mazs bumbulītis, kas skatās uz lielo māsu ar apbrīnas un ilgu pilnu skatienu. Tomēr bumbulīša Stellas tēls tiek iezīmēts skaudri un pārsteidzoši precīzi – gan māsas kopēšana, gan skaudības nojauta, gan vēl pavisam bērnišķīga pieķeršanās, gan pašas vērtību ieskicēšana, gan viegli erotiska rakstura fantāzijas par Katjas daiļslidošanas treneri ir ļoti pārliecinoša.

Šķiet, viens no jēdzīgākajiem realitātes imitēšanas paņēmieniem, kad runa ir par bērna vai pusaudža rakstura iedzīvināšanu, ir maksimāli atteikties no stereotipiskā bērna (vispārīgas bērna definīcijas, kas mēdz iedzīvoties pieaugušo galvā) un ļaut tam kāpt pāri vispārpieņemtā robežām. Tieši tie mazie brīži, kas atstāj empātisku kauna sajūtu, piemēram, Stellas "nepiedienīgā" dzeja, viņas naivais mēģinājums savaldzināt trīsdesmit piecus gadus vecu vīrieti vai arī mirklis, kad viņa pārliecina savu vienaudzi anonīmi piezvanīt Katjai un paziņot, ka meitene ož pēc vēmekļiem, ir tie, kas ļauj filmai pārkāpt pāri viduvējas jauniešu filmas līmenim. Stellas holivudiskāka ekrāna līdziniece varētu būt Abigēlas Breslinas atveidotā Olīve no Džonatana Deitona filmas "Mazā mis Saulstariņš".  Arī šajā filmā tās veidotāji eleganti apspēlē divas jūtīgas tēmas – apkārtējās pasaules ietekmi, formējot mazas meitenes pašapziņu, un ar to tieši saistītās seksualitātes pirmos aizmetņus. Skatoties šīs filmas, rodas pārliecība, ka ar abām mazajām meitenēm viss būs kārtībā, jo viņās jaušama pārlieku stipra personība, lai kaut kādi virspusēji skaistuma standarti spētu  to sabojāt.

Pašas tievās māsas Katjas tēls diemžēl neizceļas ar tādu dziļumu un vērienu. Viņas diagnoze tiek vienādota ar viņas personību, tādēļ rīcību motivācijas, uzvedība un attieksme tikai tieši demonstrē ēšanas traucējumu faktu kā tādu. Jā, mēs ātri nolasām, ka situācija saistīta ar viņas kaislību pret daiļslidošanu, taču, iespējams, aiz bailēm pārlieku moralizēt viņas varone tiek rādīta izteikti vienpusēji. Detaļas ir trāpīgas, kad jāatspoguļo slimība, – viņa izjūt riebumu pret domu vien par došanos uz restorānu, šo rijīguma templi, kur no ēšanas procesa nekādi nevar izvairīties, tāpat viņa, protams, paģībst aiz bada, izmanto šantāžu, lai pasargātu savu kaunpilno noslēpumu, un tā tālāk. Šis stāsts ir daļēji autobiogrāfisks, un filmas režisore Sanna Lenkene, iespējams, mēģinot maksimāli autentiski atspoguļot tieši anoreksijas slimības pieredzi, otrajā plānā atstājusi tās cēloņus, līdz ar to problēma atspoguļota pārlieku vienkāršoti. Atkal meklējot paralēles, Katjā var saredzēt Darena Aronofska "Melnā gulbja" galvenās varones iezīmes. Taču tieši tumšo rakstura šķautņu, kas Natālijas Portmenas atveidoto Ninu padara interesantu un izskaidro viņas destruktīvās tieksmes, tik ļoti pietrūkst Katjai.

Kaut kur tālu fonā figurē vecāki, funkcionējot kā nevērīgi, bet labdabīgi bezpalīdzīgi varoņi, kuru spēkos nav ko īpaši ietekmēt – kaut vai aiz nezināšanas. Viņu loma slimības veicināšanā tā arī netop skaidra, jo meitenēs jaušama vēlme gūt atzinību, tomēr ne obligāti, lai kaut ko pierādītu sev. Taču varbūt šis kinodarbs apzināti izvairās uz kādu novelt vainu, jo to jau sen izdarījuši pseidopsiholoģiski pieņēmumi. Valdonīga māte, pārmēru kārnas meitenes glancētos žurnālos un popkultūrā kā tādā, vispārējs tievuma kults sabiedrībā – tas viss kaut kur jau ir dzirdēts. Patlaban anoreksija un bulīmija vairs netiek uztvertas kā kompleksainu tīņu kaite, taču diez vai sabiedrībā tiek pieņemts, ka tās patiešām ir slimības, nevis īpaši drakoniskas diētas paveids. "Mana tievā māsa" diezgan trāpīgi parāda, kā tas ir. Tiesa, sajūtu, nevis iemeslus. Kā arī līdzatkarības biedējošo spēku caur mazas meitenes prizmu.

Skatoties plašāk, filmas, kas kritizē sabiedrības tradicionālo skaistuma izpratni vai izmisīgu tieksmi līdzināties ideālam, tomēr pazūd starp neskaitāmajām filmām, kur varoņi gluži vienkārši ir klasiski skaisti, kuriem par izskatu nav ko uztraukties, un tāpēc var nodoties skaisto cilvēku problēmām. Viena no Holivudas biedējošākajām liekulības formām man vienmēr šķitusi tendence "neglīteņu" lomām izmantot ļoti pievilcīgas aktrises, kuras tiek neprātīgi pārveidotas un bieži par šo pārdzīvojumu tiek pie "Oskara", kuru saņemot jau atkal izskatās perfekti. Tad, protams, vienmēr ir un būs tā saucamais pelnrušķīšu kino, kur laime top iespējama brīdī, kad neglītais pīlēns beidzot protas tapt par gulbi. Tādas filmas kā "Mana tievā māsa" nemaina neko daudz, bet vismaz dod iespēju uz brīdi uzlūkot skaistuma kultu no citas perspektīvas.  

Personīgam, paša režisora dzīves pieredzes iedvesmotam kino nenoliedzami piemīt autentiskums, kas ļauj piedot nepilnības. Var apbrīnot drosmi runāt par tik šķietami sievišķīgu tēmu (kaut uzskatīt, ka ēšanas traucējumi ir ekskluzīvi paredzēti sievietēm, būtu naivi), un pavisam jaunajai zviedru režisorei (tā, starp citu, ir viņas pirmā pilmmetrāžas filma) patiešām izdodas izvairīties no liekas sentimentalitātes, sakāpinātas laimīgu beigu sajūtas un citiem ierastiem klupšanas akmeņiem. Būtiskākās attiecības filmā nav starp jaunieti un slimību, bet gan starp divām māsām, kuras izdzīvo savas drāmas atsvešināti no pieaugušajiem. Tomēr negribētos to dēvēt par pusaudžu filmu vien galveno varoņu vecuma dēļ.  Nežēlīgi, bet neatkarīgi no gadu skaita, visticamāk, neviens nekad nepaņems aiz rociņas un neizvedīs ārā no paša psihes sarežģītajiem labirintiem.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2