Līdz pensijai tālu
Pakšķēja visās malās. Sniegs kusa kā nauda pēc ikmēneša rēķinu nomaksas. No ziemas miega modās lāči un vasaras riepas. Bija laiks urbt.
Jānis nevarēja neurbt. Tas bija iekodēts viņa asinīs. Dzimtā, kas nesa vareno Urbja uzvārdu. Sakritības vai nolemtības rezultātā Jānis Urbis arī strādāja par urbēju. Urba visu, ko vajadzēja. Sienas, dēļus, sievai smadzenes.
"Mēs dzīvojam lieliski, kā mums trūkst?" viņš dzīvesbiedrei katru dienu atkārtoja. Ne jau tādēļ, lai pārliecinātu viņu, bet visupirms pats sevi. Šī ikdienas mantra līdzēja atkal doties uz kārtējo urbšanas pasūtījumdarbu. Jāņa telefona numurs bija ievietots nacistiski nodēvētajā un kapitālistiski smakojošajā sludinājumportālā ss.lv. Tā rezultātā suņēdāju izgudrotais mobilais pīkstēja itin bieži. Pārsvarā tāda pīkstēšana krita uz nerviem gan muzikāli trenētajai sievai, gan pašam Jānim, jo strādāt jau nemaz tik ļoti negribējās.
Vienīgais iemesls pīkstēšanas laikā kārtējo reizi nospiest zaļo, nevis sarkano podziņu bija vajadzība pēc naudas. Tas bija sens un īpaši riebīgs velna izgudrojums, kas līdzēja samaksāt par elektrību, gāzi, ūdeni, atkritumu izvešanu, satelīttelevīziju, mobilajiem sakariem, internetu, hipotekāro kredītu, patēriņa kredītu, kredītlīniju, televizora līzingu, automašīnas līzingu, veļasmašīnas līzingu, mobilā telefona atvērto nomaksas plānu, mūzikas straumēšanas servisu, filmu īrēšanas servisu, kārtējo ātro kredītu, visādiem pārtikas produktiem, degvielu, mazgāšanas līdzekļiem, virtuves piederumiem, bezjēdzīgām lupatām, kurpēm, bērnu rotaļlietām un vēl apmēram deviņdesmit deviņām lietām, kas piepildīja māju līdz griestiem.
Urba Jānis labi. Ļaudis bija apmierināti un spieda viņam saujā eiro papīrīšus. Uz bankas kontu cipariņus gan īpaši nevēlējās skaitīt, tādēļ Jāņa uzņēmums diezgan nīkuļoja. Jā, viņš bija īsts uzņēmējs, maksāja mikronodokli un bija par to lepns. "Ko lepojies, muļķi, tas nozīmē, ka tev pensijā nebūs ne sūda!" nesmalkjūtīgi teica mūzikas skolas skolotāja jeb viņa sieva. Viņai jau bija viegli runāt – iekārtojusies valsts darbā, plinkšķināja klavieres kopā ar kaut kādiem sīkajiem iznireļiem, kuri visi ienīda savu mocītāju. Legāli mocīt lecīgos sīkos sieva drīkstēja tāpēc, ka šamējo vecāki bija izdomājuši vecumdienas pavadīt smalkās koncertzālēs, kurās uzstāsies viņu talanta un vispārējas sajūsmas apdvestā atvase pie klavierēm. "Redzat, kā iet Vestardam Šimkum?" viņi teica sīkajiem, kuri kāri šķielēja uz jaunākā "PlayStation" modeļa pusi pie televizora. "Iemācīsieties tik labi spēlēt, varēsiet arī saviem bērniem nopirkt jaunāko "PlayStation" un vēl visu kaut ko."
Tā bija tipiska kapitālistiskās karjeras pielūdzēju muldēšana. Tādi bija laiki. Un tiem par spīti bija pienācis kārtējais pavasaris. Līdz pensijai tāpat vēl bija tālu, tādēļ Jānis pārmaiņas pēc nospieda sarkano podziņu, samaksāja Valsts ieņēmumu dienestam ceturkšņa mikronodokli, kas tajā brīdī nemaz tik mikro vairs nelikās, paņēma kokam domāto urbi un devās uz mežu.
Miera iela
Mežs viņam patika. Tur bija miers. Lai arī viņa sieva nemitīgi burkšķēja par pārvākšanos atpakaļ uz Miera ielu, Jānis par to negribēja ne dzirdēt. Mārupes pseidolauki viņu tīri labi apmierināja. Vismaz to nosacītais miers. Par hipotekāro kredītu viņu ģimenes mājelei viņš šodien negribēja domāt. Un arī nedomāja. Nekādā Miera ielā viņš vairs nedzīvoja, tādēļ varēja brīvi iziet pa sava nama durvīm vecajos sēņošanas zābakos, ne mazāk pieredzējušajās biksēs un pavisam aizvēsturiskajā jakā. Turklāt ar cienījamu urbi rokās, ko nebija jābaidās iebakstīt kājā kādam psihopātam hipsteram, kurš aizelsies pārvietojās pa Miera ielas šauro trotuāru uz fiksīša, kavējot ļoti svarīgu branču, par kuru nupat bija ietvītojis, it kā tur jau atrastos.
Putni tvīteroja uz velna paraušanu, saulīte rotāja pastaigā izvesto suņu atkusušos ziemas izkārnījumus, kas mākslinieciski sajaucās ar netālās zirgaudzētavas produkcijas izjādes laikā atstātajiem āboliem.
Jāņa mērķis bija balti strīpotie. Šoreiz ne tiesneši, lai gan "Dinamo" spēļu laikā Urbis ne reizi vien bija iedomājies, kā tādām ķēmam varētu ieurbt kājā, lai tas neradījums nekad vairs neiedotu Saulietim noraidījumu par tēlošanu. Saulīte par šādām domām tikai pasmaidīja un atgādināja Jānim, ka viņš dodas urbt bērzos. Tajā nebija nekā ļaundabīga. Tā katru pavasari darīja daudzi sulu tecinātāji.
Jānim vislielāko kaifu sagādāja tieši pats bērzā ieurbšanas process. Tad viņam vienmēr galvā skanēja frāze no bērnības mīļākās filmas par Sprīdīti, ko saka Strengas attēlotais Sīkstulis: "Ieurbšu kā bērzā!" Pirmo dzīvā koka sulīgo skaidiņu parādīšanās izraisīja kaut ko līdzīgu pavasarīgam orgasmam. Bez muldēšanas!
Tad Jānis piesēja pie koka spaini ar speciālu vāku, lai ūdens nesalītu iekšā, un pēcāk nāca pakaļ pavasara spirdzinošajam dzērienam – bērzu sulām.
Mantijas
Ierastā urbšanas birzs jau tuvojās, taču saulei priekšā nelāgā veidā pielīda mākonis. Viss pēkšņi kļuva drūms, un iedomātās saulainās nodarbes vietā Jānis pēkšņi sajutās nosalis un kaut kā pat mazliet depresīvs. Te nu bija tīkamā brīvdienas izklaide! Taču mērķis bija jau pārāk tuvu, lai tā vienkārši apgrieztos un soļotu atpakaļ. Sieva arī sāktu dīkt par braukšanu uz kaut kādu Salaspils botānisko dārzu, kur vēl nekad nav būts, vai vēl ļaunāk – par došanos uz kādu popkornrīšanas un godīgu ļaužu izputināšanas multeni kinoteātrī kopā ar sīkajiem.
Pie velna, tad jau labāk pasalt mežā pie bērziem! Taču birzs, kas jau pavērās skatienam, šoreiz izskatījās aizdomīgi drūma. Pirmajā brīdī Jānis nesaprata, kas īsti par lietu, jo viens saulei priekšā pielīdis mākonis taču nevarēja visu padarīt TIK drūmu!
Un tad viņa solis kļuva lēnāks un īsāks. Kaut kas te galīgi nebija kārtībā. Tā, ka pavisam galīgi. No birzs puses nāca tāda kā monotona murmināšana. Bērzu pakājes bija apsēduši vairāki vīri melnos svārkos, kas aizdomīgi līdzinājās tādām kā tiesnešu mantijām. Un šoreiz runa nebija par melnbaltajiem hokeja tiesnešiem, bet gan par vismelnākajiem īstajiem, tiem, kas strādā tiesās un liek cietumos visādus valsti apzagušus un nodokļus nesamaksājušus noziedzniekus!
Pieejot pavisam tuvu klāt, Jānis pārsteigts secināja, ka tumšie ļaudis tiešām ietērpušies mantijās, turklāt vēl uzlikuši tās briesmīgās tiesnešu ķēdes ap kaklu! Viņu bija kādi desmit, visi bija satupuši zemē pie bērzu stumbriem, visiem rokās bija lielas, melnas grāmatas cietos vākos, un visi monotonā kopbalsī lasīja… likumus!!!
Apstulbis Jānis ar visu savu nogalinošā paskata urbi rokās stāvēja un muti vaļā noskatījās šajā nelāgai mirāžai līdzīgajā ainā. Kas te pie velna notika?
"Khm, es atvainojos, ka traucēju, bet kas šeit īsti notiek?" viņš ierunājās nodevīgi drebelīgā balsī. Tā arī izskanēja tik vārīgi, ka neviens no melnsvārčiem nepievērsa viņam nekādu uzmanību un turpināja murmināt.
"Šā panta pirmajā daļā minētajā mikrouzņēmuma darbinieka ienākumā no mikrouzņēmuma neietver mikrouzņēmuma darbinieka vai viņa laulātā, vai radinieka nāves gadījumā darba devēja piešķirto bēru pabalstu, kura vērtība nepārsniedz 213,43 eiro…"
Velns. Diena bija totāli sagājusi sviestā. Jānis ciešāk sažņaudza urbi un devās pie kāda attālāka bērza, kas nebija aizņemts. Tikai tagad viņam pielēca, ka pārējie bērzi tik tiešām ir jau aizņemti! Proti, katrs no murminošajiem melnsvārčiem tupēja pie sava koka. Un no tiem visiem netipiski ātri sūcās ārā sula, strauji pilot blakus stumbram noliktā melnā spainī! Nekādas urbšanas pēdas gan nevienā no stumbriem nemanīja, taču sula pavisam noteikti pilēja strauji un spaiņi pildījās ar saturu. Neko tādu Urbis vēl nebija redzējis.
"Ja mikrouzņēmums darbiniekam ir izsniedzis aizdevumu, kas saskaņā ar likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir ienākumam pielīdzināms aizdevums, tas neietilpst mikrouzņēmuma darbinieka ienākumā no mikrouzņēmuma un ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli saskaņā ar likumu…"
Viena spaiņa saturs pēkšņi sāka pildīties ātrāk. Sula būtībā jau sāka tecēt, nevis pilēt. Jānis instinktīvi satraucās par tūlītējiem plūdiem un jau grasījās doties tecinātājam palīgā, taču tas ar vieglu žestu norādīja – nevajag. Un turpināja murmināt. Tikmēr neparastais, melnais spainis sāka plesties plašumā un tajā pēkšņi pietika vietas arī jau tekošajai sulai.
Jānis juta, ka galva viegli noreibst, un apsēdās pie vienīgā brīvā koka patālāk no melnsvārčiem. Nebija labi. Galīgi nebija labi. Tā ir, ka tik daudz urbj. Visu naudu tāpat nesaurbsi.
Pali
Urbis tika nolikts blakus pavasarīgi smaržojošajās sūnās. Jānis centās sakoncentrēt savu dzirdi, lai labāk paklausītos putnu dziesmas, nevis baiso murmināšanu, kas, visticamāk, bija kaut kādas pārpūles radīta halucinācija. Dakteris jau bija Urbi brīdinājis, ka viņš vairs nav nekāds divdesmitgadnieks, lai urbtu vienā laidā. Te nu būs tas prognozētais rezultāts.
Taču no iedomātās relaksēšanās nekas nesanāca. Nekādu putnu dziesmu gluži vienkārši nebija! Mežā valdīja absolūts klusums, ja neskaita monotonās melnsvārču balsis un straujo bērzu sulas pakšķēšanu neparastajos, melnajos spaiņos, kas pletās arvien lielāki.
Tas viss tomēr notika pa īstam, Jāņa acu priekšā, un ar to kaut ko vajadzēja iesākt. "Es atvainojos!" Jānis izdvesa, sakopojis visus remontdarbu pakalpojumu mikrouzņēmēja brīvdienas spēkus. Rezultāts tam bija, bet ne vēlamais. Melnsvārči sāka murmināt skaļāk.
"…no mikrouzņēmuma nodokļa tvēruma tiks izslēgtas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kas būs jāmaksā atsevišķi minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas apmērā…"
Skaļāka kļuva arī bērzu sulas pakšķēšana melnajos spaiņos. Nu jau no vairākiem kokiem sula pilēja pavisam strauji, un no dažiem tā sāka tik tiešām tecēt! Melnie spaiņi pletās arvien platāki, dažiem melnsvārčiem nācās jau nedaudz pabīdīties uz vienu vai otru pusi, taču tas netraucēja viņiem turpināt monotono koplasījumu.
Urbis nespēja izdvest vairs ne skaņu. Viņa acu priekšā norisinājās kaut kas apokalipsei līdzīgs, par to vairs nebija nekādu šaubu! Viņš bija atkal piecēlies kājās un stāvēja kā zemē iemiets, bezspēcīgi vērodams fantasmagorisko ainu, kas nekādi neiederējās viņa iedomātajā brīvdienas urbienā. Kamēr viņš tā prātoja, viens no melnajiem spaiņiem pēkšņi neizturēja un sānmalā pārsprāga. Tā vietā, lai bērzu sula vienkārši izlītu sūnās, tā negaidīti pārvērtās par īstu straumi, kas parāva sev līdzi blakus tupējušo melnsvārci un aiznesa kaut kur Medema purva virzienā.
Pārējie spītīgi turpināja lasīt, taču balsīs bija manāms tāds kā neliels drebulis. Jānim balss vairs nebija vispār. Bija tikai drebulis. Un tas kratīja arvien vairāk. Pēc brīža sprāga vēl viens spainis, tad vēl viens, un drīz vien Urbis atskārta, ka jau stāv līdz ceļiem straujā bērzu sulas upē. Lai tik daudz vērtīgas mantas neietu zudumā, viņš pēkšņi pieliecās un piesmēla pilnas abas saujas. Pietuvinājis tās lūpām, viņš kāri padzērās, lai ierasti sajustu pavasara spirdzinošo spēku. Taču jau nākamajā brīdī nācās skaļi nolamāties un sākt spļaudīties – sulas bija sāļas! Tikmēr to straume sniedzās Jānim jau līdz viduklim un viņš vairs nespēja noturēties kājās. Atmuguriski iegāzies sāļajā upē, viņš centās pieķerties te pie viena, te pie otra bērza, taču tie bija pārāk glumi un apstāties neizdevās. Mežs bija pārvērties par īstu jūru, kuras zemūdens straumes vilka uz priekšu.
Garām Jānim paslīdēja joprojām kaut ko murminošs melnsvārcis, tad viņa grāmata un tad pāršķeltais spainis, kas aizdomīgi atgādināja mantiju. Urbis saprata, ka cīnīties ir bezjēdzīgi, un ļāvās trakojošajiem pavasara paliem. Labi, ka viņš no rīta bija paspējis samaksāt to ceturkšņa nodokli. Gan jau sieva tālāk pati tiks galā.
0