Nacionālajā teātrī iestudētā izrāde "Truša alā" piesaka ļoti smagu tēmu – kādas ģimenes traģēdiju, negadījumā zaudējot tikai četrus gadus veco dēlu. Amerikāņu godalgotā dramaturga Deivida Lindseja-Ebaira luga koncentrējas uz šī konkrētā notikuma sekām piecu varoņu dzīvēs. Tomēr izrādes veiksmes stāsts slēpjas nevis aktieru izspēlētajās psiholoģiski dziļajās, aizraujošajās varoņu attiecībās, bet gan neticami gaišajā pēcgaršā, kas paliek atmiņā vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Iespējams, tieši tā ir atbilde manām pārdomām par to, kādēļ režisors Kārlis Krūmiņš izvēlējies iestudēt tieši šo materiālu. "Lai arī tēma ir smaga, autors tajā ir iekodējis tādu cilvēkmīlestību, ka gribas to sūtīt tālāk. Jā, stāsts ir skarbs, bet runa nav par konkrēto nelaimes gadījumu, runa ir par spēku, cerību un ticību kaut kam, kas nav Dievs, kas nav ne pārcilvēcisks, ne abstrakts un visu nosakošs spēks, bet daudz saprotamāks un ikdienā sastopams."
Taču vienlaikus iestudējums manī radīja arī zināmu iekšēju protestu, liekot domāt arī par to, vai amerikāniskais dzīves modelis – savas personiskās dzīves problēmu iztirzāšana grupu sanāksmēs, psihoterapeita seansos u.c. rosīgās "semināru formās", kas netieši aktuālas arī šajā sižetā, – ir pieņemams latviešu mentalitātei, kurai raksturīgāka, šķiet, ir grūtsirdīga ievilkšanās sevī un vairīšanās no kolektīvām (lai arī cik izklaidējošā formā organizētām) jūtu apspriedēm. Tomēr nevar noliegt, ka amerikāņu dramaturģijas piedāvātie arhisakāpinātie ģimenes konflikti latviešu teātrī pēdējās sezonās bijuši ļoti aktuāli, sevišķi jaunāko paaudžu režisoru darbā. Valters Sīlis 2012. gadā Nacionālajā teātrī iestudēja Treisija Letsa godalgoto "Osedžas zemi", kas vēsta par kādas amerikāņu ģimenes neskaitāmajiem "skeletiem skapjos" – sākot no alkoholisma un narkomānijas, beidzot ar incestu. Arī Vladislavs Nastavševs, turpat iestudējot Tenesija Viljamsa "Pērnvasar negaidot", pievērsās kādas iekšēji izirušas ģimenes attiecību skaidrojumiem, Mārtiņa Eihes režijā iepriekšējā sezonā Dailes teātrī tapusi atzītā ASV dramaturga Tonija Kušnera lugas "Eņģeļi Amerikā" iestudējums, kurā piedāvāts visai stereotipisks, bet Latvijas teātrī joprojām aktuāls iedalījums – parastie un citādie jeb homoseksuālā sabiedrības daļa u.t.jp.
Vērts paturēt prātā, ka amerikāniskā mentalitāte, ko pašlaik vislabprātāk "uzsūcam" no TV seriālu kultūras, tomēr gribot negribot saistāma ar zināmu mākslīguma pakāpi – ne velti amerikāņu nācija veidojusies, sajaucoties visdažādākās etniskās un nacionālās piederības cilvēkiem, līdz ar to Amerikā ilgu laiku nav iespējams runāt par izteiktas kolektīvās identitātes izjūtu, kas būtu balstīta kaut vai kopīgā vēsturē, kultūrā u.c. vienojošos aspektos. Amerikāņu kultūrā, sevišķi teātrī, par izteikti "amerikāniskas" jeb nacionālas kultūras rašanos un attīstību, kas būtu brīva no Rietumeiropas domāšanas ietekmēm, iespējams runāt tikai 20. gadsimta 50. gados, kad amerikāņu mākslā tiek kultivēts romantiski mitoloģizēts priekšstats par Ameriku kā iespēju, atklājumu zemi, kas apliecina, ka amerikāņu sabiedrība, atšķirībā no Rietumeiropas, ir nevis noslēgta, bet procesā, savas identitātes meklējumos esoša. Un par vienu no līdzekļiem sevis izzināšanai un savas kolektīvās pagātnes apjaušanai kļūst tieši populārās jeb masu kultūras formas, padarot mākslu "tuvāku tautai" un tādējādi netieši protestējot pret Rietumu kultūras "snobisko" elitārismu.
Tēma par savu sakņu jeb pagātnes apzināšanos aktuāla arī nosacīto "jaunāko laiku" ASV dramaturģijā, zināmā mērā – arī Deivida Lindseja-Ebaira lugā, kura gan pievēršas nevis kolektīvo, bet individuālo pamatvērtību meklējumiem. Ģimenes iekšējais sairums šeit netiek izmantots kā vispārinājums, lai metaforiski norādītu uz visas sabiedrības degradācijas procesu (kā tas, piemēram, ir jau minētajā "Osedžas zemē"). Jau lugas nosaukums – "Truša alā" – sevī piesaka simbolisku tēmu par cilvēka individualitātes izpēti, kas šajā darbā ļauj meklēt netiešas asociācijas ar Tenesija Viljamsa piedāvātajiem sarežģītajiem cilvēka psihes iekšējo procesu konfliktiem ar ārpasaules realitāti.
Kārļa Krūmiņa iestudētā izrāde "Truša alā" ir kā klusināts, neuzbāzīgs cilvēka iekšējās pasaules tuvplāns, no kura nav iespējams novērsties. Nacionālā teātra Aktieru zāles šaurajā laukumā aktieransamblis organiski apdzīvo visai "neērto" Uģa Bērziņa radīto scenogrāfiju – košos krāsu laukumos veidoto sienu iespējams transformēt, atverot slēptus nodalījumus, no kuriem izbīdāma gulta, izvelkami mazformāta bērnu ķeblīši u.tml. Režisors izrādes darbību koncentrējis šaurā telpā, kur katrs sīkākais rekvizīts atgādina par klāt neesošo varoni – Bekkas un Hovija mirušo dēlu, un scenogrāfija šajā gadījumā precīzi ļauj iztēloties paradoksālo sajūtu, kādā nemitīgi atrodas abi vecāki – vienlaikus jūtot gan neizmērojamo tukšumu, kas savā sāpīgumā liek aizrauties elpai, gan tikpat skaudro sajūtu, it kā viss notiekošais būtu tikai ļauns sapnis, kas jau pēc brīža varētu izzust nebūtībā. Bet vienlaikus izrādes telpa, kurā aktieriem gluži fiziski jāpārdomā katra kustība, lai kaut kam neuzgrūstos, atrastu vajadzīgo mazajos skapīšos u.tml., funkcionē arī kā plašāka metafora varoņu savstarpējām attiecībām, kurās valda bērnišķīgi "likumi" – koncentrēšanās tikai uz sevi, "spēlēšanās" pēc paša radītas iedomu pasaules noteikumiem... Mazās "bērnu spēlītes" sevišķi labi jūtamas Lienes Gāliņas Bekkas un Jāņa Vimbas Hovija attiecībās – abi vecāki, šķiet, gluži neapzināti "sacenšas" par to, kurš vairāk pārdzīvo par mazā dēla zaudējumu vai kurš labāk pēc šīs traģēdijas pratīs atkal iekļauties apkārtējā sabiedrībā. Aktieri spēlē vienlaikus gan ar lielu pietāti pret sarežģīto tēmu, gan milzīgu pašatdevi, lēni uzurdot varoņu dziļākās un slēptākās domas un sajūtas. Hovija lomā, nebaidos teikt, pirmo reizi iespējams ieraudzīt tik cilvēciski piesātinātu un līdzpārdzīvojumu raisošu Jāņa Vimbas aktierspēli, kas pārsteidz gan ar vīrišķību un bērnišķīgumu, gan ar skarbumu un maigumu, neuzbāzīgi atklājot ierasti aizsegto vīrieša iekšējo pasauli.
Neskatoties uz asprātīgajiem un precīzajiem dialogiem, kas zināmā mērā palīdzējuši režisoram izstrādāt kompozīcijas ziņā pārliecinošu izrādes struktūru, Deivida Lindseja-Ebaira lugā vienlaikus ir aktuāla zināma shematizācija – piemēram, ģimenes "melnās avs" jeb "nepareizās māsas" Īzijas pretstatījums ārēji "pareizajai" jeb tipizētajai Bekkas un Hovija laulībai. Aktrisei Madarai Saldoverei no šī vispārinājuma veiksmīgi izdevies izvairīties, piešķirot varonei dziļākas individuālas rakstura īpašības – no aizkustinoši smieklīga huligānisma (ko vērta vien ir veiksmīgi lokalizētā frāze par to, kas jāizdara, lai tevi atlaistu no Hesīša), līdz slēptam izmisumam un neizskaidrojamai vainas apziņai māsas priekšā, kad Īzija paziņo, ka ir stāvoklī.
Mazāk veiksmīgi izrādē atklājas vienīgā svešinieka – Kaspara Dumbura spēlētā puiša Džeisona – nozīme ģimenes konflikta nosacītajā pavērsienā. Tieši Džeisons, kurš sarežģītu apstākļu dēļ jūtas iesaistīts notikušajā nelaimes gadījumā, ir gluži dramaturģiski nepieciešamais "ārējais spēks", kas salauž notikumu gaitu, piedāvājot zināmu atrisinājumu samilzušajam ģimenes konfliktam. Izrādē gan Kaspara Dumbura spēlētais varonis vairāk ir kā nejaušs ienācējs no malas, kurš šķietami pats pret savu gribu tiek ierauts svešas ģimenes konfliktā.
Bet vairāk par visu izrādē pārliecina Lāsmas Kugrēnas tēlojums Neitas lomā – atliek tikai vērot, cik meistarīgi aktrise tradicionālo mātes un meitas konfliktu, kurā viena puse jaunības maksimālismā atsakās ieklausīties otras padomos, bet otra tikpat stūrgalvīgi uzskata par savu pienākumu pamācīt, piepilda ar cilvēciski saprotamu motivāciju – vēlmi pasargāt un vienlaikus iejaukties saspīlētajā situācijā. Un gluži saprotami saņemt asu pretestību par mēģinājumu izraut no izolētā sēru "burbuļa", kurā, paši to nenojaušot, dzīvo abi vecāki. Izrāde uzrunā tieši ar režisora un aktieru spēju uzburt atmosfēru, kad gandrīz saredzama kļūst ilūziju pasaule, kurā kā truša alā paši pret savu gribu sevi ieslogām, lai izvairītos no apkārtējās realitātes.
0