Kino
19.10.2017

Bērnu animācijas neguļa

Komentē
0

Par Edmunda Jansona animācijas filmu "Bize un Neguļa", "Atom Art", 2017

Ir sestdiena, 9. septembris, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā kinoteātra "Splendid Palace" lielajā zālē tikko izrādīta studijas "Atom Art" jaunā animācijas filma "Bize un Neguļa". Bērni rotaļājas festivāla iekārtotajos štābiņos, pūš burbuļus no trauciņiem ar filmas titulvaroņiem, skraida un ēd ar košu glazūru pārklātus virtuļus. Kāds sagarlaikojas un rausta aiz drēbēm pieaugušos, kuri tikmēr, lēnām attapdamies, cits citam uz auss izstāsta, ka šī, pirmsskolas vecumam bērniem piemērotā ģimenes filma viņus seansā saraudinājusi. Saraudinājusi labā veidā. Filma tieši un nesamāksloti uzrunā bērnu pieaugušajā, ievelk laikā, kad tu esi mazs, bet pastkastes ir neciešami augstu un slidotavas laukums ir milzīgs un soļi nedroši, un vēl ir sagaidāms tik daudz pieredžu, kas tev ir pavisam svešas. Tādās un līdzīgās domās dalās pieaugušie. Bērni spiegdami skraida tālāk.

Filmas idejas autore ir scenāriste Lote Eglīte, un stāsts balstīts viņas atmiņās, esot vecākajam bērnam, kad ģimenē ienāk jaunākais. Mazā Bize jau it kā zina, ka mammas puncī ir, domājams, māsiņa, kura kādreiz pavisam drīz nāks laukā. Bet tad ir rīts pēc brokastīm, mamma ievaidas, izmet no rokas šķīvi, un tētis steidzas viņu vest uz slimnīcu. Nē, viņš šodien nemācīs Bizei slidot, kā bija solījis. Un mamma šovakar nelasīs priekšā. To darīs ome, kas aizmigs ar grāmatu rokā tieši tad, kad ir tik interesanti un gribētos vēl pabaidīties no Šlopster-Klopstera. Nekas vairs nekad nebūs kā agrāk, jo ir ieradies brālītis, un ģimenes nedalītā uzmanība Bizei ir zudusi. Bize taču vispār gribēja māsiņu!

Turpmāk par Bizes uzticības personu kļūst Neguļa, iedomu draugs, kas dzīvo guļamistabas skapī un palīdz Bizei izdomāt šķietami lielisku plānu. Rādot notikumus no mazās Bizes skatpunkta, filmas veidotāji precīzi notver gan meitenes apjukumu un sajūtu par negodīgo pasauli, gan apkārtējo pavisam viegli saprotamo aizņemtību ar jaundzimušo bērnu. Stāsts virzās viegli un precīzi, iekļaujot sižetā gan rotaļīgas nejaušības, gan elegantus caurviju motīvus. Filma veidota Ziemassvētku televīzijas filmas formātā, un tās garums ir divdesmit piecas minūtes. Šie ierobežojumi varētu būt nedaudz bīstami, gan Ziemassvētku sezona (jo ir filmas, kuras citā laikā nemaz negribas skatīties), gan divdesmit piecu minūšu garums (jo tas neļauj ieskrieties pinmetrāžai, bet pieprasa vairāk notikumu par ierasto desmit minūšu filmu). Taču filmai veiksmīgi izdodas izmantot dotās robežas savā labā. Ziemassvētku noskaņa neiejaucas stāsta loģikā, visas darbības ir iekšēji pamatotas un tiek ārēji atbalsotas. Jēriņi un bērniņi, vēstule Ziemassvētku vecītim, eglītes rotāšana un svētku salūts viegli iekļaujas filmas tekstā, nenovirzot centrālo fokusu no ģimenes attiecību dinamikas. Arī filmas garums ļauj iezīmēt plašāku darbības vidi, taču nepieprasa atrisināt ikvienu izmesto pavedienu un atstāj vietu pārdomām par daudziem jaukiem piedzīvojumiem, kas filmas personāžus vēl tikai gaida.

"Bizes un Neguļas" ritms veikli variē starp spraigām darbības ainām un rāmām ainavām tukšā pieturā vai fonā aiz loga lēni krītošu sniegu. Filmā jūtams veiksmīgs komandas darbs, Edmunda Jansona precīzā režija atstāj gana daudz brīvības mākslinieka Reiņa Pētersona vizuālo tēlu iedarbībai. Skatoties "Bizi" otro reizi, datora ekrānā, reizēm apturu filmu, lai vienkārši pavērotu detaļas. Zīmējumus pie sienas, virtuves piederumus, igauņu lēto pienu, visas tās sadzīves lietas, kas papildina ģimenes biogrāfiju ar jaunām detaļām. Režisors Edmunds Jansons un mākslinieks Reinis Pētersons kopš 2012. tandēmā darbojas pie animācijas seriāla "Lupatiņi", un ir ļoti interesanti redzēt, kā abu sadarbība realizējas citā tehnikā. Varētu sagaidīt, ka salīdzinājumā ar "Lupatiņu" filmās asprātīgi izmantotajiem materiāliem (actiņām-pogām, dzijām, kas kļūst par ūdeni u.c.) datorā zīmēta animācija izskatīsies nedaudz atsvešinātāka, taču tā nav. Filmas krāsas ir košas un gaumīgas, un zilpelēkie ziemas foni padara attēlu maigu. Bizes paspūrušie mati ir rotaļīgi, un apjauta, ka ikkatra krītošā šķipsna ir īpaši animēta, veido uzmanīgas rūpības sajūtu pret bērna atveidojumu filmā.

Filmas spēja pārliecināt, ka tās veidotājiem tiešām rūp bērni, ir viena no darba lielākajām vērtībām. Gribētos jau, lai visas latviešu filmas bērniem, jo īpaši animācijas, ir sirsnīgas un kvalitatīvas, tomēr sengaidītā prieka sajūta, ko izraisa "Bizē un Neguļā" skatāmā iejūtība, liecina, ka jaunākajā bērnu kino mums apkārt kaut kā pietrūkst. Filma vairāk līdzinās kritiķu atzītam Eiropas kino, piemēram, Kloda Barasa animācijas filmai "Mana dzīve kā Cukīni", nekā latviešu bērnu filmām. Nu, varbūt "Ringlas ceļojumam", kas, tiesa, uzņemts 1972. gadā. Ir tomēr svarīgi, lai bērnu animācija starp ezīšiem, ruksīšiem un vistām parādītu, ka arī cilvēkbērni ir uzmanības un iejūtīga atveidojuma cienīgi. "Bize un Neguļa" drīz sasniegs arī skatītājus citur Eiropā – producente Sabīne Andersone stāsta, ka studija "Atom Art" ir noslēgusi līgumu ar starptautisko izplatītāju "Dandelooo Distribution", un filmas izrādīšanas tiesības ir iegādājušās televīzijas Somijā, Zviedrijā un Francijā, kur filma tiks izrādīta arī kinoteātros.

Būtu tikai prātīgi nobeigumā atgriezties pie abiem varoņiem no filmas nosaukuma – Bizes un Neguļas. Mazā rudmate Bize ir ļoti pārdomāts tēls. Viņa alkst pēc uzmanības, un, kad šī vajadzība tiek formulēta pozitīvi, tā ir vēlēšanās iemācīties kaut ko jaunu, piemēram, slidot. Ir vērtīgi, ka, viedojot meitenes tēlu, tam tiek dotas aktīvas intereses un vēlme attīstīt prasmes, un vērtīgi, ka uzsvērta pretējā dzimuma vecāka ietekme – slidošanas mācības un līdzīgais apģērbs dod mājienu, ka šajā vecumā Bize no abiem vecākiem vairāk atdarina tēvu. Kad pēc brālīša piedzimšanas zaudētā vecāku uzmanība traucē Bizei īstenot savas ieceres, viņa saglabā aktīvo lomu un meklē veidus, kā nepazīstamās rūpe risināt. Neguļa, pūkainais monstriņš no skapja, darbojas kā nešpetnākā daļa no Bizes domām. Neguļa ņem bez atļaujas un strauji apvainojas. Taču tā arī ļauj pārvarēt sevis žēlošanu un, meklējot jaunus rīcības modeļus, saglabāt izzinošu attieksmi.

Blēdīgā iedomu drauga aicinājumu negulēt pēc gaismas izslēgšanas var nolasīt nedaudz simboliskāk – bērnu filmām ir jābūt par možiem, dzīvi izzinošiem bērniem, nevis dzīves nogurdinātu cilvēku priekšstatiem par tiem. Par bērniem, kas paši izdara secinājumus par savu rīcību, nevis spēj tikai uzsūkt pieaugušo pamācības. Ir lietas, ko pieaugušie vairs nesaprot, – to, kā būt par bērnu. Labi, ka mums tagad ir tāda Neguļa, kas to atgādina.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0