Ar bērniem
02.04.2013

Bērni neaug šā un tā

Komentē
0

Recenzija par Rīgas Leļļu teātra izrādi "Trakulīte Sandalīte"

Pirmizrāde 16.martā

Pirmo reizi biju uz leļļu teātri kā pavadītāja, nevis mērķauditorija. Es patiesībā ļoti gaidīju, kad man būs šāda izdevība, jo leļļu teātrī šķiet palikušas kādas pavisam senas un satraucošas atmiņas: par tumsu, koridoros nekustīgi pakārtām pazīstamajām lellēm un par to, kā lelles atdzīvojas uz skatuves, līdz garie salmiņi pie roku locītavām kļūst nemanāmi. Leļļu teātra sajūta ir ļoti specifiska, neatkarīgi no kultūras tradīcijas – vai tie būtu vācu romantisko pasaku tēli, sicīliešu marionetes, mehāniski komplicētās japāņu lelles vai ķīniešu ēnu teātris uz smalka zīda aizslietņa: aktiera klusā pārvietošanās un šķietamā neklātbūtne izrādes laikā notur brīnumainu spriedzi. Varbūt tāpēc es mazliet noskumu, kad sapratu – "Trakulīte Sandalīte", kuras pirmizrādi apmeklēju kopā ar brāļa meitu un savu dēlu, būs aktieru, nevis leļļu izrāde. Līdzīga vilšanās vienmēr bija arī bērnībā, kad gaidīto leļļu vietā uz skatuves parādījās krāsaini saģērbušies pieaugušie.

Tomēr teātra omulīgā mazā zāle uz brīdi piepildīja manu sapni par atgriešanos bērnībā. Tur vecāki kopā ar bērniem (vai atsevišķi) satupst uz šauriem soliņiem, gaidpilni skatās uz krāsainu prožektoru apgaismoto butaforiju un sačukstas. Zāles darbinieces profesionāli sēdina visus pa vietām, mazliet pieklusinot murdoņu, lai nerastos strīdi, kā jau bērniem mēdz gadīties ap pusdienlaiku. Mana brāļa meita Nikola (četri gadi) jau kā lielā apsēdās pašā priekšā pie drošajiem bērniem, bet mēs ar Eiženu (pusotrs gads) un viņa tēti – tālākajās rindās. Diemžēl mēs šajā reizē bijām tie, kas izbojāja izrādes sākumu: līdz ar klauna parādīšanos uz skatuves Eižens sāka skaļi raudāt, un abi ar tēti bija spiesti pa tumsu mukt no zāles laukā. Man aiz muguras iečīkstējās vēl viens bērns, sakot, ka negrib skatīties, bet mamma viņu pierunāja palikt, apsolot, ka nākamā dienā ies uz cirku, kur būs īsti klauni un arī zvēri.

Tiktāl par praktisko pusi, kuru nevar neņemt vērā, dodoties uz teātri ar bērniem. Tiesa gan – sadzīviski praktiskā līnija šoreiz turpinājās arī uz skatuves. Pēc Māras Cielēnas dzejoļiem veidotais un vismazākajiem skatītājiem domātais teātra uzvedums esot mēģinājums apvienot sadzīvi ar dzeju. Klaunu duets Dace Vītola un Edgars Kaufelds izrādē izspēlē tipiskas bērnudārznieku ikdienas etīdes par ģērbšanos, ēšanu, blēņošanos un spēlēšanos, izmantojot mazuļiem pazīstamos pirmos vārdiņus un notikumus. Viss sižets līdzīgi kā scenogrāfijas galvenais priekšmets – virpuļdurvis –"grozās" tikai ap vienkāršajiem priekšmetiem un to pareizu vai nepareizu izmantošanu. Klaunu meitene ir iecirtīgi nepareiza, bet klaunu zēns – sirsnīgi naivs, taču arī ne bez kukaiņiem galvā. Viņi smīdina publiku, sakot "labvakar" no rīta, šķībi uzdziedot, pārspīlēti ilgi ģērbjoties un karikatūriski reaģējot domstarpībās. Kā ideja sadzīviskā dzeja un notikumu pakārtošana priekšmetiem, kuri ir īstie blēņu un pārpratumu vaininieki, šķiet simpātiska, taču es netieku vaļā no sajūtas, ka bērniem pārāk daudz tiek pateikts priekšā, turklāt vecākiem tīkamajā sakārtotības virzienā. Pat ja Cielēnas dzejoļos vietas iztēlei un atkāpēm no normas uz papīra ir paredzēts vairāk, iestudējuma lakoniskais formāts noved arī saturu līdz vienkāršotai pareizā un nepareizā opozīcijai. Klauni it kā ir bērnus saprotoši un bērnu pusē, tomēr viņi nebeidz viens otru arī izsmiet un pamācīt, un lielākajiem bērniem, kuri jau zina, kas ir klauni, ir skaidrs, ka pilnīgi viss, ko klauns pasaka, ir jāsaprot otrādi: iekāpt ar kājām peļķē nav labi un pazaudēt cimdus nedrīkst. Skatoties izrādi, nāk prātā vecāki un bērnudārza audzinātājas, kuras nākamā reizē, kad bērns būs aizmirsis uzvilkt cepuri, ar klauniski bēdīgu seju lūdzoši apelēs pie bērna sirdsapziņas izrādes dziesmas vārdiem: "Ir tik skaista, vējaina diena, cepure mājās negrib būt viena." Iespējams, tas ir jauks rotaļīgs elements, kā audzināt bērnu, taču izrādē šīs pamācības ir tik ļoti sakoncentrētas, ka vienā brīdī gribas iesaukties – attopieties, šodien taču ir brīvdiena! Arī mazā Nikola, kura lielākoties pieklājīgi izrādi komentēja tikai ar atturīgu "jā, patika", atzīmēja, ka tāda kašķēšanās jau visu laiku ir arī dārziņā jāklausās.

Starp citu, dzīvot mācīšana vairāk parādās tieši improvizācijas brīžos. Piemēram, kad klauniņš vēršas pie publikas ar jautājumu "vai tā ir tava cepure?", bērni sniedz visdažādākās atbildes, bet viņš ir gatavs dzirdēt tikai atbildi "nē". Tāpat arī solītā interaktivitāte ir diezgan stīva un ierobežota – lugas izskaņā bērni drīkst mazliet uzdejot kopā ar klauniem, tomēr skatuves un publikas zonas paliek stingri noteiktas. Mazā Nikola, visu izrādes laiku disciplinēti sēdējusi kā skolas solā, jautājoši meklē mani publikā, kad klauni dažus no bērniem sāk vilkt uz deju placi. Sadejošana noris gludi, bez nekādiem pārpratumiem, un bērni tiek veikli sasēdināti arī atpakaļ. Šeit ir jāmin, ka izrādes vadmotīvs ir dziesma ar piedziedājumu: "Bērni neaug šā vai tā, bērni izaug dārziņā." Lai arī tālākais teksts paskaidro, ka ar to ir domāts īsts dārzs, kurā aug dārzeņi, manām "nepareizās mammas" ausīm tā nepārprotami izklausās pēc standartizējošas bērnudārzu propagandas.

Es patiešām negribētu apšaubīt leļļu teātra galvenās režisores Vijas Blūzmas talantu un pieredzi, jo viņa vairāku paaudžu garumā ir spējusi uzrunāt visdažādākā vecuma bērnus, dāvājot viņiem brīnišķīgas atmiņas. Arī "Trakulīte Sandalīte", protams, ir sirsnīga un dinamiska izrāde, kuru ievērojami bagātina gaismas spēles un skaņa. Manuprāt, izrādes lielākā mākslinieciskā kvalitāte ir Uģa Vītiņa komponētā mūzika, kas patiešām ņem vērā to, cik individuāli un netradicionāli bērni mēdz apgūt ikdienišķo pasauli un cik daudz skaistuma ir tādā paša atklātā, lai arī ne gluži tīrā skaņā. Klaunu meitene ar dusmu rievu pierē, stāvot zāles priekšā ar akordeonu rokās, šķiet, ieklausās sevī un ir pārliecināta par savu taisnību un dziesmas pareizību, neskatoties uz to, cik negludi viņai tas izdodas, un šis ir viens no aspektiem, kuru būtu gribējies vairāk sajust visā izrādes gaitā. "Kad piespiež ausi spilvenam, dzird smagus soļus: dam, dam, damm!" – brīži, kad abi kašķīgie klauniņi sadodas rokās, baidoties no negaisa, vai salabst pirms gulētiešanas ir dramatiski uzlādēti un brīnumaini, taču tie nobāl "īpašo" pārsteigumu priekšā. Izrādes gaitā vairākas reizes kaut kas nobirst no debesīm: vienreiz tas ir spožs lietutiņš, otrreiz krāsainas sirsniņas, bet trešo reizi publika jau tiek apbērta ar dažāda izmēra baloniem, saistot visu mazo skatītāju uzmanību tikai uz tiem. Tā kā balonu biršana seko drīz pēc atgādinājuma par to, ka nekad nevajag aizmirst vārdiņu "paldies", atkal ir jādomā par dresūras pamatprincipu – atalgošanu ar cukura graudiņu.

Klauni un baloni kā stereotipiski bērnu ballītes pamatelementi varbūt konceptuāli iederas sadzīviskajā koncepcijā, tomēr man šķita, ka tie ar savu iedarbīgumu nomāc to trauslo aktierspēles un mūzikas emociju, kuru ir iespējams uztvert tikai teātra īpašajā tumsā. Izrāde izvēršas ballītē, tāpēc arī neizbrīna fakts, ka, ejot laukā no zāles, daži mazie apmeklētāji izrietoši prasīja: "Un vai dāvanas būs?" Dāvanas turklāt bija gan, un arī starpbrīdī katram pa cepumam uz kātiņa ar kārtīgu šokolādes kārtu un kokteilis mīlīgā glāzē ar zosi. Tā noteikti ir daļa no piedzīvojuma, dodoties uz teātri, – tāpat kā pucēšanās labākajā kleitā ar baltu apkaklīti un svinīgā došanās uz zāli pēc zvana, bet tā ir tāda teātra "kūkotāju" un kokteilīšu dzērāju izklaide, un es nedomāju, ka bērni ir noteikti jāiepazīstina ar teātri no tā frivolā gala. Vai tiešām došanās uz leļļu teātri ir kā ārsta apmeklējums, uz kuru jāpielabina ar saldumiem un dāvanām, nevis svētdienas deserts pats par sevi?

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0