Kad trīs cilvēki pēc kārtas paziņoja, ka obligāti jāredz franču režisora Dominika Mola filma "Jaunumi no planētas Marss" ("Des nouvelles de la planète Mars"), apzinīgi izņēmu biļeti uz rīta seansu un neapzinīgi aizbraucu uz nepareizo kinoteātri.
Taču preses pārstāvji katru seansu var apmeklēt vienreiz, turklāt nevar iegūt savā īpašumā biļetes uz diviem seansiem, kas tiek rādīti vienlaikus. "Sveiki, es tikai gribēju painteresēties, vai jūs esat šo filmu redzējis. Un, ja neesat, – vai neesat ieplānojis to redzēt? Un, ja neesat, vai jums gadījumā šodien trijos nav paredzēts skatīties kādu citu filmu?" Ar četrpadsmito mēģinājumu, ārkārtīgi daudz pārpratumiem un sešām piezīmēm dažādās valodās, ka "Jaunumus no planētas Marss" patiešām vērts noskatīties, pusstundu pirms seansa beidzot atradu spāņu dāmu, kas atbilda visiem kritērijiem, un tiku pie pēdējās palikušās biļetes. Uzvaras garšas apreibināta, pārmērīgā optimisma uzplūdā pie reizes pieteicos pieciem seansiem nākamajā dienā. Pēc tam veiksmīgi nesajaucu kinoteātrus un, sākoties filmas beigu titriem, jau atrados pie izejas, lai ar vieglām aizkustinājuma asarām acīs mestos uz "Oskara" ieguvēja dokumentālista Aleksa Gibneja publisko lekciju. No turienes savukārt uz dokumentālu filmu par Ņujorkas melnādaino LGBT kopienu, kas kļuva par pirmo Berlināles filmu, kurā uz desmit svētīgām minūtēm aizmigu – un pavisam ne tāpēc, ka būtu bijis neinteresanti.
Caurskatot pirmās Mola filmas recenzijas, izrādās, ka visi amerikāņu kritiķi "Jaunumus no planētas Marss" uzskata par neveiksmīgu un bezsaturisku darbu sliktu situāciju komēdiju tradīcijās, kamēr Francijas un Vācijas medijos viedokļi variē no neitrāliem līdz izteikti pozitīviem. Jā, filma ir tieši tik gaisīga un viegla, lai parādītos ārpuskonkursa skatē, taču daudzskaitlīgā publika nemitīgi smējās un brīžiem aplaudēja. Stāsta centrā – pusmūža datorspeciālists, kura dzīve mainās brīdī, kad mentāli nestabils kolēģis mēģina ar gaļas cirvīti uzbrukt abu priekšniekam, taču nejauši nošņāpj ausi Filipam Marsam – galvenajam varonim. Pēc laika šis kolēģis uzrodas viņa durvju priekšā, izbēdzis no psihiatriskās klīnikas, un lūdz patvērumu uz laiku. (Nebūtu pārsteigums uzzināt, ka kāds žurnālists režisoram uzdevis festivāla populārāko jautājumu, vai šī ir metafora bēgļu krīzei.) Filips, būdams labs un apjucis cilvēks, kurš jau mokās ar sava divpadsmitgadīgā dēla pēkšņo aizraušanos ar dzīvnieku tiesībām un atzīšanos pāragrās seksuālās attiecībās, meitas pārliecību par viņa neizdevušos dzīvi, bijušās sievas karjerismu, rūpēm par māsas suni un citiem maziem sadzīves absurdiem, nelabprāt uzņem savādo viesi. Drīz tas eskalējas līdz maigam vājprātam, ieskaitot kolēģa romantiskās intereses: Filipa guļamistabā ievācas būtne, kas nepanes jebkādu fizisko kontaktu ar citiem, tomēr ievietota psihiatriskajā iestādījumā, jo sakodusi sievieti sudrablapsas kažokā (vēlreiz – dzīvnieku tiesības).
Molam raksturīgais melnais humors un ikdienības pārvēršana farsā izpaužas katrā ainā, papildus šad tad pievienojot kādu sirreālu elementu, piemēram, Filipa mirušo vecāku īslaicīgas vizītes vai viņa levitēšanu kosmosā. Šis ir viens no tiem grūti pārstāstāmajiem sižetiem, kur gudra smalkjūtība jaucas ar jebkādas labas gaumes ignorēšanu, radot ārkārtīgi izklaidējošu materiālu, kuru iespējams interpretēt gan kā vienkārši uzjautrinošu, gan kā dziļāku personības krīzes analīzi. Viena no slavenākajām mūsdienu scenāristu rokasgrāmatām, Bleika Snaidera "Save the Cat", ierosina – lai iegūtu skatītāja interesi un līdzjūtību, galvenajam varonim jāizdara kaut kas sīks, bet tomēr heroisks, piemēram, jāizglābj kaķa dzīvība. Brāļi Koeni filmā "Inside Llewin Davis" to izdara burtiski – ne pārāk simpātiskais tēls filmas sākumā uzņemas atbildību par nomaldījušos kaķi. Dominika Mola Filips noslīcina suni, bet dīvainā kārtā ar to neizpelnās pārlieku nosodījumu, jo jau pašā sākumā uzzinām – viņš tic, ka, darot labu, notiks labas lietas. Diemžēl, vismaz lielāko daļu filmas, viņa teorija neapstiprinās un noved pie izmisuma vadītiem, muļķīgiem, bet saprotamiem soļiem. Fransuā Damjēns, kurš atveido Filipu, tikko parādījies arī Latvijas kinoteātros demonstrētajā "Pavisam jaunajā derībā", un abas filmas noskaņas ziņā ir līdzīgas, kaut gan "Jaunumi no planētas Marss" atstāj spēcīgāku iespaidu, jo, apspēlējot klišejas, spēj tās izmantot savā labā. Tas nav pašmērķīgs rotaļīgums, bet gan apzināta izvēle būvēt hiperbolizētu pasauli, kurā beigu beigās triumfē cilvēcība.
Kāds no kritiķiem nosaucis filmu par mizogīnu, jo sieviešu tēliem šeit raksturīga vienaldzība, empātijas trūkums un egoisms. Taču tas pats raksturīgs lielai daļai vīriešu (tēlu), un gribētos argumentēt, ka sieviešu balss trūkums (burtiskā nozīmē – nedodot vārdu) vai reducēšana uz konkrētu, vienveidīgu lomu ir tas, kas kino rada sajūtu par diskrimināciju, nevis izteikti negatīva (vai pozitīva) atveidošana. "Šī kastrācijas [kastrāciju atbalstošā] sabiedrība," nīgri novelk mazais dēls, kad māsa pārmet to, ka tualetes pods esot apčurāts. Un "Jaunumi no planētas Marss" it kā brīžiem maldās sīkās vulgaritātēs, tomēr rūpīgi pārdomāti dialogi pārliecina, ka, tikai virspusēji skatoties, šo filmu varētu klasificēt kā parastu komēdiju.
Cits gaiša un viegla kino paraugs ir "Hedi" ("Inhebek Hedi"), tunisiešu filma, kas piedalās konkursa skatē un meistarīgi portretē it kā mums svešu kultūru, piešķirot tai universālu skatījumu. Valdonīgas mātes ietekmē jauns arābu vīrietis saderinājies ar jauku, bet neizteiksmīgu bagātas ģimenes atvasi, un viss noris tik formāli, ka abiem pat nav iespējas vienam otru iepazīt. Darba darīšanās dodoties uz citu pilsētu, Hedi viesnīcā iepazīstas ar sievieti, kas ir vecāka par viņu un strādā par dejotāju – tūristu izklaidētāju. Šīs sievietes profesija gandrīz vai pieprasa būt brīvai no aizspriedumiem, un Hedi ātri pieķeras viņai un konceptam, ka iespējams izdarīt izvēles un nevienam par tām neatskaitīties. Nesenais Arābu pavasaris kalpo kā fons, pārmaiņu varbūtība un nedrošības apziņa. Komēdijas un drāmas apvienojums, ātri aprauta ilūzija par izraušanos no kontroles un cits skatījums uz dzimumu lomu dalījumu arābu valstīs: "Hedi" iestājas pret stereotipiem – kaut varbūt tā ir tikai rietumnieciska interpretācija nezināšanas dēļ.
Jo, atmetot politisko kontekstu, "Jaunumi no planētas Marss" un "Hedi" pārsteidzoši līdzīgā, ļoti humoristiskā veidā rāda, kā cilvēks mēģina izrauties no sociālās vides uzspiestas diktatūras. Francūzis vai tunisietis – tās ir tikai detaļas.
Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai VKKF stipendijai braucienam uz Berlīni.
0