Recenzija
18.02.2016

Berlināles pieraksti. Ceturtais

Komentē
2

Berlināles pieraksti. Ceturtais

Skandināvu režisoriem bieži piemīt kāda īpaša cietsirdības forma. Viņi uzjautrina savu skatītāju, pārspīlēti trivializējot ciešanas un nekad neļaujot līdz galam saprast, vai tā ir cilvēkmīlestība un dziļa būtības izpratne vai tomēr brutāla ņirgāšanās. Gan Rojam Andersonam, gan Andersam Tomasam Jensenam, gan reizēm arī Larsam fon Trīram labpatīk palikt mazus cilvēciņus zem lupas un vērot tos ar neslēptu, mazliet perversu interesi.  Pirmajās kritiķu atsaucēs par Tomasa Vinterberga filmu "Komūna" ("The Commune"/"Kollektivet") lasu, ka tā esot gaiša komēdija, un atkal secinu, ka īpatni uztveru šo režisoru un viņa laikabiedrus. Jo arī "Nimfomānes" otrās daļas beigās histēriski raudāju, kamēr abi mani blakussēdētāji apmierināti ķiķināja.

Taisnība, "Komūnu" var uzskatīt par mazāk drūmu nekā "Medības" ("The Hunt") vai "Svinības" ("Festen"), un arī bērnu seksuālā izmantošana šeit nav iesaistīta. Viena no gaidītākajām Berlināles filmām nepiedāvā pārlieku pretrunīgas tēmas, drīzāk – eksistenciālas. Kāda žurnāliste gan pamanījās painteresēties, vai stāsts par dāņu komūnu septiņdesmitajos gados, hipiju ēras izskaņā, ir metafora bēgļu krīzei Eiropā. Vinterbergs šo teoriju nebija gatavs atbalstīt. Daļēji autobiogrāfisko stāstu iedvesmojusi režisora bērnība un dzīve šādā komūnā. ("Līdz divpadsmit gadu vecumam kaunējos no tās jocīgās vietas, bet tad pēkšņi visi mani draugi gribēja nākt ciemos, un neviens negribēja iet prom. Ar laiku arī pats iemīlējos konceptā.") Taču tie nav brīvie gari un sapņotāji, kas nolemj mesties kopā, kā tas, visticamāk, būtu izskatījies amerikāņu versijā, bet jau diezgan dzīves nobružāti un savdabīgi ļautiņi, kurus kopā saved pāris, kam mantojumā tikusi pārlieku liela māja vienai ģimenei. Televīzijas diktore, kas ilgojas pēc pārmaiņām dzīvē, pierunā savu vīru – konservatīvu akadēmiķi – ļauties avantūrai un uzrunāt draugus un nepazīstamos, kas būtu ar mieru dalīt jumtu virs galvas. Annu un Ēriku atveido tie paši aktieri, kas guva atpazīstamību Vinterberga "Svinībās", – Trīne Dirholma un Ulrihs Tomsens. Vinterbergs filmas sakarā daudz runā par nostalģiju, esības trauslumu un to, ka "es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc visam jābeidzas. Kāpēc mēs nevaram palikt tur, kur mums bija vislabāk? Kāpēc mēs novecojam? Mana sieva studē teoloģiju, viņa drīz varēs būt mācītāja, viņa man mēģina izskaidrot, bet es tik un tā nesaprotu". Bet "Komūnas" kopdzīve ir tik piesātināta komiskiem, absurdiem elementiem, ka šī savstarpējā pieķeršanās vai ideja par aizbēgšanu no vientulības līdz galam neizspēlējas, un, lai arī filma tiek pieteikta, kā jau liecina nosaukums, kā stāsts par komūnu, tas nešķiet būtiskākais. Varbūt pārmaiņas liek Ērikam apjukt, jo sievas ideju viņš īsti negribēja atbalstīt, bet paralēli viņš iepazīstas ar vienu no savām studentēm, visnotaļ banāli – savas sievas jaunāku versiju, un uzsāk romānu. Kad Anna to uzzina, viņa neizskaidrojama impulsa dēļ uzaicina jauno sievieti apmesties komūnā, un tas arī kļūst par šīs vietas beigu sākumu. Studenti atveido aktrise Helene Reingorda-Neimane, kas cita starpā ir jau pieminētā Vinterberga sieva. Otrā sieva.

Un, rakstot šo tekstu, gluži nejauši iepazīstos ar dāņu žurnālistu un painteresējos, ko viņš domā par Vinterbergu. "Viņš nav slikts režisors. Bet man šķiet, ka viņš ir diezgan liels kretīns. Pamest sievieti divreiz jaunākas dēļ. Kaut kāda šausmīga klišeja." "Komūnu" žurnālists nav paspējis redzēt, taču stāsta, ka Dānijā filma netiek uztverta viennozīmīgi, jo patlaban no režisora gaida vairāk, pēdējo gadu darbi uzstādījuši augstu latiņu. "Nu, fon Trīrs viņš nav, tas gan."

Savukārt pats Vinterbergs, runājot par filmas "Dogma 95" beigām, vakar piebilda, ka tas bija sen un nu jau viss ir citādāk. "Tas ir beidzies. Tagad mēs abi dzeram dārgus vīnus. Un viens no mums ir bagāts. Un tas neesmu es." Protams, tā ir koķetēšana, un viss – pavisam nenopietni. Tomēr nespēju neievērot, ka, runājot par "Dogmas" laiku un tā dabisko nāvi, Vinterbergs gan sarunā ar žurnālistiem, gan jau publicētajās intervijās, gan publiskajā pasākumā, kura nosaukums ir atsauce gan uz "Dogmu", gan viņa jauno filmu "Director Must Not Be Credited: Collective", atkārto perfekti vienādas frāzes. Nenoliedzami skaistas frāzes, bet tādas, kurās pat vārdu kārtība nemainās. "Sevi ierobežojot, guvu vislielāko brīvību, ko mākslā esmu piedzīvojis." – "Nekas mūs tā neierobežo kā iespējas." – "Kamera jāvērš uz ārpusi, nevis uz iekšpusi. Nedrīkst pazaudēt ziņkārību." – "Mēs gribējām dumpi; kad tas kļuva par festivālu materiālu, mums apnika." – "Pēkšņi Kopenhāgenā pārdeva "Dogmas" mēbeles, un kāda piegādes kompānija bija ieviesusi "Dogmas" kasti – iekšā nevar ielikt gandrīz neko, un tā ir ļoti lēta."

Nepārprotiet, Tomasa Vinterberga personība ir magnētiska, un, pirmoreiz klausoties šajā režisorā, mani pārņēma mirklīga vēlme būt par viņa divreiz jaunāko sievu, vienkārši ārkārtīgi interesanti vērot visu, kas paliek starp rindām un to, ko skatītājs nekad neuzzinās. "Dogma 95" uzlikusi milzīgu atbildību, jo, tiekot uzskatītam par kāda laika kinorevolucionāru, nemitīgi jātaisnojas, kāpēc reizēm tu vairs tāds neesi, lai arī režijas sniegumu kā tādu nav iespējams apšaubīt.

"Komūna", starp citu, vispirms iestudēta kā luga. Kad Vinterbergu uzaicināja veidot izrādes vienā no Vācijas vadošajiem teātriem, režisors atteica. Beigu beigās viņu pārliecināja, sakot, ka skatuve var būt izmēģinājuma trusītis filmām. Vispirms tapa "Svinību" versija pēc desmit gadiem, kad ģimene satiekas jau pēc tēva nāves, taču, kā atzīmē režisors, tas licies pārlieku drūmi, lai vēl mēģinātu to ekranizēt. Un tad sekoja "Komūna", kas nupat tapusi arī par filmu.

Operatora Jespera Tefnera darbā jaušams kaut kas "postdogmatisks", kameras darbs ir elpojošs un dzīvs, tomēr arī ļoti estētisks. Atmosfēriski "Komūnai" izdodas ievilkt savu skatītāju attiecīgajā laikā un sajūtā, gaismas un nokrāsas trāpa arī tad, ja stāsts brīžiem nepārliecina. Tā centrā, līdzīgi kā daudzos fon Trīra darbos, ir sieviete un viņas pārdzīvojums, vīrieša tēlam paliekot salīdzinoši viendimensionālam. Brīdī, kad galvenais varonis aizrāda, ka viņam nav laika visām šīm sieviešu problēmām, runājot par paša izraisīto attiecību sadursmi, sākotnēji to var interpretēt kā varoņa vājumu un nespēju apzināties savas rīcības sekas.

Tomēr kādā pavisam nesenā intervijā Tomass Vinterbergs saka: "Tikt galā ar būšanu stiprai un neatkarīgai, uzturēt karjeru un tomēr sevī just šo vajadzību veltīt sevi vīrietim un vīriešu pasaulei – tam jābūt ļoti sarežģīti."

Un te arī slēpjas jūtīgas, dziļas un dzīvības (ar to domājot mazus pārpratumus, klusuma mirkļus, negaidītas reakcijas un tamlīdzīgas efektīgas nianses) pilnas filmas klupšanas akmens. Trīs Solveigas – sieva, mīļākā un meita – vienai kinopieredzei vienkārši ir mazliet par daudz.

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai VKKF stipendijai braucienam uz Berlīni.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2