Foto - : Sandra Rogozina, daugavpilsteatris.lv
 
Recenzija
03.05.2017

Bāreņi

Komentē
0

Par Dž. Dž. Džilindžera izrādi "Iemīlējās muļķis muļķītē" Daugavpils teātrī

Dž. Dž. Džilindžers Daugavpils teātra latviešu trupā iestudējis Sergeja Rubes lugu "Žuljeta" (2009), kurai mainīts nosaukums. Visdrīzāk jaunais virsraksts  "Iemīlējās muļķis muļķītē" izvēlēts publikas piesaistīšanai. Bet varbūt ne tikai. Iespējams, tas izsaka sižeta gaitā ar galveno varoni notikušo. Pret viņa gribu un visdrīzāk viņam pašam pat neapjaušot. Par lirisko komēdiju nodēvētā luga ir vistīrākā melodrāma, bet uz skatuves tā kļuvusi par drāmu ar komēdijas elementiem, precīzāk sakot – traģikomēdiju. Reti esmu redzējusi izrādi, kas pirmajā cēlienā sola vieglu un jautru vakaru, bet otrajā cēlienā sabiezē par dziļu un sāpīgu drāmu. Uzvedums rosināja pārdomas, kas gan cieši saistītas ar izrādes vēstījumu, gan tam pieskaras tikai pastarpināti. 

Klaidonība

Lugas galvenais varonis Rahmanovs, kura lomā Andris Bulis, ir  bijušais. Gaisa vingrotājs cienījamā cirka trupā, kurš traumas dēļ izmests no kolektīva un nu ceļo pa Krievijas mazpilsētām, uzstājoties kā iluzionists vienpatis. Tāds mūsdienu Ņeščastļivcevs. Māju, šķiet, viņam nav nekur, tāpat kā nav ģimenes, ir tikai mašīna, ko arī nākas zaudēt. Uzstāšanās tādās apšaubāmās vietās kā Dzelzceļnieku klubs vai trešās šķiras krogs. Žūpošana vai katru vakaru ar nejauši satiktiem cilvēkiem līdz filmas trūkumam. Nakšņošana lētās viesnīcās vai prostitūtu pritonos. Viņš bauda totālu brīvību, nav  saistīts ne ar vienu un ne ar ko. Rahmanova dzīvesveids atgādina kaut ko zināmu, ne tikai Aleksandra Ostrovska klaiņojošos provinces aktierus, bet arī Aleksandra Vampilova nevaronīgos varoņus tādās lugās kā "Vecākais dēls", "Provinces anekdotes" un pat "Pagājušo vasaru Čulimskā". Ja arī mēs varbūt gribētu domāt, ka klaidonība ir kāds īpašs, tikai krievu nācijai raksturīgs dzīves veids, tā teikt, klejotāju cilšu senču tradīcija, tad izrāde ļauj no konkrētiem sižeta faktiem izdarīt pavisam citus – filozofiskus – secinājumus. Režisors nepoetizē klaidonību, atklāj procesu, kā totāla brīvība izposta cilvēku, persona bez saknēm un pienākumiem pakāpeniski deģenerējas, spēj plānot savu dzīvi tikai elementāro vajadzību līmenī (ēšana, šņabis, nauda, naktsmājas, sekss) un ne uz ilgāku periodu kā tikai dažas tuvākās stundas, bet dažkārt pat tikai minūtes. Totālo brīvību var nomainīt arī ar tādiem sinonīmiem kā vientulība, atsvešinātība, bārenība. (Antons Čehovs savu pirmo lugu, kurai pakaļpalicēji deva nosaukumu "Platonovs" un kuru pašlaik Liepājas teātrī iestudē Džilindžers, manuskriptā bija nodēvējis par "bezotcovščinu", kas tiešā tulkojumā ir dzīve bez tēva, jēdzieniskā tulkojumā – bārenība. Cita starpā Rahmanovs runā līdzīgi citas Čehova lugas – "Ivanovs" – titulvaronim: "Neko negribu, nevienu nemīlu.") Pat ja Rahmanovs ir dienaszaglis, un tāds viņš patiešām ir, turklāt lugas darbības laikā krīt aizvien zemāk, viņš tomēr ir cilvēks: aktieris pat apbrīnojami organiski savieno varoņa deģenerāciju un viņa pievilcību. Kāpēc šāds "tips" šķiet tik pazīstams pašlaik, totālas globalizācijas laikmetā? Tieši tāpēc. Viņš, Jana Kota vārdiem runājot, ir "mūsu laikabiedrs". Kurš neko negrib, nevienu nemīl, ne ar ko neaizraujas. Jo dzīve šķiet apstājusies, tā bezjēdzīgi riņķo uz vietas, zaudējusi nākotnes dimensiju.

Idiote! Debīliķe!

Ar tādiem un līdzīgiem izteicieniem Rahmanovs godina otru izrādes galveno varoni – pusaudzi Džuljetu, kurai, cik jaušams, ir gadu sešpadsmit, septiņpadsmit. Pati par sevi meitene saka to, ko ne reizi vien dzirdējusi no citiem savā adresē: "Es tikai mazliet attīstībā atpalikusi." Acīmredzot abiem varoņiem autora doto vārdu uzdevums ir radīt grotesku analoģiju ar Šekspīra slavenajiem mīlētājiem: R+Dž. Džuljeta savā sirdsskaidrībā, ko, ja grib, var saukt arī par vientiesību, atzīstas Rahmanovam, ka mīl viņu kā trešo, tūlīt aiz mirušās mātes un pazudušās māsas. Toties Rahmanovs nolād brīdi, kad apņēmies aizvest Džuljetu pie viņas radinieces, kura nav atrodama, un nekādi nespēj tikt no meitenes vaļā, lai arī bēg, atstādams to vienu bīstamās situācijās. 

Abu galveno lomu izpildītāju spēles kvalitāte ir gluži vai pārsteidzoša. Un ne tikai Daugavpils teātra līdzšinējā snieguma kontekstā. Neviens, ar interesi sekojot Buļa Rahmanovam, nepateiks, ka aktieris gadiem ilgi nav bijis nodarbināts nopietnos profesionāla teātra uzvedumos. Savukārt jaunā aktrise Zanda Mankopa, kurai Džuljeta ir pirmā loma, vispār ir brīnumam līdzīga. Ja es nebūtu redzējusi viņas tēloto raksturā pilnīgi citādo Kristīni Rūdolfa Blaumaņa stāsta "Purva bridējs (i)" iestudējumā, varētu domāt, ka Džuljeta ir viņas pašas pievilcīgais cilvēciskais paštēls, taču tā nav. Šķiet ļoti būtiski atzīmēt: gan Bulis, gan Mankopa NETĒLO savus varoņus, viņi pilnībā pārmiesojas un IR šie neparastie, pat dīvainie cilvēki.

Režisors un aktrise izstrādājuši gudru un sarežģītu veidu varones "atpalicības" atklāšanai, kas, protams, ir tikai segvārds, lai apzīmētu no pamatplūsmas atšķirīgu, citādu personību. Aktrise neatšķetināmi savij divu atšķirīgu vecumu reakcijas – dažbrīd viņa ir sirsnīga, atklāta, optimistiska padsmitniece un dažbrīd maza naiva meitenīte, kas par visu brīnās un neko nenojauš no pieaugušo dzīves sarežģītības. Aktrise netiecas savai varonei piešķirt tai nepienākošos cildenību – viņa nenotušē Džuljetas reakciju komismu, vienlaikus precīzi iezīmējot, cik varone sava optimisma un pieredzes trūkuma dēļ ir neaizsargāta situācijās, par kuru bīstamību pat nenojauš. Ja padomā, baisi – varone kļūst komiska lielā mērā tāpēc, ka runā to, ko domā, un ir pārliecināta, ka arī citi tā dara. 

Par Džuljetas emblēmu izrādē kļūst viņas sacerētā dziesmiņa, kas satur plašu nodeldētu romantisko priekšstatu arsenālu – putnus debesīs, vēlmi lidot, spārnus, kuru nav, ielu muzikantu ar stabuli. Aktrise to dzied, aizvilkdamās kā mazs bērns, nespējot noturēt kaut cik līdzenu meldiņu, dažas rindas tikai rečitējot. Un tomēr "priekšnesums" savādi aizkustina kā kaut kas neapšaubāmi tīrs un patiess. Kaut arī Rahmanovs kliedz, lai viņa ātrāk apklust. Savukārt finālā, kad Džuljetas vairs nav (lielā mērā tas notiek Rahmanova vainas dēļ), tieši dziesmiņa ir tas, ko viņš vēlas atcerēties, bet nespēj. Tikai zaudējis meiteni, vīrietis intuitīvi jūt – ja arī tas vēl nav aizgājis līdz viņa apziņai –, ka garām palaidis lielo iespēju, ka tieši Džuljeta varēja viņu glābt no bārenības.   

Nepievilcīgais kā pievilcīgais

Režisors nebaidās izrādes varoņus tēlot arī nepievilcīgus, tādējādi izrādē panākot augstu mākslinieciskās un arī dzīves patiesības līmeni. Piemēram. Buļa Rahmanovs, izģērbts puskails, smieklīgi lokās vannā kā zutis, lai izvairītos no Maijas Korklišas tēlotās Emmas Georgijevnas pulverizatora smaržu šaltīm, ar ko padzīvojusī matrona pūlas iekvēlināt vīrieti uz erotiskām spēlēm. Citā, fināla skatā Buļa Rahmanovs neveikli pūlas uzsvempties uz viena no abstraktajiem, baltajiem objektiem, šajā gadījumā tas ir kaut kas līdzīgs taisnstūrveida sienas fragmentam, ko scenogrāfs Kristians Brekte šur tur izmētājis baltajā spēles laukumā. Viņš, sūri grūti izpūlējies, tiek beidzot augšā, tad smagi krīt, lai vēlreiz, tizli kājas izpletis, elsdams un pūzdams, atkal tiktu "uz viļņa". Tikt un palikt dzīves virsotnē tomēr otrreiz mūžā vairs neizdodas. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone Džuljetai piešķīrusi kleiteli un legingus, kas šķiet nākuši no second hand lupatu kalniem, savukārt Rahmanova "amata tērpa" zilzaļi mirdzošās bikšu treses un žaketes atloki gluži vai griež acīs. Mankopa pārvar groteski iznīcinošo kostīmu, ko viņai uzģērbj Rahmanovs, pūloties padarīt viņu par savu asistenti. Gaišzilie klauna zābaki, milzīga izmēra sarkana samta žakete, uz acīm krītošais sarkanais "katliņš", ar lūpu krāsu uzmālētais smaids līdz pusvaigiem atstāj nožēlojamu iespaidu, raisot asociācijas ar Viktora Igo romānu "Cilvēks, kas smejas" par cirka īpašnieka nežēlīgi sakropļotiem bērniem, kas tiek izgrūsti arēnā uzjautrināt perverso publiku. Vienlaikus Džuljetas priecīgais entuziasms, optimistiskā sakāpinātība par iespēju palīdzēt Rahmanovam rada iespaidu par viņu kā par kādu, tiesa, dīvainu, bet tīri vai pašas mākslas garu, precīzāk – mazu, augošu, topošu gariņu.

Alkoholiskā grēksūdze

Finālā Rahmanovs, smagi sadzēries, mēģina sniegt savu pēdējo izrādi, bet visu sajauc, netīši izmētā rekvizītus. Bet tad visam atmet ar roku un sāk publisku grēksūdzi. Viņš reibst aizvien vairāk,  jo ik pa laikam ierauj no pudeles kakliņa šņabi; stāsta par savām nepareizajām izvēlēm, nosauc dzīvi par mauku un žēlojas par pagājušo jaunību. Viņš vēršas tieši pie savas neveiksmīgās izrādes skatītājiem, kuru lomās esam nostādīti mēs, zālē sēdošie. Šis monologs varbūt ir visgrūtākais uzdevums Rahmanova lomā, jo tekstam piemīt neapšaubāmi didaktiska noskaņa, pat grūti noticēt, lugu lasot, ka tik nevaronīgs varonis, īstens maita, varētu nonākt pie vajadzības dziļi analizēt dzīvi un sevi, turklāt darīt to publiski. Bet Bulis to izdara patiesi, pat aizkustinoši. Zināmā mērā aktierim te palīdz gaumīgā alkoholiskā apreibuma maska. Bet vēl vairāk kāds viņam organiski piemītošs pozitīvisms, kas manifestējas skatienā, balss intonācijā, vaigu bedrītēs. Viņa Rahmanovs netieši ir vainīgs Džuljetas nāvē un tieši – sava pudeles brāļa nāvē. Viņš nevienam cilvēkam nav izdarījis neko labu, par ko viņu ar prieku varētu atcerēties. Un tomēr viņš ir cilvēks, nevis monstrs vai nedzīva marionete. Tieši tādēļ viņa monologs skan tik skumji un rosina skatītājus uz personīga rakstura pārdomām par savām izvēlēm. 

Un citi

Režisors izrādes konstrukciju balsta uz divu aktieru – Andra Buļa un Zandas Mankopas –ciešu saspēli. Pārējie uzveduma dalībnieki – Māris Korsietis, Līga Ivanova, Egīls Viļumovs, Kristīne Veinšteina, Alberts Vecmanis, Inese Ivulāne-Mežale, Ritvars Gailums, Mihails Abramovs – darbojas precīzi savās salīdzinoši nelielajās lomās, kuru galvenais uzdevums ir veidot krāsainu priekšstatu par vidi, kurā eksistē Rahmanovs un Džuljeta. Iespējams, ka varēja īsināt Barabanceva līniju, kas pašlaik ar plašo šī tēla biogrāfijas izklāstu vietumis atšķaida galvenā vēstījuma raito, pat straujo tempu. 

"Iemīlējās muļķis muļķītē" ir vienlīdz liels panākums kā Daugavpils teātrim, tā Džilindžeram, kurš radījis vienu no savām pēdējo gadu labākajām izrādēm – cilvēciski siltu un skumju.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0