Turpinām fotosēriju, kurā interneta žurnālā "Satori" divreiz mēnesī publicēsim jauno fotogrāfu darbus. Visus fotoblogus meklējiet šeit.
Kopmītnes nav mājas, bet gan vieta, kurā uzturēties no pirmdienas līdz piektdienai. Un šķiet, ka dzīve prom no mājām tiek uzskatīta par patstāvības un pieaugšanas pazīmi, vai vismaz (vai cerams) tiekšanos uz to. Šeit ir jāiemācās sadzīvot ar istabas biedriem un arī ar sevi. Jāmācās būt atbildīgam, jāmācās neievērot personas privātuma neesamību un būt par komūnas sastāvdaļu.
Jauno mākslinieku, mūziķu un kultūras cilvēku kopmītnēs "Baltā kaza" pavadīju 4 gadus. Šī sērija ir tapusi mana pēdējā kopmītņu gada laikā. Arvien vairāk fotografējot ar 90. gadu analogo ziepjutrauku snapshot estētikā, sapratu, ka tas ir veids, kā vēlos attēlot tieši šo vidi. Interjera detaļas, situācijas un cilvēki dažkārt rada sajūtu, ka attēli ir tapuši senāk – kādā no iepriekšējām dekādēm.
Es izvairījos no šīs vietas un nevēlējos būt saistīta ar to, nedaudz negribīgi, pārvarot savu intravertumu, tomēr centos iesaistīties notikumos. Dokumentēju ikdienu, sadzīvi, biedru klātbūtni un klusās dabas, kuras kāds nejauši vai apzināti izveidojis un atstājis kādā no publiskajām telpām. Viena no telpām tiek dēvēta par "kvadrātu" – kvadrāta plānojuma telpa gaiteņa vidū, kur notiek viss, bet citreiz nekas. Tajā var arī izolēties no saviem istabas biedriem un būt vienatnē, bet tomēr tādējādi atklāt sevi vēl publiskāk. Vispubliskākā telpa šeit.
0