It kā cienījami, sabiedrībā pazīstami cilvēki, daudzus no viņiem pazīstu pat personīgi, pa starpu pagadās pat draugi un radi, un tomēr ar viņiem visiem tas notiek. Vai arī notiek ar mani – atkarībā, no kuras puses uz to paraugās. Tur ir ļaudis, ar kuriem kādreiz iznākusi kāda darba darīšana, tādi, ar kuriem kaut kur kaut ko kopā esmu mācījies, tur ir tie, par kuriem zinu, ar ko viņi nodarbojas, un tie, kas savukārt zina manu darbošanās lauciņu. Liela tiesa no viņiem ir tādi, kurus manu rosāmies sociālajos tīklos – vai nu "Facebook", vai "Twitter", vai "Instagram", vai visos kopā. Ja darba vai kādas citas nepieciešamības dēļ man kādu no viņiem rastos nepieciešamība vai vēlme uzmeklēt un sastapt, to nebūtu grūti izdarīt – mūsu valsts un pat pasaule ir maza, un vēl taču ir jau minētie tīkli.
Vismaz reizi nedēļā vai pat biežāk manā elektroniskā pasta kastītē iekrīt sūtījums, kurā kāds no šiem cilvēkiem mani it kā aicina pievienoties viņa vai viņas paziņu lokam "profesionālajā tīklā" "LinkedIn". Esmu pie šīm vēstulēm jau tiktāl pieradis, ka pat vairs nelauzu galvu par to, vai šos aicinājumus nudien sūtījuši šie ļaudis vai varbūt aiz tā visa stāvošais uzņēmums: kaut kur pa acu galam reiz manīju ziņas, ka portālam "LinkedIn" par mēstuļošanu esot pat ticis piespriests brangs sods. Esmu pie tā tik ļoti pieradis, ka nevīžoju censties izdibināt, kā no šādu vēstuļu saņemšanas atteikties vai kā vispār pārtraukt jebkādas attiecības ar šo "LinkedIn". Vienkāršāk vēstules ir izdzēst. Kāda velna pēc es šajā pasākumā reiz piereģistrējos, nudien vairs nespēšu paskaidrot.
Taču "LinkedIn" nebūt nav vienīgā "mirusī dvēsele", kas no interneta plašumiem mani turpina uzrunāt.
Pavei, kā tāda tāla balss Konstantīna Raudives ierakstos pienāk sūtījums ar prieka vēsti, ka tāds un tāds mani esot pievienojis saviem "Google+" lokiem, lai ko tas arī nozīmētu, jo par tādu "Google+" aizmirsu jau itin drīz pēc šī brīnišķīgā sociālā tīkla iztaisīšanas (un ziņkārības mudinātas pierakstīšanās tajā).
Vai arī regulāras ziņas par to, ka šis tas esot atgadījies sociālajā tīklā "Pinterest". Ar šo vispār ir interesanti. Lai arī reiz tajā piereģistrējos – tikai neprasiet atkal, kāpēc, – tā arī nespēju saprast, kas tur būtu darāms un kā tas man varētu būt noderīgs, ātri noguru no pirmajiem mēģinājumiem tajā visā iedziļināties un arī par šo pasākumu aizmirsu. Pasākums par mani gan ne, un tā nu mani tālas un nesaprotamas balsis turpina sasniegt arī no šīs tālās un eksotiskās vietas.
Labi, kā jau teicu, dažus sociālos tīklus es tomēr izmantoju, piemēram, "Facebook", taču arī ar to nav garlaicīgi. Starp maniem iknedēļas e-pastiem allaž mēdz parādīties vēstule, ko no "Facebook" sūtījis kāds man pilnīgi nepazīstams Jānis. Labticīgi ticot, ka patiesībā šīs vēstules sūtītājs nav nedz Jānis, nedz "Facebook", arī to es ar ierastu kustību pārvietoju pie visām citām jau iepriekš aprakstītajām.
Kā skumjš atgādinājums par lietām, kas reiz būtu varējušas notikt, taču tad kaut kas kaut kā tomēr nav īsti sanācis ("Google+" tomēr ir cits stāsts, jo pati "Google" jau tepat vien riņķī visapkārt un uz katra soļa ir), ir it kā ļoti personiski rakstītas vēstules no reiz daudzsološā, bet tad kaut kā piemirstā sociālā tīkla (""Facebook" izkonkurētāja") "Ello".
Opā, un tad pienāk pasts no "Draugiem.lv" ar ziņu: "Kāda sieviete šodien skatās tavu profilu. Apskatīt statistiku." Nē, draugi, šitas joks jums neizdosies, lai gan amizanta ir pat sūtījuma tagadnes forma – gluži kā ziņās, kas par jau bijušo parasti mēdz satraukti pavēstīt kā par kaut ko tieši tagad kaut kur notiekošu un redzamu: "Skolā ierodas divas iereibušas pusaudzes." Nē, nē, mani gaida Nigērijā aviokatastrofā bojā gājuša ķēniņa atstāts mantojums, kroplīgā "Google Translate" latviešu valodā rakstoša Dienvidamerikas jurista dāsnais miljonu piedāvājums un citi labumi. Bet manā "Draugiem.lv" pastkastītē tikmēr turpina uzkrāties vēstuļu kaudzes, kas pieder tam epistulārajam žanram, par kuru vēl manā bērnībā mēdza atcerēties tikai periodiski un cikliski – vai nu planētu stāvokļa, vai pilnmēness iespaidā.
Taču visskumjākie ir sūtījumi, ko manā pastkastītē pienes dažādas lidsabiedrības. Lidošana mēdz būt pagarlaicīga nodarbe, un garo laiku ceļotājs ir gatavs īsināt ar visiem iespējamajiem izmisuma līdzekļiem – ēdot kastītēs sapakotu un uzsildītu viduvēju ēdienu, dzerot piedāvātos dzērienus, garākos pārceļojumos uz maziem un miglainiem ekrāniņiem skatoties rūpīgi cenzētas filmu versijas vai pat blenžot kartē, pa kuru šaušalīgi gausi starp ceļojuma galamērķiem pārvietojas mazs lidmašīnas siluets. Un kāds gan tur brīnums, ka garlaicības kliedēšanas vārdā šāds lidotājs ne vien no vāka līdz vākam izlasa lidsabiedrības žurnālu, bet beigās arī aizpilda anketu un kļūst par klientu uzticības programmas biedru. No tā brīža biedra kontā par katru lidojumu ieripos punkti, un jau pavisam drīz to būs tik daudz, ka varēs izraudzīties bezmaksas lidojumu un daudzus citus brīnišķīgus labumus. Taču lidsabiedrību ir daudz, tās savā starpā bieži vien nemaz nesastopas, un nekāds punktu birums tā arī nekad nepienāk. Pienāk tikai kārtējais e-pasts ar mājienu, ka tur – kaut kur – pastāv pasaule, kurā tas viss ir iespējams.
Taču skumt nav nedz iemesla, nedz laika, jo nākamais pienāk īpaši izdevīgs piedāvājums no vietnes "booking.com". Atšķirībā no daža laba iepriekš pieminētā, to laiku pa lāgam gan mēdzu izmantot, un tieši tā arī ir vislielākā nelaime, jo, ja vienreiz Rudbāržos jau esmu bijis, īpaši izdevīgais piedāvājums tur apmesties tagad mani tik ļoti nemaz neinteresē. Tāpat kā visas tās grāmatas par Hitleru, ar kurām grāmatnīca "amazon.com" mani bija gatava apbērt pēc tam, kad reiz vienu nopirku.
Tagad gan jābeidz rakstīt, jo dzīve jau nesastāv tikai no e-pastiem, bet arī mobilā tālruņa īsziņām. Un nē, tā nav ziņa no bankas par manā kontā ieskaitītu naudu, bet jaunākās vēstis no "Somijas apaviem".
1