Rudenī nākamo Dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma mākslinieciskie vadītāji prezentēja jaunu dejotāju tērpu paraugus no neburzīgas un vizuļojošas importa vadmalas. Žurnālisti, daļa dejotāju un komentētāju tās ātri nodēvēja par "uniformām", "Ķīnā tapušiem, luminiscējošiem... latviešu tautas tērpiem" u.tml. Ziemassvētku laikā, pateicoties vairākām publikācijām plašsaziņas līdzekļos un blogosfērā, diskusija sasniedza pirmo kulmināciju. Šobrīd sasniegta nākamā, kad diskusijā iesaistās arvien augstāk stāvošas amatpersonas un solījumi un pieprasījumi kļūst arvien radikālāki. Izskan pat aicinājumi boikotēt Deju svētkus.
Jāsaka, ka atkal runa jau nav tikai par četriem ziliem krekliem, bet drīzāk par to, kādu deju dejojam un kā dēļ. Diskusijas attīstība arvien skaidrāk parāda, ka tās centrā ir nevis jaunie tērpi vai deju stils, bet gan veids, kā "notiek lietas" Deju svētku procesā.
Jauno tērpu slogs
Praktiskākie satraukuma punkti sākumā bija skatuves tērpu darināšanas izmaksas un "ķīniešu audums" (Latvija tādu noteikti neražojot, un visdrīzāk būs jāiepērk ārvalstīs). Audums vien izmaksāšot ap 40 EUR, kam vēl jāpieskaita piegriešana, šūšana, dekorēšana un PVN. Tāpat arī jautājums par to, kur pēc tam likt jaunos tērpus. Pirmais naudas jautājuma raunds beidzās visai ātri. Idejas autori bija cerējuši, ka dejotājiem palīdzēs pašvaldības. Dejotāju kopienā dominēja viedoklis, ka ne visur tas būs iespējams. Jautājums par to, vai paši dejotāji varētu segt tērpu izmaksas, pat īpaši netika cilāts, kopš zināmiem laikiem taču ir pieņemts uzskatīt, ka Dziesmu un deju svētki ir valsts lieta.
Lai arī dažas pašvaldības jau bija piekritušas (līdz)finansēt jaunos tērpus, Latvijas Pašvaldību savienības sēdē "LPS priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis teica, ka pašvaldību vadītāji nav gatavi finansēt tērpus, kurus varēs izmantot tikai vienu reizi un no tiem ilgtermiņā nebūs ieguvuma". [1]
Strīdīgāka jautājuma puse ir estētiskā: vai jaunie tērpi, līdz ar tiem arī pats dejas lieluzvedums, būs baudāmi un nacionālajai (tautas deju ansambļu [TDA]) tradīcijai piederīgi. "Visa Latvija dejos vienos tērpos?" neizpratni pauž horeogrāfs, TDA "Rotaļa" vadītājs Gints Baumanis. [2] "Vai savi autentiskie tērpi jāaizvieto ar skatuves tērpiem no aizjūras auduma?" [3]
Idejas virzītāji atbild, ka, "ņemot vērā pieaugošo šī stila deju popularitāti, deju kolektīviem tāpat nāksies šos tērpus iegādāties. Latvijas simtgade esot laba iespēja problēmu atrisināt uzreiz." Neesot attiecīgu tērpu, un vairs "nevarēs tās sievietes iet ar plikām ciskām kreklos. Būs jāapģērbj [..]". [4]
Abstrahējoties no jauno tērpu izmaksām, nav grūti iedomāties, ka daļa skatītāju nebūs sajūsmā par 15 tūkstošiem vienādi tērptu dejotāju (īstenībā ir četras tērpu variācijas: divas vīriešiem un divas sievietēm). Presē un komentāros var lasīt, kādas asociācijas tas raisa pieredzējušākiem Latvijas iedzīvotājiem: PSRS un Mao laiku Ķīnas masu fizkultūriešu parādes ("olimpiskā vingrošana" [5]). "Ieraugot šos tērpus, uzjundī atmiņas par padomju laikiem. Tieši tas arī skumdina. Vai mēs ilgojamies pēc šī formastērpa?" – "Savulaik bija vēl arī balti zābaki puišiem, sintētiskās parūkas/bizes un plastmasas vainadziņi." (Portāla "Delfi.lv" komentāri)
Deju stils
Deju lieluzveduma mākslinieciskie vadītāji kā argumentu izmanto "pieaugošo šī stila deju popularitāti" [6], kas man kā nedejotājam, nejaušam un ļoti retam deju uzvedumu skatītājam lika jautāt, kas tas par stilu, kas izraisījis šādus simboliskos cīniņus? Un vai tikai stils un gaume ir to pamatā?
Atbildi sniedz viens no aktīvajiem blogeriem dejas pētniekiem – Ernests Spīčs:
"Samilzušais konflikts starp "folkbaleta" un "zelta fonda" piekritējiem ir patreizējās Dejas svētku diskusijas centrā. Katra puse uzskata savu dejas stilu par labāko pasaulē un apgalvo, ka tieši viņi dejo "īstās" tautas dejas, jo tautas deja viņuprāt mūsdienās eksistējot tikai uz skatuves un tikai tādā stilā, kāds pašiem ir iemīļotāks. [..] "Folkbaleta" stila piedāvājums izteikti nokaitināja cilvēkus, kas Dejas svētkus uzskata par tautas svētkiem, nevis lielu izrādi. Aizrāvušies ar jaunradi, horeogrāfi un daudzi dejotāji ir attālinājušies no sabiedrības vajadzībām, attālinājušies no tautas dejas, attālinājušies no tautas. Ar māksliniekiem tā mēdz notikt." [7]
Autora blogā "Danco, lāci!" es uzzinu, ka ir trīs galvenie dejas virzieni: etnogrāfiskā jeb tautas deja; tautiskā deja (etnogrāfisko deju apdares); skatuviskā deja jeb jaunrades deja, kurai "vairs nav nekādas vai gandrīz nekādas saistības ar tautas deju". Savukārt pēdējam veidam ir šādi populārākie novirzieni: "1) "šlāgerdanči", kur ir mūzika no LR2 repertuāra, 2) "folkbalets", kur pamatā ir postfolkloras stila autormūzika ("Iļģi", "Auļi" u.c.), 3) "zelta fonds", kur dejo 70.–80. gadu stilizētās (jaunrades) dejas pārsvarā pie Ordelovska, Grigaļa, Dovgjallo, Paula u.c. mūzikas." [8] "Ernestu Spīču mākslinieces iecerētie tērpi satrauc tikai viena iemesla dēļ, proti – tie demonstrē virzienu, kādā attīstās Dziesmu un deju svētku deju koncepcija, arvien tālāk attālinoties no savas sākotnējās idejas: kopt latviešu tautas deju." [9]
Kas slēpjas zem "zelta fonda" ignorēšanas?
Tomēr vairāk par viena stila dominēšanu deju lieluzvedumā un "zelta fonda" it kā apzinātu ignorēšanu Spīču, Doniku un dažus citus tautas deju kultūras darbiniekus uztrauc kaut kas cits, liekot jautāt: "Kāpēc tik nozīmīgu pasākumu Latvijas vēsturē uztic tikai vienai radošajai grupai (labojums – pārītim, duetam utt.)" [10]
Ejot dziļāk (lasi – līdz naudai), skarbākie kritiķi met aizdomu ēnu uz šī brīža lielkoncertu satura autoriem, apgalvojot, ka viņus nedaudz par daudz interesējot sava pašlabuma maksimizēšana. Mehānisms tā īstenošanai Deju svētkos ir vienkāršs un sen zināms: jātiek amatā, kas dod varu noteikt koncertuzvedumu saturu, un tad tajā jāiekļauj savas horeogrāfijas. Jo vairāk autordeju, jo lielāka autoratlīdzība.
"Izskatās kā zināms biznesa projekts," saka Latvijas Pašvaldību savienības Kultūras komitejas vadītāja, Jaunpils domes priekšsēdētāja Ligita Gintere, runājot gan tikai par jaunajiem tērpiem. [11] Diemžēl ir nācies dzirdēt, ka viens otrs ievērojams kultūras darbinieks samērā atklāti sakot: "Dziesmu svētki ir mans bizness." Nekā nelegāla tur nav. Valsts regulāri tajā iegulda miljonus, mums tikai jācer un jāpaļaujas, ka nopelna labākie.
Oficiālajos plašsaziņas līdzekļos par to praktiski netiek runāts, bet tas ir viens no centrālajiem blogosfēras jautājumiem, un apsūdzība ir šāda: "divi Jāņi" (deju lieluzveduma koncepcijas galvenie autori: Jānis Ērglis un Jānis Purviņš) ir nedaudz aizrāvušies ar savu autoritatīvo vadības stilu, neslēptajām ambīcijām un viegli redzamo materiālo ieinteresētību. Papildu asumu rada tas, ka viņi praktiskas "bezkonkurences" apstākļos to dara jau vairākos Deju svētkos pēc kārtas.
Sākoties diskusijai plašsaziņas līdzekļos un feisbukā, manā atmiņā uzreiz atausa dažas spilgtas intervijas ar TDA vadītājiem pirms 10–15 gadiem, kad Latvijas Universitātes profesora Tāļa Tisenkopfa vadībā piedalījos savos pirmajos Dziesmu un deju svētku pētījumos. [12]
"Praktiski nediskutēta un vienlaikus pretrunīga ir mūsdienu tautas dejas māksla – īpaši repertuārs un tā atlase. Radošā inteliģence, kas tieši nav iesaistīta tautas dejas kustībā, to praktiski ignorē, sakot, ka viņiem ir sveša šī joprojām totalitārā masu dejas horeogrāfijas ideoloģija un estētika. Tomēr jāatceras, ka TDA ir populārākā mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu forma. Tika pausts viedoklis, ka tautas deju mākslu Latvijā pārvalda šaurs funkcionāru loks, kas vienlaikus ir gan deju dzīves organizatori, gan arī to satura jaunradītāji (horeogrāfi, scenogrāfi, profesionālo kolektīvu vadītāji). Tas esot viens no iemesliem, kāpēc deju laukā nenoris atklātas un demokrātiskas diskusijas, un tas, savukārt, negatīvi ietekmē visu tautas deju mākslinieciskās pašdarbības kustību." [13]
Iespējams, ka savu pētījumu atskaitēs mēs nepietiekami skaidri akcentējām šo secinājumu. Visi tie paši pārmetumi "diviem Jāņiem", kas tagad klejo diskusijās (autoritatīvs vadības stils, repertuāra veidošana ar neproporcionāli lielu savu darbu īpatsvaru, nesabalansētu stilu izvēli), tika pavisam skaidri izteikti atsevišķu kolektīvu vadītāju intervijās jau pirms desmit gadiem. Tagad, nebaidos apgalvot, dejotāju kopiena ir krīzes priekšvakarā, par ko liecina arvien biežāk dzirdamais vārdu salikums "Deju svētku boikots".
Varu kļūdīties, jo nav tik viegli atrast uzticamus datus par vairāku iepriekšējo Dziesmu un deju svētku organizatoriskajiem procesiem, bet Jānis Purviņš un Jānis Ērglis ir visu Deju svētku virsvadītāji kopš 90. gadu otrās puses, savukārt, sākot ar 2003. gadu, ir katru svētku mākslinieciskie vadītāji. Šoreiz arī ir sanācis, ka "Jāņu grupa" (mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis un Jānis Purviņš, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs) bija vienīgie, kas pieteicās (un uzvarēja) 2015. gada marta beigās izsludinātajā un aprīļa sākumā noslēgtajā Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) rīkotajā konkursā par tiesībām izstrādāt 2018. gada Deju svētku lielākā pasākuma māksliniecisko koncepciju. [14] Nedomāju, ka gods veidot Latvijas Republikas simtgades Deju svētku lielkoncertus un 32 000 EUR atlīdzība [15] četriem cilvēkiem par koncepcijas izstrādi ir vājš motivators. Tomēr uz konkursu citu pretendentu nebija.
"Pārdomu cienīgs arī fakts, ka [..] konkursā piedalījās tikai viena radošā komanda [..]. Absolūtais konkurences trūkums, no vienas puses, var būt kārtējais pierādījums abu Latvijā slaveno horeogrāfu līderībai nu jau daudzu gadu garumā, bet, no otras puses, liek arī aizdomāties – vai nozarē viss ir kārtībā, ja neviens cits horeogrāfs pat nevēlas mēģināt veidot deju lieluzvedumu "Daugavas" stadionā, kas būs viens no Latvijas valsts simtgades svētku vainagojumiem?" [16]
Nevienā diskusijā, ne oficiālā, ne neoficiālā, neizskan pārmetumi par šo kultūras menedžeru un horeogrāfu profesionalitāti. Pieņemu un ticu, ka viņi ir dzīvie tautu dejas klasiķi, par to liecina ne tikai simti viņu radīto horeogrāfiju, bet arī regulāras uzvaras vietējos deju apdarinājumu konkursos. Tas tomēr neatceļ klasisko politikas jautājumu, kas nav pat jautājums, bet aksioma: vai nemainīga atrašanās varas virsotnē nav bīstama? Vai tā nerada stagnācijas, korupcijas un citus riskus?
Pētot Dziesmu un deju svētkus, man tā arī līdz galam nekad nekļuva skaidrs, kāda tieši ir šo svētku un visa piecus gadus garā procesa cikla organizācija. Es diezgan labi saprotu, ka tā ir no padomju laikiem praktiski nemainīgā veidā pārņemta sistēma. Tajā ir divi galvenie organizatoriskie spēki un divi finansējuma avoti: centralizētais valsts kultūras pārvaldes aparāts (ar kultūras ministra pārraudzībā esošu tiešās pārvaldes iestādi LNKC galvgalī) un pašvaldības. Ideālās pilsoniskās sabiedrības otrais (privātais) un trešais (nevalstisko organizāciju) sektors šajā procesā iesaistīts minimāli un sporādiski. [17] Tomēr tas, kā tiek veidotas un darbojas padomes un komisijas, kas lemj par kultūras darbinieku elites slāņa (virsdiriģentu un virsvadītāju) konkrētu pārstāvju izvēli un noalgošanu – tie bēdīgi slavenie jaundarbu pasūtījumi un autoratlīdzības atskaitījumi no darbu izmantošanas svētkos –, man nebija skaidrs. Tāpēc nolēmu mēģināt to saprast, pieņemot, ka iespējamais problēmas risinājums/nerisinājums slēpjas tieši tur: Dziesmu un deju svētku procesa organizācijas struktūrā un pārvaldībā.
Jāatzīstas, ka arī šoreiz to līdz galam neizpratu (acīmredzot te nepieciešams vairāk laika un vēl pētošāka žurnālistika).
Ar Dziesmu svētku likumu ir noteiktas divas augstākās institūcijas: Dziesmu un deju svētku padome un Rīcības komiteja. [18] To sastāvā ir gan valsts pārstāvji (ministri, ministriju un iestāžu ierēdņi, pašvaldību pārstāvji), gan amatiermākslas pārstāvji, un to darbības uzdevumi un veidošanas kārtība ir diezgan skaidri noteikta likumā. Tomēr šķiet, ka tām drīzāk ir administratīva un simboliska nozīme.
Mazāk skaidri ir to institūciju uzdevumi un darbība, kas atbildīgas par Dziesmu un deju svētku satura izveidi: Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku mākslinieciskā padome un desmit svētku procesā iesaistīto amatiermākslas nozaru konsultatīvās padomes. LNKC dokumentos ir pateikts, kurš var iekļūt šajās padomēs (attiecīgās nozares augstskolu pārstāvji, nevalstiskās organizācijas, apriņķu virsvadītāji, kolektīvu vadītāji) [19], bet grūti saprast, kā tas reāli notiek, izņemot to, ka LNKC "izveido pretendentu vērtēšanas komisiju, un, pamatojoties uz vērtēšanas komisijas priekšlikumu, direktors apstiprina padomes sastāvu". [20]
Šķiet, ka briestošais ierosinājums pilnīgi pārskatīt un pārveidot gaidāmo Deju svētku māksliniecisko koncepciju un saturu, par boikotēšanu nerunājot, ir pārlieku riskants pasākums, ņemot vērā to, cik daudz laika palicis līdz svētkiem. Pat ja tas būtu tikai jauno tērpu jautājums, diskusijā iesaistītie ir samērā vienoti, ka daudz kas jau ir nokavēts. Es ieteiktu skatīties nākotnē un šo gadījumu pieņemt tādu, kāds tas ir: turpināt īstenot apstiprinātos plānus un skices un analīzi atstāt nākamajam svētku ciklam.
Tālākai nākotnei man ir divi priekšlikumi. Pirmkārt, jāpārdomā, vai Dziesmu un deju svētku procesa organizācija ir pietiekami racionāla un atklāta un vai daļu LNKC pienākumu nevar uzticēt nevalstiskajam sektoram (varbūt arī Valsts kultūrkapitāla fondam). Otrkārt, jāierobežo iespēja svētku virsvadītāju/virsdiriģentu un mākslinieciskās koncepcijas veidotājus ievēlēt/nozīmēt atkārtoti vairākas reizes pēc kārtas.
Mēs zinām un piekrītam, ka Latvija ir maza, speciālistu un ekspertu loks ir ļoti ierobežots. Tas nav nekas neparasts, ka mēs katrs savā laukā, piemēram, literatūras vai mūzikas, vienlaikus varam spēlēt dažādas lomas un atrasties dažādās barikāžu pusēs. Ja tu esi autors (rakstnieks, mūziķis, komponists), tu vienlaikus vari būt arī pētnieks, kritiķis, producents, ierēdnis, nozares eksperts. Tā tas nereti ir arī Dziesmu un deju svētku procesā. Protams, mēs varam cerēt uz katra indivīda godaprātu un spēju būt pieklājīgam un censties ierobežot savu negausību, bet vienlaikus mums ir jāpalīdz viņam izvairīties no liekiem kārdinājumiem. Cilvēki ir vāji, ir jābūt sistēmai, kas viņus atbalsta arī šajā cīņā ar sevi. Vienkāršākais mehānisms, ko mēs katrs pazīstam, ir ierobežojums atkārtoti (vai arī vairāk nekā X reizes) ieņemt vienu un to pašu amatu. Liekas, ka tā ir slikta pazīme, ja valstī ir prezidents uz mūžu, pat ja viņu tiešām mīl tauta un ikreiz pārvēl demokrātiskās vēlēšanās. Tikpat slikti izklausās tas, ka daļa kultūras darbinieku Dziesmu un deju svētkus uzskata par stabilu peļņas avotu mūža garumā.
[1] Pašvaldības nav gatavas finansēt "Māras zemes" tērpus tikai no sava budžeta. Leta, 18.01.2017.
[2] Deju lieluzveduma "Māras zeme" veidotāji: Tikai tērpa dēļ mājās nevienu neatstās. Latvijas Televīzijas raidījums "Kultūršoks", 13.01.2017.
[3] Ernests Spīčs: Vakara pasaciņa, ko horeogrāfi var stāstīt saviem dejotājiem. 16.01.2017.
[4] Deju lieluzveduma "Māras zeme" veidotāji: Tikai tērpa dēļ mājās nevienu neatstās. Latvijas Televīzijas raidījums "Kultūršoks", 13.01.2017.
[5] Rieksta, N. Ķīnā austi tautastērpi un olimpiskā vingrošana. Simtgades Deju svētki strīdu krustugunīs. Delfi.lv, 19.01.2017.
[6] Deju lieluzveduma "Māras zeme" veidotāji: Tikai tērpa dēļ mājās nevienu neatstās. Latvijas Televīzijas raidījums "Kultūršoks", 13.01.2017.
[7] Ernests Spīčs: Skaidrībai – ko mēs dejojam? 11.01.2017.
[8] Turpat.
[9] Kusiņa, L. Raks dziļāk vai aizies arvien lielākā seklumā? Latvijas Avīze, 15.11.2016.
[10] Donats Doniks par Deju svētkiem, tērpiem utt. (14.01.2017.)
[12] Tisenkopfs, T., Daugavietis, J., Lāce, I., Sūna, L., Locika, K., & Grundšteine, L. Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē. Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, 2007; Tisenkopfs, T., Pisarenko, O., Daugavietis, J., Putniņa, A., & Locika, K. Dziesmu svētki mainīgā sociālā vidē. Rīga: Baltijas studiju centrs, 2002.
[13] Tisenkopfs, T., Daugavietis, J., Lāce, I., Sūna, L., Locika, K., & Grundšteine, L. Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē. Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, 2007.
[16] Krauja, V. Deju trači Daugavas stadionā, Latvijas Avīze, 14.12.2016.
[17] Daugavietis, J. Amatiermāksla Latvijā: kopienas attīstība un kultūrpolitika. Promocijas darbs doktora grāda iegūšanai socioloģijas nozarē, lietišķās socioloģijas apakšnozarē, Latvijas Universitāte, Rīga, 2015., ne neoficiālāsu, jo blogorādottecusi.lv,
[18] Dziesmu un deju svētku likums (2005)
[19] Latvijas Nacionālā kultūras centra nozares konsultatīvās padomes izveides nolikums (2014)
[20] Turpat.
5