Redzējumi
07.04.2016

Auksta duša, kuras nevarēja nebūt

Komentē
1

"Diemžēl pagaidām esmu ļoti apbēdināts." Tik tieši premjers Kučinskis šonedēļ novērtēja ministriju spēju skaidri formulēt darāmos darbus. Un ko citu viņš gaidīja?

Sliecos nepiekrist tiem, kuri valdības vadītāja retoriku novērtēja kā prasmīgu politiskā PR soli. Tā teikt, redz', parādīja stingro roku, lika ierēdņiem trūkties. Ņemot vērā, cik neliela ir sabiedrības interese par politikas plānošanas dokumentiem ("kurš tos papīrus vispār lasa?"), diez vai ministriju rīcības plāni kā tēma ir īstais kairinātājs tēla veidošanā.

Līdz ar to ticamāk, ka Kučinskis patiesi sabēdājies, tikai jautājums ir, kāpēc viņam kā varas gaiteņu ilggadējam apdzīvotājam varas mehānismi izrādījušies nepatīkams pārsteigums?

Turklāt runa nav par tieši Latvijai specifiskām praksēm. Varas sistēmas laika gaitā izveido savu loģiku, savu valodu vispār – par to ir sarakstīts simtiem sējumu, un Kučinska ārštata padomnieks, sociologs Freimanis, to labi zina. Līdz ar to, ja Kučinskis gribēja kvalitatīvi citu politiku (mērķu formulēšana, lēmumu izpilde), tad nevajadzēja kā instrumentu izmantot tradicionālos mehānismus.

Viegli pamācīt, bet kā tad vajadzēja?

Pirmkārt, neesmu pārliecināts, ka vispār nepieciešams tāds "žanrs" kā rīcības plāni. Jo tie neizbēgami uzmilst. Iedomāsimies ministriju X, kuras pārziņā ir noteikts tēmu loks. Ministrijas kā struktūras loģika prasa, lai plānā kaut kas būtu pateikts par visām, jo pretējā gadījumā var rasties neveselīgi (no ministrijas viedokļa) jautājumi par to, vai struktūrai vispār ir nepieciešams tik daudz resursu. Protams, neviens ministrijā neapstrīdēs, ka ir jābūt prioritātēm, tomēr neaizmirsīsim – arī "aiz" tā, kas nav prioritātes, ir kāds departaments, nodaļa, kas realizē varu. Tizli realizē, vairāk galvassāpju nekā prieka, bet realizē. Kāda varas struktūra atsakās no varas? Dažādi plāni neizbēgami tiek sarakstīti specifiskā valodā (Kučinskis: "Kā sabiedrība ministriju rakstīto sapratīs, ja es nesaprotu?"). Bet atkal – kā citādi var būt? Ja specifiskā valoda tiek lietota ikdienā, kāpēc gan lai pēkšņi plāna gadījumā tā netiktu lietota? Turklāt, vēlreiz, tas raksturīgi ne tikai Latvijai vai postpadomju valstīm – ieskatieties, piemēram, Eiropas Savienības struktūru ģenerētajos tekstos.

Risinājums nebūtu arī tas, ja plānus ģenerētu ārpus sistēmas eksperti – pat ja tie rezultātā kvalitatīvi būtu citādi, sistēma tos pielāgotu sev, pārtulkotu, vajadzības gadījumā sabotētu. Turklāt neaizmirsīsim, ka dažādi plānošanas dokumenti kā vidēja un ilgtermiņa atskaites jau ir.

Var iebilst: bet kā tad bez "rīcības plāna" ministrija zinās, piemēram, līdz kādam datumam jāizstrādā normatīvā akta projekts? Un te mēs nonākam līdz "otrkārt". Kurš formulē politiku – ministrs vai ministrija? Vismaz teorētiski ministrs, ja vien nav populists (nereāli termiņi, neizpildāmi plašs darbu klāsts), var formulēt savas dažas – dažas! – prioritātes (tātad nerēķinoties ar iestādes ieinteresētību apgalvot, ka "viss ir prioritāte") un noteikt laika grafiku.

Cik noprotams, pats Kučinskis kaut ko līdzīgu gribēja veikt jau valdības deklarācijas izstrādes posmā, bet iecere tika sapurgāta, un galarezultāts ir "kaut kas par visu".

Kāpēc šāds modelis nedarbojas?

Viens no iemesliem – ministri savās nozarēs "peld", attiecīgi kādas var būt viņu stingri uzturētās dienaskārtības? Kāpēc "peld"? Tāpēc, ka politiskais tirgus, kas kā tāds nav nekas slikts, vienlaikus arī nozīmē, ka partijas deleģētais cilvēks teju vai līdz dienai, kad parlamentā notiek balsojums par uzticību valdībai, nezina, vai viņš būs izglītības, ekonomikas vai labklājības ministrs.

Citiem vārdiem sakot, kamēr valdības veidojas tā, kā ir veidojušās līdz šim, mums būs "peldoši" ministri, kuri ir spiesti paļauties uz pārraudzībā saņemtās struktūras skatījumu un darba stilu. Apzīmējums "peldošs" pat nav uzsvērti kritisks konkrētajiem cilvēkiem – indivīds nevar būt vienlīdz iedziļinājies dažādās sfērās.

Riskējot pavērt šī teksta aplūkojamo tēmu loku nevēlami plašu, loģiski tomēr liekas mēģināt saprast, kāpēc tad valdības tā veidojas. Vienkāršākais būtu teikt, ka iemesls ir nepieciešamība saskaņot personālijas ar citām ieinteresētajām pusēm. Respektīvi, partija pat var būt tik apzinīga, ka tai ir savs "ēnu kabinets", bet, kad nonāk līdz koalīcijas valdības sastādīšanai, citas ieinteresētās puses (sponsori, citas partijas) saka: nē, mēs jūsu "ēnu ministru" neatbalstīsim. Šis faktors tiešām ir, tomēr sava nozīme ir arī tam, ka politika Latvijā vispār ir kampaņveidīga – posmā starp vēlēšanām nav motivācijas, resursu "ēnošanai", alternatīvu viedokļu izteikšanai utt. Un kāpēc tā ir? Tāpēc, ka mums nav atbalsta infrastruktūras tādas politikas īstenošanai, kas ir neatkarīga no vēlēšanu cikla un nav saistīta ar tā brīža valdību. Ar infrastruktūru es saprotu domnīcas, komunikācijas platformas.

Atgriežoties pie Kučinska situācijas – vai, ja vēlaties, treškārt. Es ieteiktu – lai cik tas neatbilstu kāda labajiem nodomiem un ambīcijām – koncentrēties uz jau esošajām vai gaidāmajām nepatikšanām vai, citiem vārdiem sakot, "izsmelšanu". Savukārt "skaistās nākotnes" būvēšanu atlikt. Ja viņa vadītā valdība sekmīgi tiks galā ar "izsmelšanu", tas jau būs labi.

Ir jāņem talkā viskonservatīvākā ekonomikas attīstības prognoze, atbilstoši tai jāsaprot budžeta iespējas, kādas ir "izsmelšanas" rīcībā, savukārt visas šīs "jaunās politikas iniciatīvas", ja vien tās nav maskētas "izsmelšanas", var pagaidīt.

Nav grezni, bet. Jāatminas, kā veidojās pārmetumi Straujumas valdībai, – problēma bija ne jau ar "jaunajām iniciatīvām", bet gan ar "izsmelšanu".

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1