Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
06.09.2017

Augļķermeņi pret nazistiem

Komentē
1

Pamodos agri, uzvārīju rīta kafiju, apsēdos verandā pie loga un jau grasījos sākt strādāt (bet pirms tam, protams, palūkot jaunāko instagramos, feisbukos un vēl visur kur), kad padzirdēju iesākumā klusu, tad arvien skaļāku mašīnas rūkoņu. Nu jau esmu iemanījies atšķirt gan tālāk pa asfaltēto šoseju ātrumus pārsniedzošo, gan pa veco mazbānīša dzelzceļa stigu garām braucošo auto skaņu. Tāpat labi zinu, kā izklausās cauri mežam nestā Irbes šaurumā ejošo kuģu iemidzinošā motoru duna. Naktī mūs midzina bākas zibsnis – vienu aci vaļā, otru ciet. Tomēr šis braucējs cauri mežam kustējās tepat netālu, lēnā un nepārprotami aizdomīgā, zaglīgā gaitā, tā, lai pa mašīnas logiem itin visu varētu rūpīgi nopētīt un pamanīt. Un tur jau tas bija – pa meža ceļu aiz pļavas un žoga lēnā garā aizlīgoja nenosakāmas markas un neizšķiramas gaišas krāsas auto. Lai gan mežā bez tam raksturīgās floras un faunas netrūkst arī visādu mednieku – gan likumīgu, gan tramīgi bēguļojošu ar kaut ko līdzīgu nozāģētām bisēm jeb abreziem rokās –, šī nepārprotami bija cita suga. Ja te būtu kaut kādas ārzemes un jau nākamajā meža ceļa līkumā viņiem uzglūnētu ārzemju policija, ātri vien tiktu atklāts, ka visi mašīnā braucošie, tajā skaitā pat sievietes, sirmgalvji un bezpalīdzīgi nepilngadīgie, ir bruņoti ar bīstamiem aukstajiem ieročiem, jo pie katra no tiem tiktu atrasts lielāks vai mazāks asi trīts nazis.

Par strādāšanu, saprotams, šādos apdraudējuma apstākļos vairs nevarēja būt ne runas.

Vai ir? – zvanīju kaimiņam, jo iepriekšējā un aiziepriekšējā dienā paši bijām pārliecinājušies, ka ne velna nav.

Kaimiņš apstiprināja, ka neesot. Ja neņem vērā makavicas jeb priežu bekas, jo tās varot atrast un salasīt, cik tik uziet.

Sākušas parādīties arī rudmieses, – kaut ko jaunu mēģināju pavēstīt arī es.

Ak tā? – kaimiņa balsī saklausīju spēju intereses pieaugumu un tūdaļ pat nožēloju savu izpļāpāšanos. – Un kur?

Nu… tepat visriņķī apkārt, – centos, lai mans izskaidrojums izklausītos pietiekami precīzs, tomēr tajā nebūtu pilnīgi nekādas stratēģiski noderīgas informācijas.

Atvadījāmies, taču cerēto mieru šī saruna neatnesa. Tie, gaišajā auto gar mūsu žogu braucošie, taču kaut ko ne vien meklēja, bet gan jau arī atrada, taču šo domu nepaguvu izdomat līdz galam, jo iezvanījās tālrunis – zvanītājs bija tas pats kaimiņš, un zvanīšanas iemesls bija vispārēja trauksme.

Gaļas Džeks! – viņš ziņoja, un pirmajā mirklī nesapratu, ko viņš šādi vēlas pavēstīt. Šādi mūsu tālruņu numuru sarakstā nodēvēts cilvēks, pie kura tirgū puslīdz regulāri katru vasaras sezonu mēdzam pirkt gaļu. Dienu vai divas pirms došanās uz tirgu viņam var piezvanīt un vienoties par vēlamo vai tajā nedēļā izcirsto gaļas gabalu iegādi – jēra ribiņas vai kāja, liellopa fileja u.tml. Reizēm gan mēdzam aizdomāties par visas mūsu apēstās gaļas izcelsmi, jo nevar taču būt tā, ka visu cauru gadu kādā kūtiņā vai fermā savus gaļu mīlošos ēdājus gaida pakāpeniski pieaugošu, briestošu un pēcāk kaujamu lopiņu pulks. Ja jau katru dienu vai kaut vai nedēļas nogali kaut kas jāved uz tirgu, agri vai vēlu šai ierindai vajadzētu izsīkt.

Taču kaimiņš negrasījās ko jaunu pavēstīt par gaļu. Izrādijās, ka šis pats Gaļas Džeks ir ieradies mūsu apkaimes mežos un nupat darījis zināmu, ka nepilnas stundas laikā pielasījis pilnu spaini ar baravikām.

Te jāpaskaidro, ka baraviku atradnes šajās vietās vēl kopš padomju okupācijas laikiem ir visiem interesentiem labi zināmas, rūpīgi uzraudzītas un noteiktos gadalaikos pienācīgi apmeklētas. Kontrolēta teritorija – gandriz kā noteikta reģiona franču, spāņu, itāļu vīniem, sieriem, šķinķiem vai citām delikatesēm. (Lībiešu ķēniņi, Valt Ernštreit, vai šis nebūtu lielisks šīs puses pievilkšanas spēks? Lai gan labāk jau ne, jo kurš gan vēl tic Ragciema kūpināto zivju izcelsmei?) Ne reizi vien uz zināmajām meža un purva takām vēl pašos jaunākajos laikos esam sastapuši arī apvidus auto ar Krievijas reģistrācijas numuru, un pēc dažiem pārmītiem vārdiem ar to vadītājiem ir bijis nojaušams, ka sēņot viņi še sākuši vēl tajos gados, kad pa piejūras mežu poligonu militārās mācībās dzenājuši padomju tankus vai kāpās izbūvētos krasta apsardzes lielgabalu torņos uzraudzījuši savu Aukstā kara pretinieku manevrus. Tāds, lūk, neredzams micēlijs ar grūti kontrolējamu pievilkšanas spēku.

Ziņas par Gaļas Džeka atradumiem bija tik satraucošas, ka par palikšanu mājās vairs nevarēja būt ne runas. Ja tirgū pieejama gaļa nekad nav spējīga beigties, ar baravikām mežā tā nebūt nav. Ātri vien appūtāmies ar pretkukaiņu līdzekļiem un metāmies uz savām iecienītākajām sēņu augļķermeņu savākšanas vietām. Kāds gan tur vairs darbs ar vorda vai ekseļa dokumentiem! Patīkami gan pārsteidza un nomierināja pagalam reti sastopamie autobraucēji mežā. Sūnās nebija manāmi arī jau nogrieztu baraviku kāti vai autoriepu protektoru nospiedumi. Kādā ceļa līkumā mūsu skatieni sastapās ar pagalam nožēlojama paskata sēņuvīru, kurš, kā izskatījās, savos polietilēna maisiņos un citos neprofesionālos traukos alkatīgu vai pat noziedzīgu apsvērumu varā bija savāķījis katru vispēdīgo suņusēni. Aizdomas par citu ļaužu neveiksmi mūsu karagājienu vien stiprināja ar cīņas sparu. Mūsu groziņi bija izkratīti tīri un tukši. Mūsu nazīši bija iztrīti asi un spoži. Mūsu prāti bija skaidri, spoži un moži.

Jāiet bekot, nodomāju es un sameklēju asi iztrītu nazi. Mazu mazo nazīti, un devos bekas lauzt. Cerot, ka Pēterītis ar Miķelīti jau nebūs priekšā.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1