Proza
15.04.2016

Audriņi

Komentē
2

Diena sākās nejēdzīgi. No paša rīta sieva viņu pieķēra čurājam izlietnē. Pavēra vannasistabas durvis tieši brīdī, kad viņš izbaudīja patīkamu atslābumu. Brīdī, kad viņa galvā bija iezagusies kaut kur izlasītā doma par to, ka veiksmīga ķermeņa izdalījumu kanalizēšana ir nesalīdzināmi vērtīgāka pieredze par sliktu seksu. Interesanti, kāpēc eifēmisms "dabiskās vajadzības" tiek attiecināts uz mazmājiņas apmeklēšanu, nevis uz intīmo dzīvi. It kā sugas turpināšanas instinkti nepiederētu pie dabiskajām vajadzībām. To un vēl pāris līdzīgu domu viņš paspēja izdomāt, kamēr sieva izkliedza savu sašutumu par riebekli, ar kuru viņai jādzīvo vienā dzīvoklī. Sekoja piedāvājums pačurāt arī virtuves izlietnē, kurā vēl aizvien gozējās vakariņu trauki. Nepiedienīgā rīcība komplektā ar PMS, vīra mazo aldziņu, pirmajām novecošanas pazīmēm un iepriekšējā dienā atslēgto silto ūdeni bija laba augsne pilnvērtīgam ģimenes skandālam.

Patiesībā jau tā nebija dienas pirmā neveiksme. Pati pirmā izgāšanās uzbruka jau pirms rītausmas. Viņš bija agri pamodies, secinājis, ka aizmigt vairs neizdosies, un izlēmis pamasturbēt. Tā klusi un uzmanīgi, lai neuzmodinātu savu pusmetru tālāk saldi dusošo lauleni. Nekas prātīgs no tā nesanāca. Nelīdzēja ne mentāla fokusēšanās uz atmiņā iegravētiem pornofilmu sižetiem, ne arī iztēlē uzburtas ainas, kurās figurēja nepilngadīgā sievasmāsa. Kad likās, ka teju, teju jau būs, viss tomēr pēdējā brīdī izčākstēja. Palika slikti gulētas nakts pēcsajūtas, kā arī apziņa, ka kaut ko savā dzīvē viņš laikam dara nepareizi. Galvā skanēja vecumvecais skaitāmpantiņš – komu ņe spitsa v noč gluhuju / mentu, pažarņiku i huju... Doma, ka iesākto varētu pabeigt dušā, t.i., ziepju putu un siltu ūdens strūklu valstībā, atdūrās pret nežēlīgo patiesību par siltā ūdens neesamību siltumtrases remonta dēļ.

– Klausies, te kaut kāds pilnīgs murgs. Palasi šito huiņu! – Priekšnieks nometa uz galda mapīti ar papīriem. – Zombijs viņam esot uzbrucis, kaut kāds briesmonis, ķipa. Nu, līķis jau tur ir gan, bet saprast točno neko nevar. Palasi bez steigas, tāpat man tā lieta tev būs jādod. Kamēr Saņa ir atvaļinājumā... Ja gribi, vari ar to pasažieri parunāt, tepat pagrabā sēž. Vakar pa dienu ieveda, tātad varam vēl divas diennaktis turēt. Vai arī sagaidi, ko eksperti pateiks par to beigto ķolku. Opers teica, ka gulējusi plika viesu nama puķu dobē, acis stiklainas, bet redzamu vardarbības pazīmju nav. A tas viņas jē bē tikai dzen kaut kādu pilnīgu purgu. Laikam jau kaut ko sarijies vai saspricējies, pēc šņabja vai līmes smirdējis neesot... Vispār, skaties pats. Varbūt vienkārši sirds nepietiekamība. A varbūt pašnāvība. Smags dvēseles stāvoklis, neveiksmes personiskajā dzīvē, vīrs krāpj, mīļākais nemīl, bla, bla, bla, sauja miegazāļu un Audriņi pēc pilnas programmas.

– Ko tāds neskuvies? Ak, siltā ūdens mājās nav... Nu, tu jau zini – jesļi v kraņe ņet vodi, značit vipiļi židi. – Gajanē negribēja laist garām iespēju viņu paķircināt. Šoreiz viņš neizturēja un atcirta pretī – labāk pati uz savu profilu spogulī paskaties. Un par saviem senčiem kaukāziešiem vari nestāstīt. Atzīsties labāk, ka tava vecmāmiņa regulāri gāja pie ebreju bodnieka konfektes pirkt, kamēr vectētiņš bija armijā vai cietumā. Tā ka – ne es te vienīgais tāds, kam kāds no priekštečiem sinagogu apmeklējis. Gajanē piepūtās kā tītars kūtspriekšā un pazuda no kadra. Trešais kabineta biedrs Koļa, kurš zināja stāstīt, ka Gajanē krūšu gali esot tikpat melni kā viņas mati, pasmaidīja un apvaicājās, vai kāds ko zinot sīkāk par jauno darbinieci blakus nodaļā. Esot pa taisno no Policijas akadēmijas, šovasar pie diploma tikusi. Garām kājām kā basketboliste. Un tādu tesmeni, ka Pamela uz viņas fona izskatoties pēc plakanas vjetnamiešu meitenes.  Diemžēl viņam nebija nekā, ko piebilst. Par jauno darbinieci viņam nekas nebija zināms. Skumji, bet arī Gajanē karstās miesas viņam līdz šim bija gājušas secen. Iespējams, viņš bija vienīgais vecis visā iestādē, kuram nebija iznācis iepazīties ar melnīgsnējās daiļavas cičiem un paslēpenēm. Iedzeršanas reizēs, kad pēc trešās vai ceturtās glāzes sāka pēc kārtas apspriest visas klāt neesošās kolēģes, viņam bija iespēja paklusēt. Varēja lūkoties glāzē ar filozofisku skatienu un laist gar ausīm Gajanē veltītās frāzes "ļaški v peņe", "klicītis kā čerešņa" un citas līdzīgas pērles.

Šodien man neveicas ar sievietēm, viņš pusdienu pārtraukumā prātoja, cilpodams uz ēdnīcu. Pēdējā stunda pirms pārtraukuma bija kā loģisks turpinājums visām šīs dienas neveiksmēm. Sievasmāsas tēlam, kurš neizraisīja erekciju. Ekscesam ar sievu sanmezglā. Gajanē sadusmošanai. Labi, atšķirībā no pirmajām trim sievietēm, ceturtā viņam nekad nebija likusies iekārojama. Droši vien tāpēc, ka regulāri nāca noraudājusies un nelaimīga, bet gāja izmisusi un dusmīga par valsts struktūru bezspēcību. Varēja jau saprast – pirms pusgada kāds viņai pie lielveikala bija nospēris bērnu ratiņus. Ar visu zīdaini. Lieta pilnīgi bezcerīga, kā lielākā daļa lietu, kurās nepastāv tieša un viegli identificējama saikne starp cietušo un vainīgo. Tur, kur savā starpā vairāk vai mazāk vardarbīgi taisnību meklējuši radi, draugi, seksa, biznesa vai politikas partneri, tur agri vai vēlu parasti kāds pavediens tiek uztaustīts. Tur, kur sliktā un labā ceļi krustojušies pilnīgas nejaušības vai sagadīšanās dēļ, šāda iespēja ir stipri mazāka. Varētu pat teikt, ka šādās reizēs tā īsti pat neko nemeklē. Jo nav taču ne mazākās nojausmas, kur un kā meklēt. Ja godīgi, tad nozagtā zīdaiņa meklēšana bija beigusies, pat īsti nesākoties. Pirmkārt, nevienam īsti nebija pieredzes nozagtu bērnu meklēšanā. Otrkārt, sods par attiecīgo pārkāpumu pa lielām šaibām tāds pats kā par nozagtu mopēdu. Treškārt, ir kaudze ar nopietnākām lietām. Un, galu galā, neviens īsti nespēja sevi iztēloties, klīstot pa pilsētu un prašņājot, vai kaut kur nav manīts lieks sīcis. Rezultātā priekšnieks novaibstījās un atmeta ar roku. Bet turpmākā komunicēšana ar nelaimīgo māti tika uzgrūsta viņam. Tā nu tagad nācās reizi vai pat divas mēnesī tēlot bezmaksas psihoterapeitu un gaidīt, kad ieinteresētās personas samierināsies ar notikušo. Pateikt, lai uztaisa citu? Vairāku sarunu laikā viņš bija aizdomājies par šādu risinājumu. Bet tomēr nebija saņēmies. Tieši tāpat kā ne reizi nebija saņēmies pabāzt roku zem Gajanē kleitiņas vai izteikt kādu nepiedienīgu piedāvājumu sievasmāsai.

Būtu labi, ja vismaz pēcpusdienā būtu mierīgāk, viņš pie sevis nodomāja, gremodams ēdnīcas kotleti. Šī vakara plāns bija nopietns – sakarā ar operatīvo nepieciešamību atstāt darba kabinetu kādu stundu vai pusotru ātrāk un doties nelielā izbraucienā zaļumos. Kopā ar atvaļinājumā esošā Saņas sievu. Viņi diezgan neregulāri satikās jau vairāk nekā gadu. Šad un tad viņš ar zināmu gandarījumu pie sevis nodomāja, ka laikam taču Saņam stāv vēl retāk. Citādi jau laulene nemeklētu piedzīvojumus pat tādās riskantās zonās kā vīra darba kolektīvs. No otras puses, sava konspiratīvā loģika stāstā tomēr bija. Vismaz līdz zināmai robežai būtu vieglāk sagudrot atmazku – tas tomēr nav gluži tas pats, kas kaut kur publiskajā telpā tikt pamanītai kopā ar pavisam svešu cilvēku. Vīra kolēģi var nejauši satikt uz ielas vai kādā ēstuvē, sabiedriskajā transportā vai bibliotēkā. Neskriesi taču uz ielas otru pusi, drīzāk jau kādu vārdu pārmīsi un kādu gabalu kopā ar satikto nosoļosi. Šobrīd Saņa bija Krievijā – izmantoja atvaļinājumu, lai apciemotu radus. Oļesja savukārt bija tepat – bezriska darījums, kura ietvaros viņam nebija jāuztraucas par neplānotu grūtniecību, salauztu sirdi vai citām līdzīgām vilku bedrēm. Vasarā viņi parasti ar Oļesjas žiguli brauca uz bijušo armijas teritoriju netālu no pilsētas. Svaigs gaiss, klusums, putnu balstiņas fonā. Un Oļesjas apaļīgais augums meža pļaviņā... Uz pļaviņu veda ceļš, kuru no šosejas atdalīja nolaižama barjera. Barjeru savukārt pie balsta varēja pieslēgt ar priekškaramo atslēgu. Armijnieki promiedami savu atslēgu bija aizstiepuši, bet viņš bija tur piekāris savējo, tādējādi neviena cita neiekāroto pļaviņu de facto privatizējot. Ar Oļesju viņam parasti nebija nekādu erekcijas problēmu. Varbūt tāpēc, ka viņi tikās reti un neregulāri. Varbūt tāpēc, ka viņa nelietoja tabletes un tādēļ smaržoja dabiski. Varbūt vienkārši tā bija sagadījies. Seksa laikā Oļesja jutekliski elsoja un čukstēja, lai viņu padarot grūtu. Varbūt arī tam bija sava nozīme. Viņš nekad nebija viņai vaicājis, vai viņa to patiešām vēlas. Galu galā, kuru gan uztrauc precētas mīļākās grūtniecība. Lai vīrs par to domā.

Gajanē atnesa eksperta cedeli un neitrālā tonī paziņoja priekšnieka lūgumu – izlasīt un rīt no rīta ienākt aprunāties. Laikam jau dusmas pārgājušas. Būs vēl pusdienas pārtraukumā pamanījusies kārtīgi zem ļipas dabūt... Uz mirkli iztēlojies Gajanē guļam uz rakstāmgalda ar uz augšu savilktu kleitu, viņš negribīgi sāka lasīt. Nāves cēlonis – noslīkšana. Vardarbības pazīmju nav. Dzimumceļos atrasta trīs dažādu grupu sperma... nu, Audriņi,  ibio... laikam grupovuha bijusi. Vai man tagad par ginekologu būs jāpiestrādā? Pilnīgs vāks. Ja ņem vērā, ka līķis gulējis puķu dobē, bet viesu nama teritorijā esot bijis tikai viens vecis, kurš turklāt nav pie pilna prāta. It kā jau vajadzētu viņu nopratināt, lai pats pastāsta par tiem zombijiem. Derētu arī noskaidrot, vai plaušās atrastais ūdens ir no tās upes, kas blakus tek. Bet varbūt viņiem tur ir pirts ar baseinu... Stop, varētu kopā ar Oļesju tur aizbraukt, paskatīties uz vietas. Galu galā, nav arī saprotams, kurš īsti zvanīja policijai. Viesu nama apkalpojošais personāls vispār nefigurē papīros. Mēģināt noskaidrot īpašnieku kādā no publiskajiem reģistriem? No otras puses, ja reiz noslīkusi un bez redzamām vardarbības pazīmēm, vienkāršāk būtu nekur nebraukt. Formēt kā pašnāvību. Pārlieka centība aptumšo prātu. Saņa šitā reiz konkrēti norāvās, gandrīz vai palika bez uzplečiem. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka kaut kāds vecs plencis pa šmigu bija iedevis pa galvu savai piedzīvotājai, kura arī konkrētā vafelē. No rīta izrādījies, ka vecene stīva kā miets. Tas duraks, protams, godīgi atzinās, es situ, viņa krita, bla, bla, bla, nožēloju pastrādāto noziegumu, apņemos laboties. Nu, un Saņa to visu iegrāmatoja, aizpakoja uz prokuratūru, bet tie tālāk uz tiesu. Tam perdelim iedeva piečuku, pusi vēl nometa nost sakarā ar kārtējo amnestiju. Laikam pēc diviem gadiem bija ticis laukā un vēl pēc gada delīrijā pakāries. Labi, ka tā. Jo pa to laiku bija nācis gaismā, ka lieta pa visām iestādēm izceļojusi, bet neviens tā arī nav izlasījis eksperta atzinumu – ka nāve iestājusies smagas alkohola intoksikācijas rezultātā.

Galu galā, kāda gan starpība – armēniete, aramiete, arābiete vai amhariete, viņš pie sevis domāja brīžos, kad atcerējās par Gajanē senču neskaidro izcelsmi. Šie brīži gan skaita ziņā krietni atpalika no tiem, kuros viņš apsvēra iespēju apmeklēt Izraēlas vēstniecību ar savas vecmāmiņas dzimšanas apliecību mapītē. Kaut kad dzērumā viņš par to bija izmuldējies darba kolēģiem un kopš tā laika ik pa brīdim krita par upuri dažādiem jociņiem un prikoliem. Gajanē dīvainā kārtā bija tā aktīvākā ķircinātāja. Par ko gan viņš atspēlējās, publiski paziņojot, ka daiļā Gajanē noteikti ir karsta kā arābiete un salda kā cukurbiete. Savukārt Saņa laika gaitā izrādījās latents Trešā reiha apjūsmotājs, kam mājās grāmatu plauktā gan Šellenberga memuāri (ar autora ierakstu kādam neatšifrējamam adresātam), gan fīrera apcerējumi par cīņas tēmu (bez autora ieraksta, toties zeltītos vākos, t.i., ne gluži masveida tirāžas eksemplārs). Kādā dzeršanas reizē Saņa pat sāka attīstīt teoriju, ka Hitlers nemaz nav bijis antisemīts, jo Rietumeiropā trīs ceturtdaļas ebreju esot palikuši dzīvi, savukārt Austrumeiropas ebreji patiesībā neesot nekādi ebreji, bet gan hazāru pēcteči. Diskusija par sefardiem un aškenaziem gan noslīka degvīnā, un viss beidzās ar tostiem par tautu draudzību.

Diena beidzās tikpat nejēdzīgi, kā bija sākusies. Sieva paziņoja, ka ar tādu cūku viņa vienā gultā negulēšot. Viesistabas dīvāns bija pretīgi ciets un neērts. Vēl krietni pēc pusnakts viņš valstījās no vieniem sāniem uz otriem un domāja visādas stulbības. Komu ņe spitsa v noč gluhuju... Šis folkloras tīrradnis, ko cēla gaismā gan nakts dežūru laikā, gan avansa/algas/valsts svētku/privātu atceres dienu apmazgāšanas reizēs, bija kļuvis par kaut ko līdzīgu kaujas saucienam vai iestādes devīzei. Daži gan apgalvoja, ka tas radies kā parodija par specdienestu darbinieku tag fraze – naša služba i opasna i trudna, i na pervij vzgļad kak budto ņe vidna. Reiz, miliču dienu svinot, Gajanē, kurai labi padevās ne tikai horizontāli manevri, bet arī liriskas kombinācijas, bija pantiņu par trim negulētājiem pārcēlusi valsts valodā, lepni nodeklamējot – kam tumšā naktī nenāk miegs? Tas pimpuks, pažarnieks vai spiegs... Kolektīvs aplaudēja, priekšnieks smējās un slavēja savu gudro un attapīgo palīdzi. Jo izdevies ne tikai eleganti atdzejot, bet arī vienlaicīgi atbrīvoties no rupjībām  tekstā. T.i., no vārda ments.

Knosoties pa dīvānu, varēja mazohistiski apcerēt dienas pašu lielāko neveiksmi. Tā izrādījās rūpīgi noglabāta pašām darba dienas beigām. Viltīgi noslēpta meža pļaviņā, uz kuru viņš aizbrauca kopā ar Oļesju. Sagatavota kā tāds apdullinošs beigu akords. No iecerētā nekas nesanāca. Ar Oļesju viņam nekad tā vēl nebija gadījies. Sajūta bija stulbāka par stulbu. Labi, ka tev vismaz mēle un pirksti kaut cik klausa, Oļesja noņirdzās, rāpdamās atpakaļ automašīnā. Tagad, valstoties pa dīvānu, viņš apdomāja dažādus iespējamos izskaidrojumus. Vēl pēc stundas viņš atmeta šo nodarbi un sāka apdomāt iespējamos turpmākās rīcības variantus.

Interese par sievas ķermeni viņam sāka zust jau otrajā laulības dzīves gadā. Drīz vien viņš sāka vakaros aizbildināties ar nogurumu un stresu, lai vēlāk, kad sieva jau bija aizmigusi, šmauktu uz tualeti pamasturbēt. Pēc kāda laika viņš atmeta arī to. Beigu galā viņš tomēr saņēmās vizītei pie ārsta. Attiecīgais speciālists gan nebija japijs perfekti izgludinātā halātā ar laptopu uz galda un amerikānisku smaidu sejā. Kabinetā sēdošais vīrs izskatījās pēc tāda, kādus viņa vectēvs, izsakoties par kurpniekiem, drēbniekiem un pavāriem, mēdza apzīmēt ar terminu "miera laiku meistars". Vai tik nav pirmās iemaņas medicīnā apguvis kā frontes sanitārs, viņš īgni nodomāja. Uzklausījis bēdu stāstu, dakteris pasmaidīja un teica, ka uztraukumam nav pamata.

– Jaunais cilvēk, es jums atklāšu vienu no pasaules lielākajiem noslēpumiem. To, par ko neviens vīrietis nekad neatzīsies, dzen kaut adatas zem nagiem. Lieta tā, ka patiesībā jau mūsdienās nestāv gandrīz nevienam. Nu, agrā jaunībā vēl daļai kaut cik. Bet vēlāk tik vien ir kā tukša muldēšana un izfantazēti piedzīvojumu stāsti. Turklāt, labi jau vien ir, ka nestāv. Kā to saprast? Nu, paskatieties taču uz sevi spogulī, jaunais cilvēk! Daba neko nebūs zaudējusi, jūsu ģenētiskajam materiālam aizejot nebūtībā. Drīzāk otrādi. Nē, necepieties, paskatīsimies reāli. Bumbierveida ķermenītis, ozolzīles krāniņš. Ap trīsdesmit jums jau būs trīcošas rokas un plikpaurība, ap četrdesmit – iekaisis priekšdziedzeris un urīna nesaturēšana. Dabu, draugs, ir grūti apmānīt. Viņa visu saliek pa plauktiņiem ar vai bez jūsu gribēšanas. Labi, viens otrs jau iemanās krāpties, drapītes, špricītes, visādas tur meditācijas un jogas. Saprotams, es jums arī nevaru aizliegt pamēģināt. Bet pirmāk gan apdomājiet, vai vajag. Sievietes taču tiecas pēc tā labākā izejmateriāla. Bet ko jūs varat piedāvāt? Nu, lūk... starp citu, vai jums nav "grieķi" rados? Nē, nu ne īstie grieķi... tas taču tāds eifēmisms, man likās, jūs saprotat, ko es ar to domāju. Nē, es neesmu rasu teoriju piekritējs. Antisemīts arī neesmu. Jūs mani pārpratāt. Starp citu, varu nelielam mierinājumam pateikt, ka arī sievietēm patiesībā seksu gribas ļoti reti. Nu, kaut cik gribas tad, kad ir vēlme ātri tikt pie vīra vai bērna. Citos brīžos ne pārāk. Tā ka nestresojiet, biežāk ejiet ar sievu uz kultūras pasākumiem, kādu mājdzīvnieku ieviesiet. Ak, tas nav tas, ko gribējāt dzirdēt? Nu, tad ejiet citur, kur jums par lielu naudu kārs makaronus uz auss, klanīsies, smaidīs un solīs brīnumus. Kad būsiet pāris mēnešalgu par analīzēm, izmeklējumiem un procedūrām iztērējis, tad varbūt sapratīsiet, kas un kā. Redziet, lai iejūtīgi uzklausītu, glaudītu pa spalvai un saliktu krustiņus lapiņā, uz kuras visas iespējamās analīzes tabuliņā sarakstītas, jau nevajag mediķa izglītību. Tur pietiek, ja lasīt un rakstīt proti. Medicīna, draugs, pastāvēja jau tad, kad šito moderno stellīšu vēl nebija. Man bija kursabiedrs, ginekologs, nu jau aizsaulē. Prata diagnosticēt sieviešiem ālavību, tā rūpīgāk acīs paskatoties. Un dāmas pie viņa rindā stāvēja, kaut zāles viņš lika priekšā makten rūgtas... Labi, ko tur daudz. Pasauciet nākamo...

Nē, kāds nu tur frontes sanitārs, viņš toreiz nodomāja, ticis ārā no ārsta kabineta. Tas vecais kroplis būs bijis kādā zonderkomandā... gatavie Audriņi, pie velna.

– Klau, es vakar Egonu satiku. Atceries, kādreiz strādāja pie mums? Nu, lūk, viņš pirms mēneša pohains vazājies gar jūru pie Igaunijas robežas un kaut kādā pludmales nostūrī tavu Oļu redzējis. Tobiš, nevis redzējis, bet iztraucējis. Šī gulējusi zem kāda notetovēta tipa. Pērušies pa smiltīm kā zvirbuļi pirms lietus. Sorry, Saņa, dzīve ir liela mēslu bedre. Bet man likās, ka man tev jāpasaka. Tu jau zini, Egons pa tukšo nemēdz muldēt. Man liekas, tā bija tā pati diena, kad es biju Ventspilī. Paklau, necepies, zini, ko izdari? Paprasi tehniskajiem, lai dabū izdrukas par mobilā bāzes stacijām. Ja viņa tiešām tur bijusi, viss būs redzams. Ja nebūs, sameklēšu Egonu un ielikšu viņam pa purnu.

Dīvāns kārtējo reizi pretīgi iečīkstējās. Komu ņe spitsa... Monogāmija nozīmē to pašu, ko stagnācija. Tu esi kādreiz pie konveijera stāvējis? Paņem detaļu, pagriez skrūvīti, noliec detaļu. Ņem nākamo. Tādu pašu. Un tā no rīta līdz vakaram. Piecas dienas nedēļā, divdesmit divas dienas mēnesī. Tu saproti, ko es cenšos pateikt? Es par laulības dzīvi, ķipa, tā pati shēma. Tu ņem vienu un to pašu detaļu, ieskrūvē, noliec, tobiš, iekabini, nolaid... Divdesmit divas dienas mēnesī. Ja nav alerģija pret gumijām vai tabletēm, tad varbūt pat divdesmit astoņas. Monotonas, ritmiskas kustības, kā pie konveijera. Nekā jauna, jo sen zināms, kas abiem patīk, kas nepatīk. Tā pati smarža, tā pati garša. Kā kolhoza ēdnīcā – brokastīs putra, pusdienās makaroni, vakariņās pankūkas. Putra, makaroni, pankūkas. Pankūkas, putra, makaroni. Kamēr paliec debils. Kur progress, kur radoša pieeja, kur jaunas idejas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi? Tik vien tā asumiņa kā – vai, es laikam tableti neiedzēru, vai, tu laikam nepaspēji izvilkt, vai, ko nu darīsim... Egons, kad sadzērās savu iemīļoto kokteili "Baltais klusums" (100 grami degvīna plus 100 grami spirta), vienmēr ķērās pie dzimumu savstarpējo attiecību ķidošanas. Viņam pat bija iesauka – pārvaldes galvenais seksapatalogs. Daļēji gan šī iesauka bija radusies tāpēc, ka savas karjeras pirmsākumos viņš bija strādājis dzimumnoziegumu jomā un regulāri uzjautrinājis visu kolektīvu ar spilgtākajiem citātiem no ekspertu atzinumiem un cietušo liecībām. Frāzes "atverē brīvi var ievadīt trīs eksperta pirkstus", "viņš vardarbīgi samina manu jaunavības rotu" vai arī "par isdarīto kopošanas aktu man pretenziju nav, bet nozakto somiņu lūdzu atrast un atgriest" kļuva par visas iestādes kopīgo folkloru. Tieši Egonam piederēja aforisms, kuru viņš izmeta kāda starpdzimumu disputa laikā par to, ka visi vīrieši tādi, bet visi sievieši šitādi. Proti, lai nu kādas cūcības reizēm sastrādā veči, nav tomēr dzirdēts, ka kāds tēvainis būtu mēģinājis deviņus mēnešus pēc kāda ārpusmājas piedzīvojuma atstiept mājās zīdaini un iestāstīt sievai, ka tas ir viņu kopīgais bērns. Kāda no pretējās nometnes gan nekavējoties pavaicāja, vai nabaga Egoniņam tiešām tāda nestunda kādreiz gadījusies, bet kopumā arguments bija grūti apgāžams un diskusija pamazām apsīka.

Tagad, mokoties uz tizlā dīvāna un cenšoties saprast, kāpēc tumšā naktī nenāk miegs, viņš bija izlēmis, ka Egons shēmā iederētos vislabāk.  Pirmkārt, Egons skaidrā prātā tiešām nemēdza muldēt pa tukšo. Otrkārt, Egons, kad vēl nebija nomainījis darbu, ar Saņu nebija īpaši labās attiecībās. Pāris reižu viņi pat dzērumā bija salamājušies. Protams, par kaut kādiem sīkumiem, bet rūgtums noteikti bija palicis. Treškārt, Egonam patiešām bija tēva mājas kaut kur Vidzemes jūrmalā un Saņa to zināja.

Protams, tajā dienā viņš nebija bijis Ventspilī. Tieši kopā ar viņu Oļesja bija Pērnavā. Vīram viņa bija sastāstījusi, ka druška, kurai pieder jogas centrs, esot viņu uzaicinājusi uz dienu ilgām procedūrām tepat Depilī, tikai upes otrā krastā. Tāpēc viņa nebūšot sazvanāma, kaut arī telefonu turēšot ieslēgtu. Pats savu telefonu viņš bija iedevis līdz vienam tipam, kurš tiešām tajā dienā brauca uz Ventspili. Par pudeli lēta moldāvu konjaka tips bija ne vien izvizinājis aparātu turp un atpakaļ, bet pat uztaisījis no viņa trubas pāris zvanu uz neitrāliem numuriem (uzziņu dienestam, kaut kādai valsts iestādei un vēl kādam, kurš reklāmas avīzē solījās lēti pārdot zoslēnus). Līdz ar to shēma bija droša. Bāzes staciju izdruka apliecinātu viņa bezgrēcīgumu un Oļesjas maucīgumu. Nu, tagad tā čoža redzēs Audriņus, viņš nodomāja, redzot Saņas piesarkušo seju. Sit, tātad mīl – mūžsenā kopdzīves koncepcija, stabila un nemainīga kā mūžīgais sasalums... Lai Oļesjai veicas...

Komu ņe spitsa v noč gluhuju... Komu ņe spitsa, komu ņe sņitsa... Kaut gan nosapņot reizēm izdodas vēl precīzāk, nekā iztēloties... Saņas milicista karjera beidzās tā paša gada rudenī, īsi pirms milleniuma. Oficiālā versija bija, ka atvaļinājuma laikā Krievijā satiktais jaunības draugs piedāvājis viņam nākt uz FSB. Iespējams, tā tiešām bija, jo Saņa no Depils patiešām notinās ar Oļesju pie rokas un Krievijas pasi kabatā. Visi, protams, zināja arī neoficiālo stāsta daļu. Saņa atkal bija ieberzies ar vienu makruhu. Stukaču ziņojumi norādīja uz kādu pasažieri, kurš neparko negribēja atzīties, neskatoties uz pozitīvu šaujampulvera testu uz rokām. Tad nu Saņa bija piedraudējis, ka būs jāsēž līdz pilnīgam pulsa zudumam, bet kamerā viņu vēl pirms tiesas par kropli pataisīšot. Un pataisīja arī. Gluži kā vecajā jociņā – viens jau atzinās, otrs nepaspēja... Kad nu vēlāk kaut kur Rīgā bija noķēruši īsto vainīgo, Saņam nācās rakstīt atlūgumu. Nākamā gada maijā viņš saņēma pa pastu apsveikumu Uzvaras dienā ar Saņas un Oļesjas parakstiem. Aploksnē bija arī jaundzimuša bērna fotogrāfija. No rakstisko komentāru trūkuma viņš secināja, ka fotogrāfija aploksnē, visticamāk, nonākusi, Saņam nezinot. Prātā ienāca kāda no Egona tēzēm par to, kāpēc runcim lielāka galva nekā kaķenei. Tāpēc, ka runcim galvā darbojas procesors, kurš nodrošina viņa gēnu veiksmīgu tālākizplatību. Savukārt kaķenei tikai relejs, kurš paceļ un nolaiž asti. Audriņi, nu reāli Audriņi, viņš nodomāja.

Penelope

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!