Komentārs
27.10.2017

Atšķaidītās zināšanas

Komentē
8

3. oktobrī notikusī diskusija starp fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu un ķīmiķi Ivaru Kalviņu ir interesanta iespēja ierindas cilvēkam novērot kardināli atšķirīgus divu zinātnieku domāšanas veidus. Ja Kaščejevs uzskata, ka zinātniekam ir pienākums piedāvāt ikkatru atbalstīto hipotēzi apstiprinošus pierādījumus, tad Kalviņš tuvojas pozīcijai, kurā hipotēzes uzskatāmas par patiesām tik ilgi, kamēr nav atrasti neapstrīdami pierādījumi to aplamībai, reizēm arī ilgāk. Tās ir fundamentālā pretrunā esošas nostādnes, tikai pirmā no tām reprezentē zinātniskas darbības principus un ideālus. Visspilgtāk Kalviņa nezinātniskās tendences redzamas homeopātijai veltītajā diskusijas daļā, kas tiks aplūkota turpmāk tekstā.

Homeopātiski preparāti tiek gatavoti, atšķaidot aktīvu zāļu vielu ar ūdeni, līdz sasniegta tik zema vielas koncentrācija, ka pat starp daudziem tūkstošiem homeopātisku tablešu netiks atrasta ne viena vienīga aktīvās vielas molekula. Piemēram, 12C pakāpes atšķaidījumā zāļu proporcija ir tik zema, ka ir ekvivalenta vienam zāļu pilienam Atlantijas okeānā. Standarta atšķaidījums homeopātijā ir 30C, ekvivalents vienai zāļu molekulai starp visiem atomiem Saules sistēmā. Savukārt homeopātiskās tabletes "Oscillococcinum" piedāvā ārstēt gripu ar 200C pakāpes atšķaidījumu, kas ir ekvivalents vienai aktīvās vielas molekulai starp 10320 reizes lielāku atomu skaitu, nekā to atrodams Visumā. Uz jautājumu, kādēļ cilvēki varētu vēlēties maksāt ievērojamu naudas summu par nelielu daudzumu visparastākā ūdens, homeopāti atbild vienkārši: ūdenim piemīt atmiņa. Ūdens "atceras" atšķaidīto vielu un nodod tablešu lietotājam šai vielai piemītošās dziedinošās īpašības.

Aptuveni no šāda punkta sākas diskusija. Kaščejevs ieņem zinātnē ortodoksālu pozīciju, kas, balstoties empīrisku pētījumu rezultātos, ūdens atmiņas pastāvēšanu noliedz. Kalviņš turpretī atsaucas uz tūkstošiem kāda Čaplina publikāciju, kurās ir dokumentēta šādos pašos empīriskos eksperimentos novērota ūdens atmiņa. Liela daļa diskusijas grozās ap hipotētisko ūdens atmiņu regulējošiem mehānismiem, ūdens molekulārās struktūras īpatnībām, fizikas un ķīmijas teoriju pašreiz ierobežoto spēju ūdens īpašības izskaidrot u.tml. Attiecīgi klausītājam varētu rasties iespaids, ka diskusijā tiek pārstāvētas divas zinātniskas pozīcijas – eksistē gan pētījumi, kas saka A, gan pētījumi, kas saka B –, tātad homeopātijas jautājumā skaidrības vēl nav, un, kā Kalviņš norāda, katrs pats ir brīvs izvēlēties, kurai zinātnieku grupai ticēt. Vismaz Gundars Rēders, šķiet, ticis par to pārliecināts, jo diskusiju noslēdz ar vārdiem, ka varbūt homeopātija "ārstē kaut kādā veidā. Kā – mēs šobrīd nezinām. Un ir diskusija par to, vai tas ir vai nav zinātniski pamatots, joprojām".

Šādas diskusijas, protams, nav. Lai atbildētu uz jautājumu, kā var nebūt tā, kā eksistencei mēs visi nupat bijām liecinieki, raksturošu ezoteriskajā literatūrā bieži izmantotu argumentācijas stratēģiju. To var reducēt līdz formulai: lai pierādītu teoriju X, vispirms ir jāpierāda kaut kas par konceptu Y. X ir ezoteriska teorija, un Y īsts zinātnisks koncepts, par kura precīzu saturu zinātnē parasti pastāv lielākas vai mazākas domstarpības. Ezoteriķis šīs domstarpības klausītājam ir gatavs sīki un smalki skaidrot, norādot, ka eksistē viena zinātnieku grupa, kas konceptam Y piedēvē īpašību A, bet ir arī otra, kas šim konceptam piedēvē īpašību B. Ja konceptam Y patiesi piemīt īpašība A, tad teorija X ir patiesa, un ir vairāki zinātniski pierādījumi tam, ka konceptam Y piemīt īpašība A. Turklāt lasītājs pats var sameklēt publikācijas un pārliecināties, ka zinātnieku vidū šīs domstarpības patiesi eksistē, pētījumi patiesi ir veikti, to rezultāti patiesi ir pretrunīgi. Tas viss piešķir ezoteriķa vārdiem zinātniskuma un ekspertīzes nokrāsu. Viņš brīvi orientējas jaunākajās hipotēzēs, viņa argumenti ir balstīti pētījumos, un viņa viedoklis sakrīt ar daudzu speciālistu viedokļiem – tātad ezoteriķis pārstāv vienu no vairākām zinātniskām pozīcijām. Taču tā ir tikai veikli radīta ilūzija. Lietas būtība praktiski nekad neslēpjas koncepta Y saturā vai pētījumu rezultātos. Ezoteriķa detalizētie, zinātniskiem terminiem pārsātinātie argumenti kalpo tikai vienam mērķim – iemest klausītāju tādā informācijas haosā, ka viņš, neskaitāmo neatrisināmo jautājumu un pasaules iespējamo dīvainību apmulsināts, vienkārši neiedomāsies uzdot pavisam acīmredzamu jautājumu: "Kāda konceptam Y vispār saistība ar teoriju X?" Visbiežāk šādas saistības nav. Neatkarīgi no tā, vai galu galā zinātnieki pierādīs, ka konceptam Y piemīt īpašība A vai arī tomēr īpašība B, ezoteriķa teorija paliks neatbalstīta, jo starp šo teoriju un pētāmo konceptu nav loģiskas saiknes. Tā, piemēram, arī homeopātijas efektivitāte nav atkarīga no ūdens fizikālo un ķīmisko īpašību precīza rakstura noskaidrošanas, un šādas savstarpējas atkarības postulēšana patiesi nav nekas cits kā pseidozinātnes propaganda.

Atgriezīsimies pie Kalviņa avotiem. Čaplins, uz kuru viņš atsaucas, ir Mārtins Čaplins, Londonas Sautbenkas universitātes profesors un ķīmijas doktors, ūdens fizikālo un ķīmisko īpašību pētnieks ar ievērojamu skaitu zinātnisku publikāciju (kas, protams, nav mērāmas tūkstošos, bet sasniedz aptuveni vienu simtu). Par ūdens atmiņas saistību ar homeopātiju Čaplins ir rakstījis šādus vārdus:

"Sākotnēji šis termins [ūdens atmiņa] tika ierosināts homeopātijas kontekstā, plašsaziņas līdzekļos – tas piedāvāja ar zinātni nesaistītiem lasītājiem vienkārši saprotamu ideju, taču tikai virspusējā līmenī. Šī ideja iekurināja publikas fantāziju un tolaik kļuva par lielisku reklāmu homeopātijai. Šobrīd termins "ūdens atmiņa" ir lieka bagāža homeopātijas debatēs. Pierādījumi, pierādījumu trūkums vai vienkārša neticība tam, ka ūdenim ir vai var būt atmiņa, pilnīgi nevajadzīgi ir tikusi sajaukta ar pierādījumiem tam, vai homeopātija var vai nevar būt efektīva. [..] Šādas saistības radīšana ir nevajadzīga un var vienkārši vest maldos, jo abas jomas izmanto fundamentāli atšķirīgus un pilnīgi neatkarīgus pierādījumus, tādēļ tām jātiek vērtētām atsevišķi. Viens, otrs vai abi (vai neviens) no šiem fenomeniem var izrādīties reprezentējam īstus efektus; tie nav atkarīgi viens no otra. [..] Nepieciešamība vērtēt homeopātiju, skaidrojot, vai ūdenim piemīt pagātnes notikumu atmiņa, nav lielāka par nepieciešamību vērtēt konvencionālo medicīnu, vadoties pēc mūsu izpratnes par tās detalizētu molekulāro darbību."

Tas, uz ko Čaplins norāda, ir elementārs fakts – lai novērtētu kāda medikamenta efektivitāti, nav nepieciešams saprast tā darbības principus. Liela daļa vēsturiski izmantotu ārstniecības metožu bija efektīvas, lai gan to darbības mehānismi gadsimtiem ilgi palika cilvēkam neaptverami. Piemēram, citrusaugļi tika veiksmīgi izmantoti cingas (C vitamīna trūkuma) ārstēšanai jau 13. gadsimtā, taču vitamīna koncepts zinātnē nepastāvēja līdz pat vēlam 18. gadsimtam. Teorētiskie ierobežojumi neļāva saprast ne pašu slimību un tās rašanās cēloņus, ne arī iemeslu, kādēļ citrusaugļi to ārstē, taču tas nebūt nemazināja citrusaugļu efektivitāti. Jau senie ēģiptieši zināja, ka redīsu, ķiploku un sīpolu ēšana mazina dažādu saslimšanu biežumu, lai gan šo dārzeņu antibiotiskās īpašības bija iespējams izskaidrot tikai modernajā zinātnē. Par spīti dažādu dabisku avotu dziedniecisko īpašību neskaidrajam raksturam, to efektivitāte ir bijusi novērojama gadsimtiem ilgi. Šeit, protams, nav nekā pārsteidzoša. Tās ir cēloņa un seku attiecības, kas dabā visdažādākajās formās pastāv neatkarīgi no cilvēka spējas šo attiecību katrā konkrētajā gadījumā saprast. Ja ūdens atmiņa būtu cēlonis jebkādām sekām cilvēka organismā, šīs sekas būtu statistiski fiksējamas jau šobrīd, pirms mēs esam sapratuši to iemeslus. Taču liels pētījumu klāsts rāda, ka homeopātijai, kas sakās ekspluatējam ūdens atmiņu, nav it nekāda efekta uz cilvēka veselību.

Ūdens atmiņa ir minētais koncepts Y, kuram nav potenciāla pierādīt teoriju X, homeopātijas efektivitāti. Ar ūdens atmiņu tiek apzīmēts fizikāls mehānisms, kas ūdenī rada noteiktu veidu molekulāras struktūras. Ikkatras pasaulē eksistējošas lietas pamatā ir kaut kāda struktūra un kaut kādi mehānismi, kas šo struktūru veido un regulē. Ūdens šajā ziņā nav izņēmums, un no struktūras vai mehānismu klātesamības vien neizriet dziedniecisku efektu iespējamība. Tā ir loģiskā saikne, kuras diskusijā piedāvātajā argumentā trūkst, padarot premisu un secinājumu nesaistītus. Ūdens atmiņa, ja tāda eksistētu, varētu radīt cilvēka veselībai nelabvēlīgu efektu vai arī neatstāt nekādu efektu, tāpat kā daudzām citām lietām piemīt negatīvi, pat nāvējoši, kā arī neitrāli efekti. Pieņēmums, ka ūdens atmiņai noteikti piemistu pozitīvs efekts, nav pamatojams ne teorētiski, ne empīriski. Neizbēgami ir nepieciešami pētījumi, kas nosaka kādas struktūras vai mehānisma precīzu efektu uz cilvēka organismu. Šādus pētījumus varētu veikt, piemēram, administrējot homeopātiskus preparātus vienai pacientu grupai un salīdzinot viņu atveseļošanās gaitu ar kontrolgrupu. Bet simti šādu pētījumu jau ir veikti, atbilde sen ir zināma – homeopātijai, ūdens atmiņai, atšķaidījumiem nav nekāda efekta uz cilvēka veselību, lai vai kādi fantastiski mehānismi šos fenomenus regulētu.

Savelkot visus galus kopā, iegūstam sekojošu ainu. Kalviņš aicina klausītājus ignorēt ļoti plašu klāstu pierādījumu tam, ka homeopātija ir neefektīva, un apgalvo: ja tādiem zinātniekiem kā Čaplins izrādīsies taisnība, ja ūdenim patiesi piemīt konkrētas fiziskas un ķīmiskas īpašības, tad sanāks, ka homeopātija ir efektīva. Vai, citiem vārdiem runājot, ja kvantu gravitācijas teorija tiks veiksmīgi izstrādāta, tad kaķi sāks krist uz augšu. Taču kaķi nekad nesāks krist uz augšu. Dabas fenomeni neizriet no zinātniskām teorijām un cēloņa un seku attiecības nemainās līdz ar teoriju maiņu. Mēs jau šodien novērojam gravitācijas efektus, tāpat kā mēs jau šodien novērojam homeopātijas neefektivitāti. Zinātnieka uzdevums ir skaidrot reāli eksistējošo, empīriski konstatēto. Vienīgais, ko homeopātijas gadījumā zinātnieks var darīt, ir izskaidrot, kādēļ tā nedarbojas. Ūdens atmiņas neeksistēšana ir šāds skaidrojums. Taču pat tad, ja ūdens atmiņa eksistētu, tas nemainītu faktu, ka homeopātijai nav novērojamu efektu, tātad arī šādā gadījumā ūdens atmiņu regulējošie mehānismi varētu tikt izmantoti vienīgi tam, lai skaidrotu, kādēļ homeopātijai nav efektu. Zinātniska darbība vienmēr sākas ar zinātnisku metodi un sekošanu iegūtajiem datiem neatkarīgi no tā, pie kādas atbildes tie ved. Turpretī Kalviņš sācis no "pareizās" atbildes izvēlēšanās un ir gatavs atzīt tikai to datu patiesumu, kas šo atbildi atbalsta. Bet, tā kā tādu datu nav, viņš vismaz tic, ka gan jau būs nākotnē.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8