Blogs
28.09.2017

Atmiņas plastiskums praksē

Komentē
1

Partijas "Alternatīva Vācijai" (AfD) panākumi vēlēšanās liecina, ka arī par ļoti noturīgām uzskatītas pašidentifikācijas un kolektīvas atmiņas matricas mainās.

Nepārstāstīšu Vācijas parlamenta vēlēšanu rezultātus (zināms kopsavilkums pieejams šeit). No vienas puses, AfD panākumiem izskaidrojumu publiskajā telpā netrūkst, un tie visi ir korekti un cits citu neizlēdz. Neapmierinātība ar valdības imigrācijas politiku un migrantiem vispār; bijušās VDR (Austrumvācijas) reģionos dzīvojošo neapmierinātība ar atšķirībām dzīves līmenī, salīdzinot ar bijušo VFR (Rietumvācija); nepatika pret islāmu Eiropā utt. Ir eksperti, kuri norāda (piemēram, te), ka AfD saņem proporcionāli lielu atbalstu no tiem vēlētājiem, kuri Vācijā ieradušies no PSRS vai vēlākās Krievijas, un netieši izsaka pieņēmumu, ka AfD ir Kremļa "hibrīdkara" sastāvdaļa politiskās situācijas Vācijā sarežģīšanai.

No otras puses, manuprāt, mēs varam runāt par iemesliem, kontekstu, kas neiekļaujas uzskaitītajās hipotēzēs.

Pirmkārt, ir lietderīgi apzināties, ka AfD nav relatīvi jauns, negaidīts fenomens Vācijas iekšpolitikā. Ikviens var iepazīties ar plašu materiālu klāstu internetā par t.s. "Neue Rechte" kustību (te īss pārskats). Arī nespeciālistam (t.sk. man) jāsecina, ka radniecīgu uzskatu un mērķu grupas Vācijā parādījās jau krietni sen, citiem vārdiem sakot, nevar teikt, ka šo virzienu izraisījuši neseno gadu notikumi Eiropā (vienalga, parādu vai migrācijas krīze).

Šādā kontekstā, manuprāt, ir vērtīgi pārlasīt Aleīdu Asmani, jo īpaši viņas pirms dažiem gadiem iznākušo grāmatu "Jaunā neapmierinātība ar memoriālo kultūru" (vai atmiņu kultūru).

Jebkuri pārspriedumi, kuros tiek lietoti tādi jēdzieni kā "kolektīvā atmiņa", "nācijas pašidentitāte" u.c., apriori nodarbojas ar vienkāršošanu, un es vienkāršošanu vēl pavairošu. Atvainojos.

Tātad runa ir par to, ka desmitgadēm ilgi Vācijas loma 20. gadsimta pirmās puses notikumos izšķirīgi ietekmēja to, kā Vācijā dzīvojošie vācieši uztvēra savas valsts atbildību, pieļaujamo ambīciju līmeni utt. Tas, ka Rietumvācija laika gaitā izveidojās par globāla mēroga ekonomisko smagsvaru, nemazināja vismaz deklarētu vainas apziņu un/vai gatavību neaizmirst vēstures tumšākās lappuses. Tomēr paaudzes mainās, un tās, kuras ne tikai nebija piedzīvojušas nacisma un kara periodu kā puslīdz pieauguši ļaudis, bet pat ne kā bērni, sāka no it kā vispārpieņemtās atmiņu kultūras matricas atsvešināties. Asmane min vairākus intelektuālo aprindu personāžus (nepavisam ne slēptus neonacistus), kuri sāka jautāt: vai nācija var veidot savu kolektīvo atmiņu uz dominējoši negatīviem vērtējumiem? Neviens negrasās noliegt pastrādātos noziegumus, bet... Apmēram tā.

Līdz ar to pieņemu, ka AfD panākumus nodrošināja ne tikai ļaudis ar skaidru nepatiku pret islāmu vai imigrantiem (lai gan tādu netrūka), bet t.s. normālie cilvēki, kuri vairāk domā par nepieciešamību atgūt pašcieņu, kļūt saimniekiem savā zemē (kā nu viņi to saprot). Citiem vārdiem sakot, Asmanes jau 20. gadsimta nogalē pamanītās tendences sevi nu demonstrē politikā (nevis strīdos par, piemēram, pašu vāciešu civiliedzīvotāju upuriem).

Lai būtu skaidra mana pozīcija – es nepiekrītu tēzei "tas bija sen, cik var...". Tas attiecas arī uz Latviju. Turklāt mēs arī citās valstīs redzam daudzas situācijas, kad šī tēze ir kļūdaina – armēņu, turku, kurdu attiecības joprojām ietekmē pirms vairāk nekā gadsimta notikušais (ja patur prātā, ka bruņoti konflikti sākās jau 19. gadsimta nogalē).

Līdz ar to man būtiskāks liekas jautājums par iemesliem šādam "nogurumam no vēstures", kas izraisa pārmaiņas kolektīvajā atmiņā. Cik noprotams, Asmane tālāk minētajām versijām īsti nepiekrīt, tomēr tās min, savukārt man tās liekas diezgan ticamas. Piemēram, versija, ka "nogurumu" veicina atmiņas ritualizācija. Rupji sakot, ja kolektīvā atmiņa reducējas uz piemiņas vietu skaitu un regulāriem piemiņas rituāliem, tad tie, kuriem tā nav personīgā atmiņa, sāk to uztvert distancēti.

Citādi priekšstati par vēsturi ietekmē arī priekšstatus par politiskajām izvēlēm. Ja vispārpieņemtie kolektīvās atmiņas, kā saka, diskursi, tev ir diezgan vienaldzīgi, nav liela problēma balsot par grupām, kuru idejas šajos diskursos tiek vērtētas kā bīstamas vai nepiedienīgas. Katrs pats var sev uzdot jautājumu, vai šī situācija ir aktuāla arī Latvijā.

P.S.

Atmiņa ir plastiska. Ja tā šo kvalitāti demonstrē pat Vācijā, kur taču "diskursi" ilgstoši mūrēti, stiprināti un vēlreiz nostiprināti, tad nav jābrīnās par dažādām savdabībām (viss vienā putrā, Staļins, pareizticība, impēriskums un mazvērtības kompleksi utt.) Krievijas politikā, kur puslīdz vienota kolektīvā atmiņa (pēc PSRS sabrukuma) nekad nav bijusi.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1