Par Margo Zālītes nano operu "Nenotikušais atklājums"
Teātra festivāls bērniem "Eju meklēt", kas no 9. līdz 12. martam norisinājās Rīgā, uzjundīja manī pārdomas gan par festivāla jēdzienu, gan par teātri bērniem. "Festivālu" varētu piedāvāt par nākamo gada nevārdu, jo nu jau tas dzirdams tik bieži un nevietā, ka bērnu teātra festivāla tradīcija šķiet iesākta mazliet novēloti. Ir baleta festivāli, garīgās mūzikas festivāli, jogas festivāli, sarunu festivāli, garšas festivāli, labo cenu festivāli... Es nevēlētos, lai bērni izaug ar festivālu savā galvā. Festivāls ir kondensēts kampaņveidīgs notikums, bet man gribētos, lai šī festivāla piedāvājums kļūtu par ikdienas kultūras pieredzi.
"Eju meklēt!" notikumiem tika izvēlēts laiks pirms skolas brīvlaika, tāpēc izjutu zināmu nožēlu par izšķiesto laiku, lai aizkļūtu līdz Kalnciema kvartālam piedzīvot nevis 10 minūtes Kārļa Darviņa slavas, bet gan 30 minūtes (solīto 60 minūšu vietā) izgāšanās jeb, kā citi pieaugušie burkšķēja pēc nano operas "Nenotikušais atklājums", – haltūras un sviesta.
Iespējams, mēs bijām neobjektīvi skatītāji – tie, kuri bija stāvā sajūsmā par ilustratora Mārtiņa Zuša grāmatu "Nenotikušais atklājums". Viņa izveidotais detektīva, humora un ironijas apvienojums savaldzināja mūs, grāmatu lasot, un gaidījām, ka grāmatas motīvu iedvesmotā nano opera bērniem mūsu baudu paildzinās. Ejot uz režisores Margo Zālītes veidoto grāmatas "operas" adaptāciju, nespējām iedomāties, ka šo materiālu vispār būtu iespējams samaitāt. It kā, pārradot to jaunā formā, materiāls varētu tikai iegūt pārsteidzošu pievienoto vērtību. Diemžēl Guna Zariņa, kura droši vien bija par tādu iecerēta, slimības dēļ izrādē nepiedalījās. Tomēr mēs tā arī nesapratām, kāda būtu bijusi viņas loma uzvedumā (aktrises vārds afišā neparādījās, jo tika rūpīgi noslēpts). Bija arī citas lietas, kas šajā izrādē nešķita saprotamas, piemēram, kāda skolas vecuma skatītāja diskusijā pēc izrādes kautrīgi atzina, ka tā arī nesaprata, par ko vispār bija šī izrāde. Grūti viņai to pārmest – ja grāmata nebija lasīta, no redzētā avangardiskā haosa būtu grūti izlobīt jēgu. Turklāt nedomāju, ka šī izrāde skatītājos, kas nebija lasījuši grāmatu "Nenotikušais atklājums", izraisīja vēlmi ar to iepazīties. Arī pati diskusija, uz kuru skatītāji tika atvilināti ar lētu triku – bezmaksas piena kokteili (šo varētu papildināt ar uztura un veselības apsvērumiem) –, nevedās, jo nebija saprotams, kas ir šīs diskusijas mērķauditorija: paši izrādes dalībnieki vai mazie skatītāji, vai arī viņu pieaugušie pavadoņi, vai tomēr visi kopā. Diskusija ir viens no riska žanriem, jo tās izdošanās paģērē visu iesaistīto pušu ieinteresētību, līdzdarbību un mijiedarbību. Diskusijas formāts bija gaužām neprofesionāls un mulsinošs. (Jāpiebilst, ka, strādājot ar bērniem, tomēr lieti noder papildu iemaņas vai vismaz dabiska ieinteresētība, kurai bērni parasti atveras.) Lai atbildētu uz Margo – pieaugušas un pieredzējušas uzvedumu dalībnieces – pieredzes atstāstiem sarežģītā profesionālajā žargonā, bērniem nelīdzēja pat sejā iebāztais mikrofons. Tikpat mulsi jutās arī izrādes dalībnieki Dana Indāne, Agnese Bordjukova un grāmatas autors Mārtiņš Zutis, kas tika gandrīz vai nopratināti. Šāda veida "pieredzes apmaiņa" piederētos kādai meistardarbnīcas noslēguma refleksijai, taču Margo izrādi pieteica kā "world premiere". Nav noslēpums, ka kritiķi un uzcītīgi skatītāji jau zina tos režisorus, kuru pirmizrādēs uzvedums vēl nebūt nav gatavs, tāpēc izvēlas skatīties tos, kad tie jau ir iespēlēti. Gribētos cerēt, ka šīs konkrētās izrādes veidotāji ir gana paškritiski un turpinās strādāt pie nepabeigtās izrādes, lai nepaliktu mieles ne par samaitāto laiku, ne materiālu.
Šis teatrālais – samākslotais un līdz galam nenovestais – eksperiments bija pretrunā ar pašu izvirzītajiem postulātiem – teātris var tapt no jebkādas pašizdomātas radošas izpausmes, teātri var uztaisīt pat vienā kvadrātmetrā... Nepaskaidroti (nemotivēti?) izvēlētais 1 m2 kļuva par vienu no daudziem uzvedumā izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem, kas nepildīja savu funkciju. Kvadrātmetra robežas tika konsekventi pārkāptas tik lielā mērā, ka izrāde vairāk notika ārpus tā robežām nekā tajās, turklāt ārpus šī nano spēles laukuma tika izstumts arī izrādes dalībnieks, kurš vienīgais nepievīla visā izrādes norisē, – sitaminstrumentu mākslinieks Juris Āzers. Uzteicamas bija arī Danas Indānes modulētās operironijas, lai gan tās nelietderīgi ieslīga režijiski nesavāktajā, decentralizētajā, haotiskajā uzvedumā. Danas Indānes talants un spējas atklāt balss un skaņas potenciālu, ko viņa veiksmīgi demonstrējusi arī savā līdzšinējā radošajā darbībā, šeit bija neapdomīgi izšķiesti.
Ja jau šī izrāde bija iecerēta kā smalka ironija un eksperimentāla alternatīva gan augstajai mākslai, gan popkultūrai, tad kāpēc tā pati nogrima baudā par neona dzelteno un rozā un angliskajiem hitiem? Izrādes gaitā tā arī netika atbildēts, kāpēc dažiem jaunajiem skatītājiem izrādes sākumā tika uz ādas uzlīmētas neona rozā līmpapīra strēmeles. Tomēr visus šos sīkos trūkumus skatītājs būtu aizmirsis, ja izrāde nostrādātu. Taču to totāli sagrāva teicēja klātbūtne. Teicēja loma jebkurā mākslas darbā ir riskanta, un būtu īpaši jāpūlas atrast kaut pāris piemēru, kad tā nav bijusi izgāšanās. Tomēr teicēja (Margo Zālīte) nezināja tekstu, boksterēja to no lapām tādā dikcijā, ka teksts vispār bija tikai daļēji dzirdams un saprotams. Šajā uzvedumā tika ekonomēts uz skaņu mākslinieku, profesionālu dramatizētāju un režisoru, lai gan izrādes plakāts ziņo, ka pēdējās divas funkcijas pildījusi pati Margo Zālīte. Tas nozīmē nevis to, ka Margo Zālīte būtu neprofesionāla vai nekompetenta, jo viņas līdzšinējās radošās izpausmes ir atzinības vērtas, bet varbūt vien to, ka izrādes bērniem prasa tikpat daudz laika, enerģijas, profesionalitātes un mēģinājumu, cik izrādes pieaugušajiem. Diemžēl mīts par to, ka grāmatas bērniem var uzdriķēt viens divi un uzbūvēt izrādes mazajiem skatītājiem arī var tāpat, nav tikai bubulis, tāpat kā "radošas neveiksmes" jēdziens, kuru, ja kāds tomēr uzdrošinās izteikt, tad tikai čukstus.
Es tomēr gribētu šo izrādi noskatīties vēlreiz pēc dažiem mēnešiem, kad tā būs nostrādāta, jo tajā bija daudz pērļu – ideja par mazo spēles laukumu, balss un kustības potenciāls, netradicionālie un minimālie, taču funkcionālie izrādes rekvizīti, īpatnējie instrumenti u.c. Taču šīs pērles bija haotiski izbirušas. Ja tomēr veidotāji izvēlētos nepabeigt iesākto, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad izrādes materiālu varētu droši izmantot cita radošā komanda, lai piedāvātu savu skatījumu, kā šo materiālu nesamaitāt un brīnišķīgu literāru darbu nepazudināt. Jo pagaidām, kā teica mazais skatītājs, kuru pavadīju es, laba bija tikai bungu mūzika, tērpi un piena kokteilis (un garšīgs arī). Arī festivāla formātam šī izrāde droši vien izrādījās liela svētība – pieredze, kuru apspriest, pārspriest un izmantot kā platformu pat festivāla ārzemju dalībnieku un viesu izaugsmei.
0