Søren Bidstrup, Early morning, 2012
 
Komentārs
10.05.2013

Atbruņojošs kailums

Komentē
0

World Press Photo 2013. gada godalgoto fotogrāfiju izstāde Rīgā, Sv.Pētera baznīcā atvērsies 13. maijā. Sagaidot to, mēs publicējam esejas par kādu no attēliem. Kategorijā "Ikdienas dzīve" 2. vietu šogad ieguvusi dāņu fotogrāfa Sērena Bidstrupa fotogrāfija "Agrs rīts".

Ko tur daudz vēl varētu piebilst? Skatiens ceļo pa kadru, vairojot ļoti mūsdienīgu, nepārsaldinātu, trauksmainu un gaumes robežās depresīvu aizkustinājumu. Šaurās atpūtas kabīnes durvis atgādina par šīs vasaras atvaļinājuma mazo budžetu un no tā izrietošajām neērtībām, bet bērnu prieks atsver visu. Saulē izbalējuši pakauši, mazliet sūrstoši pleci un miegs tvanīgajā istabā – dziļš kā hipnozes transā. Šķīstošā kafija plastmasas glāzītē, kas vienlaikus smaržo gan pēc kafijas, gan pakusušas plastmasas. Galvenais pārvarēt pirmo riebumu. Mitrās peldbikses paspēs izžūt uz miesas, kamēr izlauzīsimies cauri sērijveida vasaras namiņu rindām pa ceļam uz 400 metru attālumā esošo pludmali. Mana ģimene ir manas pirmās klases ērtības.

Bez ironijas – Sērena Bidstrupa fotogrāfija, kas atzīta par vienu no iespaidīgākajām World Press Photo 2013 ikdienas dzīves skatu kategorijā, ir šī gada pozitīvais humānisma lādiņš globālā posta un katastrofu sērijā. Kailums – atklātībai, ģimeniskums – cilvēciskumam, nekārtība – ticamībai, tualete – provokācijai, aizmigušais puisēns izjukušajā gultā – simboliskam pasaules redzējumam, darbīgais mazulis pie miskastes – optimistiskam atsvaram. Klaustrofobiski tuvā distance uzsver fotogrāfa ciešo piederību attēlā notiekošajam, bet neharmoniskā kompozīcija – viņa nespēju tajā iejaukties. Īstuma garšu piešķir arī tas, ka šī atgādina mūsu pašu ceļojumu bildes, kas neatkarīgi no butaforiskās ainavas aiz loga vienmēr ir stipri līdzīgas. Patumšajā telpā uzņemtais attēls ir mazliet izplūdis, taču tas bijis neatliekams – iebelza kā pēkšņs un atskurbinošs maiguma vilnis, kļūstot par vienu no tiem neizdzēšamo atmiņu brīžiem, kas paslīdēs gar acīm pēdējās dzīves minūtēs vai vismaz iezīmēs pagājušo vasaru visas pasaules vēsturē.

Katru gadu, ciktāl arhīvs ļauj to izsekot, World Press Photo konkursa uzvarētāju izlasē līdzīgi kā ziņu izlaidumā ir vismaz viens dzīvi un cerību apliecinošs attēls. Pāršķirstot sešdesmito gadu fotogrāfijas žurnālus un tostarp aplūkojot dažādu preses fotogrāfijas konkursu laureātu darbus, ievēroju... daudz kailu sieviešu krūšu. Tas it kā nav nekas neparasts, ņemot vērā, ka sešdesmitajos sākās seksuālās revolūcijas un akts vispār ir sens un iecienīts mākslas žanrs, tomēr jautājums joprojām mazliet kutelīgs, ņemot vērā, ka preses fotogrāfija attiecas uz plašu publiku, turklāt ceļo pāri politiskajām un dažādu kultūru morāles robežām. Starp visiem kariem un kataklizmām attēls ar smaidošu puskailu sievieti no kādas eksotiskas cilts, pērļu zvejnieci kokvilnas apakšbiksēs, grūtnieci, pienīgu jauno māmiņu vai vismaz kādu krāšņu skaistuli pieguļošā apģērbā gadu no gada it kā nogludina apkārt notiekošā radītās sāpes un iekaro publikas uzmanību ar nolaistiem ieročiem.

 

László Török, A family, 1972

Šis novērojums mani pamudināja caurskatīt World Press arhīvu un konstatēt, ka kopš 69. gada gandrīz visu turpmāko desmitgadi starp uzvarētājiem dažādās kategorijās ir vismaz viena fotogrāfija ar kailām krūtīm vai seksīgu sievietes figūru, izņemot 74. gadu, kad priecīgās ziņas pārstāvēja dubultkāzas un jaundzimušais – otras divas biežāk sastopamās optimistiskās tēmas (neskaitot sportu, kas ir atsevišķa kategorija spēka, veselības un kameras tehnisko iespēju apliecinājumam) –, un 72. gadu, kurā viss kailums bija koncentrēts Nika Uta slavenajā attēlā ar kailo vjetnamiešu meitenīti, kas bēg no kareivjiem napalma uzbrukuma laikā. Šajā Pulicera balvu ieguvušajā fotogrāfijā patiesības un neaizsargātības kailums atklājas kā universāls kontrasta komponents vissmagākā un traumējošākā efekta panākšanai, padarot ikonisko attēlu arī par konkursa iekšējo atsauci (fotogrāfijā redzamā, apdegumus guvusī vjetnamiešu meitene 1995. gadā atkal iekļūst pasaules preses fotogrāfiju virsotnē, bet nu jau kā madonna ar zīdaini).

Astoņdesmitajos pasaules presē krūšu un kailuma ir maz. 80. gadā prieku un mierinājumu skatītājiem nodrošina trīs dažādas pāvesta bildes, 81. gadā kailums dzīvespriecīgi parādās pirts ainā, bet turpmāk tikai kāzas un mazi bērniņi līdz pat 87. gadam, kad krūtis atgriežas, taču kopā ar sāpēm – Āfrikas bada, amputāciju un implantu tēmās. Deviņdesmitajos konkursā ienāk daudz jaunumu: zinātnes sasniegumi, ekoloģiskās problēmas, narkotikas, reliģija, mode u.c. Divu cilvēku intīmā savienība un dzīvības radīšana tiek fiksēta tik tuvu kā nekad agrāk – pašā olšūnas apaugļošanas brīdī (attēls uzņemts ar elektronu mikroskopa palīdzību). 93. gada konkursa uzvarētāju izlasē iekļūst fizioloģisks dzemdību skats, bet 96. gadā ir apskatāms pirmais World Press embrijs. Seksīgumu deviņdesmitajos demonstrē ar garām kājām un mini-svārkiem, krūtis fotogrāfijās parādās tikai amputētas, bet pāru attiecības bojā nabadzība, norisinās sadzīves drāmas ar bērniem pa vidu, un, ja starp fotogrāfijām parādās sieviešu plikumi vai apaļumi, tā visdrīzāk ir kāda prostitūta vai deklasēta narkomāne.

Darcy Padilla, The Julie project, 2010

Divtūkstošajos kailums bez simboliska uzsvara pavīd, piemēram, attēlos ar cietušajiem, bet par seksu tiek runāts tikai saistībā ar seksuālu izmantošanu, vardarbību, abu dzimumu prostitūciju un HIV. Portreti ar androgīniem un anorektiskiem jauniešiem, kuriem nav nosakāms dzimums, japāņu cosplay (paštēla pārvēršana, lai līdzinātos anime varonim) un apsēstība ar kosmētiskajām procedūrām. Uz šāda fona pārsteidzoši tradicionāls un nostalģisks šķiet laiskās amerikāņu Keitijas akts pašas guļamistabā kādā ASV ciematā, kas ierindojas starp labākajiem 2009. gada portretiem. Savukārt 2011. gadā naturālistisks reālisms triumfē ar laureātu vidū iekļautiem Google Street View attēliem un sociālo tīklu pašportretiem, kas piesaka interneta mediju ietekmi uz žurnālistiku un to, ka nākotnē sagaidāmas pamatīgas izmaiņas preses fotogrāfijas uzdevumā.

Fotogrāfs, redaktors un – World Press gadījumā – arī konkursa žūrija ir tie, kas ik gadu definē robežu starp to, ko drīkst un ko vajag parādīt publikai, nošķir juteklisko no neķītrā, vardarbīgo no dramatiskā u.c. vai drīzāk vienojas par pieņemamu rakursu, kādā runāt par aktuālo. Kvalitatīva preses fotogrāfija nav mirklis, bet gan pagarš, psiholoģiski iedarbīgs stāsts – vēlams tikpat garš, cik tās laukums presē aizņemtu vietu vārdiskā izteiksmē. Tehnoloģisko visurklātesamības iespēju laikmetā uzvarētāj-attēlam ir jāspēj skatītājā – lasītājā izraisīt pārdzīvojumu un izpratni nevis ar acis svilinošām realitātes detaļām, bet ar subjektīvu un intelektuālu godīgumu. Un tāda ir Sērena Bidstrupa sadzīviskā brīvdienu aina ar paša bērniem un sievu, kas gluži ikdienišķi žāvājas, kārtojot savas dabiskās vajadzības. Nešķiet, ka mūsdienās kailums vēl varētu šokēt vai raisīt ažiotāžu – kailumu kā ieroci turpina vicināt kareivīgās Femen amazones (2. vieta World Press portretu kategorijā pagājušā gadā), taču tas, šķiet, arī ir kailuma uzvaras gājiena apogejs – šī fenomena iedarbīgums ir balstīts ciniskā savas beztiesības demonstrēšanā, nevis sašutuma vai līdzjūtības izraisīšanā.

Kad objektīvās reprezentācijas tiešums ir izsmelts, mūs interesē fotogrāfa privātums un spēja būt godīgam pašam pret sevi. Mūs interesē šis cilvēks, šis konkrētais Sērens savā atvaļinājumā no Sīrijas asiņaino nemieru reportāžām, un tas, ka viņš ir spējīgs ieraudzīt bailes ne tikai kāda vajāta gūstekņa acīs, bet atraut durvis pats savam vasaras bungalo. Jau no četrdesmitajiem gadiem, kad par kara fotogrāfu izvēlējās izveicīgāko zaldātu, preses fotogrāfa personība it kā saistās ar jaunu, enerģisku cilvēku, kam piemīt lielas darbaspējas, rūdījums un plašs pasaules skatījums. Tāds cilvēks, kurš noteikti pazīst dzīvi. Bet mūs vairs neiespaido tas, cik tuvu viņš var pieiet briesmām, bet gan tas, cik tuvu mēs varam pieiet viņam. Mēs gribam tikt uzrunāti personiski, sagaidām pašrefleksiju un mākslai raksturīgu daudzslāņainību. Mums joprojām patīk atklātības kailums, intīmās zonas cilvēciskais siltums un vēl arī kuplkrūtainas Haiti sievietes, kas līksmi pielūdz mīlas dievus savvaļas ūdenskritumā.

 

Emiliano Larizza, Saut d'eau piligrimage, 2011

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0