Bakminstera Fulera projektētā dimaksiona mašīna
 
Dizains
28.11.2017

Astronauts no kosmosa kuģa "Zeme"

Komentē
0

"Ričards Bakminsters Fulers (Richard Buckminster Fuller) Jr. ir mazs, drukns un spēcīgs vīriņš ar rumpīti, kas atgādina piena pudeli un prātu, kas funkcionē kā krustojums starp sarullējamu sekreteru un reaktīvo dzinēju. Viņa dzīvē ir viens vienkāršs mērķis: mainīt pasauli," 1946. gadā par Fuleru rakstīja amerikāņu žurnāls "Fortune". Divdesmit gadus vēlāk, kad Bakijam, kā viņu dēvēja apkārtējie, un kosmosa kuģa "Zeme" astronautam, kā viņam labpatika saukt pašam sevi, apritēja septiņdesmit, izdevums "The New Yorker" papildināja: "Inženieris, izgudrotājs, matemātiķis, arhitekts, kartogrāfs, filozofs, dzejnieks, kosmosa pētnieks un kompleksu jomu dizaineris."

Bakminsters Fulers piedzima Miltonā, Masačūsetsas štatā, un bija piektās paaudzes Fuleru vīriešu kārtas pārstāvis, kurš tika uzņemts Hārvarda Universitātē, kā arī pirmais, kurš to tā arī nekad nepabeidza. Bakiju divas reizes atskaitīja: pirmo reizi par izklaidēm ar ceļojošo dejotāju grupu un eksāmenu neapmeklēšanu, savukārt pēc otrreizējas iestāšanās – par "bezatbildību un intereses trūkumu". Pēc izslēgšanas no augstskolas Bakijs kopā ar sievastēvu iemēģināja roku uzņēmējdarbībā un arhitektūrā, taču jau 1927. gadā viņu uzņēmums bankrotēja. Situāciju saasināja ģimenes sēras – smagi saslima un gāja bojā Fulera trīs gadus vecā meita Aleksandra. Fulers ieslīga smagā depresijā, kas noveda līdz domām par pašnāvību. Pēc daudziem gadiem, atstāstot piedzīvoto, Bakijs runās par spilgtu gaismu, mīklainu balsi un apgaismības mirkli, kas lika viņam mainīt domas īsi pirms liktenīgā lēmuma. Balss viņam esot sacījusi: "Kopš šī brīža, tev nav jāgaida apstiprinājums no apkārtējiem. Tavas domas ir pareizas. Tev nav tiesību sevi iznīcināt, tu nepiederi sev. Tu piederi visumam. Tu vari uzskatīt, ka esi izpildījis savu sūtību, ja visas pūles izmantosi citu labā." Šādi sākās Fulera eksperiments – atlikušo dzīvi viņš veltīja tam, lai izmērītu, "kādu ietekmi uz pasauli var atstāt viens cilvēks bez līdzekļiem un reputācijas".

Vairāk nekā divdesmit gadus Bakijs bija apsēsts ar vēlmi radīt jauna tipa dzīvojamo telpu. Pēc meitas nāves viņu mocīja vainas apziņa par nespēju nodrošināt bērna veselībai labvēlīgus dzīves apstākļus, tādēļ iecere pirmām kārtām paredzēja cilvēka veselībai nekaitīgu vidi, ko var atļauties ikviens: mājas iegādes izmaksām nevajadzēja pārsniegt vidusmēra automobiļa cenu. Pirmais mājas prototips tika uzbūvēts 1930. gadā un nodēvēts par "Dymaxion". Nosaukums vienoja trīs vārdus – "dynamic" (dinamisks), "maximum" (maksimums) un "tension" (piepūle). Šie bija apzīmējumi, ko autors lietoja visbiežāk, kad skaidroja būves koncepciju, darot to tik ātri, ka sacītais izklausījās pēc "Dymaxion". Sešstūra formas alumīnija nams bija energoefektīvs, viegli izjaucams un ideāli piemērots masu ražošanai. Būves centrālo asi veidoja vēja turbīna, savukārt uz jumta atradās cisternas lietus ūdens savākšanai un pārstrādei. Pilnvērtīgai "Dymaxion" dušas darbībai bija nepieciešama viena tasīte ūdens, un tualetes darbībai ūdens nebija nepieciešams. Iekštelpu plānojums bija mobils un brīvi pielāgojams lietotāja vajadzībām. Jāprecizē, ka "Dymaxion" masu ražošana iecerētajā veidā tā arī nekad nerealizējās – desmit gadu laikā tika uzceltas tikai trīs mājas prototipi, taču pēc otrā pasaules kara Bakija koncepcija kalpoja par paraugu ASV armijas pagaidu būvēm Āfrikā.

Pēc pirmās eksperimentālās mājas uzcelšanas Bakijs paplašināja "Dymaxion" zīmolu ar auto darbnīcu. Kopā ar aviācijas inženieri un jahtu dizaineri Stārlingu Bērdžesu (Starling Burges) viņš plānoja radīt efektīvāko un ilgtspējīgāko automašīnu, kādu cilvēce jebkad pieredzējusi. Pirmajam "Dymaxion Car" prototipam bija 6 metrus garš, aerodinamisks alumīnija korpuss, kas svēra mazāk nekā "Volkswagen Beetle" modelis. Lai ietaupītu degvielas patēriņu, "Dymaxion" pārvietojās uz trim, nevis četriem riteņiem un rezultātā 11 pasažieru pārvadāšanai patērēja uz pusi mazāk benzīna nekā vidusmēra trīsdesmito gadu automobilis. Taču diemžēl arī šis projekts bija lemts neveiksmei. Pirmais automobilis mēroja ceļu no Bridžportas līdz Ņujorkai, bet jau pēc dažiem mēnešiem cieta autokatastrofā izstādes laikā Čikāgā. Auto piedzīvoja daudzkārtējus uzlabojumus, taču gaidītais rezultāts tā arī netika panākts. Ar otro prototipu avarēja pats Bakijs, savukārt "Dymaxion #3" uzlabošanas procesā autoriem beidzās finansējums.

"Dymaxion" projektu sērija iekļāva arī pirmo Amerikā patentēto kartes projekciju "Dymaxion Map". Projekcija bija attēlota uz daudzskaldņa virsmas un ļāva pārskatīt visu zemeslodi vienlaikus bez mēroga kropļojuma. Sauszeme šajā projekcijā bija attēlota kā vienota sala, un tam Fulera izpratnē vajadzēja attīstīt zemeslodes iedzīvotājos izpratni par pasaules vienotību un aicināt izmantot pieejamos resursus saprātīgi un godīgi. Bakijs vairākus gadus nodarbojās ar kartes uzlabošanu, līdz 1954. gadā prezentēja variantu, ko atzina par "apmierinošu sešarpus sekstiljonus tonnu smagā kosmosa kuģa "Zeme" klāja plānu". 1968. gadā viņš to papildināja ar grāmatu "Operating Manual for Spaceship Earth", kurā skaidroja, ka: "Mēs visi dzīvojam uz viena kosmosa kuģa klāja "Zeme", kuram ir ierobežots resursu apjoms un šie resursi nav atjaunojami. Konkurence ir kļuvusi lieka, un vienīgā optimālā izdzīvošanas stratēģija ir sadarbība."

"Dymaxion" koncepcija paredzēja radikālas izmaiņas visās dzīves sfērās, un par tās, iespējams, marginālāko izpausmi kļuva paša Bakija miega paradumi. Līdzīgi Sokrātam un Semjuelam Džonsonam (Samuel Johnson), arī Bakijs uzskatīja, ka miegs ir izniekots laiks, tādēļ, optimizējot resursus, viņš gulēja divas stundas diennaktī pa 30 minūtēm katras sešas stundas. Šādu režīmu, saucot to par "Dymaxion Sleep", Bakijs piekopa četrus gadus, ieteica to izmantot draugiem un kolēģiem un pārtrauca tikai tāpēc, ka klientu laika grafiks nesakrita ar viņa darba plānu.

Visbeidzot – par grandiozāko un veiksmīgāko "Dymaxion" filozofijas atspoguļojumu kļuva Fulera ģeodēziskais kupols: sfēriska būve, kas ir veidota no taisniem trīsstūra formas paneļiem. Pirmie ģeodēziskā kupola eksperimenti norisinājās jau divdesmitajos gados Vācijā, taču 1954. gadā Bakijs nāca klajā ar dizaina formulu, kas ir lietojama atšķirīgu izmēru un funkciju kupolu būvēm. Kupola lietojums Bakiju saistīja vairāku īpašību dēļ – sfēras forma ir nepieciešams vismazākais materiālu daudzums, lai noklātu maksimāli lielu virsmu, un, jo mazāka ir ārējās virsmas platība, jo augstāks ir enerģijas patēriņa lietderības koeficients. Kupolā ir efektīva gaisa apmaiņa, būve ir noturīga pret vēju un zemestrīcēm, kā arī tajā ir lieliski akustikas un dabiskās gaismas rādītāji. Kupola konstrukcija var tikt realizēta no atšķirīgiem materiāliem, un izmaksas ir par 40% zemākas nekā tradicionāla veida būvēm. Bakijs ticēja, ka ģeodēziskais kupols atrisinās pēckara pasaules pārapdzīvotības problēmas.

Līdzās dizaina un zinātnes praktiķa karjerai Fulers uzrakstīja vairāk nekā 30 grāmatu, darbojās universitātes profesora amatā un sniedza neskaitāmas vieslekcijas dažādās pasaules vietās. Bakija lekcijas bija unikāli garas – nodarbību ilgums svārstījās no dažām stundām līdz vairākām dienām. 1975. gadā Fulera lekcija "Everything I Know" ilga 42 stundas, kļūstot par garāko dizaina lekciju cilvēces vēsturē. Tajā Bakijs dalījās ar dzīves laikā atklātām inovācijām, sniedza ieskatu zinātnē, vēsturē, izglītībā, industrializācijā un vides aizsardzībā, kā arī informēja par savu mīļāko brokastu ēdienu un bērnības aizraušanos ar šautriņām. Laika periodā no 1965. līdz 1975. gadam Bakijs studentu lekcijas nekautrējās papildināt ar lietderīgu propagandu – viņš mudināja jauniešus pievienoties paša pasludinātai Dizaina zinātnes desmitgadei. Tās ietvaros jaunie arhitekti un dizaineri bija aicināti izstrādāt idejas, kas veicinātu "pilnīgu ķīmijas un enerģijas resursu pieejamību 100% cilvēces, nodrošinot augstāko dzīves līmeni, ko cilvēks ir piedzīvojis". Līdzīgi kā vairāki citi Bakija projekti, arī Dizaina zinātnes desmitgade neattaisnoja vizionāra cerības, taču izvirzītās idejas par videi draudzīga un ilgtspējīga dizaina izstrādi, zinātnes metožu lietojumu dizainā, kā arī dizainu, kas ir orientēts uz sistēmas, nevis indivīda vajadzībām, ir iedvesmojušas un ietekmējušas ne vienu vien turpmāko dizaineru un arhitektu paaudzi.

Jeļena Solovjova

Jeļena Solovjova ir dizaina domātāja, lektore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!