Par grāmatām
24.10.2017

Asins duna

Komentē
3

Par Silvijas Radzobes grāmatu ""Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks", "LU Akadēmiskais apgāds", 2017

"Es, latvieši, ar jums – viņš it kā runā. // Ar Gauju mums tas ieplūst asinīs, Ar Gaiziņu, tas ceļas debess dunā. Un pāri mums kā mūža gaisma līst," reiz rakstīja Aleksandrs Čaks (159. lpp.), šeit nosacīti iešifrējot arī savas nāves apstākļus. Ir šokējoši iedomāties kaut ko, kas tur visur IR – "debess dunā" , Gaujā, Gaiziņā, "mūža gaismā" un pat manās "asinīs". Šis šoks, iespējams, ir dziļāks un destruktīvāks nekā loģisks un argumentēts diskurss spēj atklāt, jo balstās neloģiskajā, ciešanās un mītā. Varbūt tāpēc vēl joprojām ir grūti atrast adekvātu apraksta sistēmu, lai nosauktu vārdā fenomenus, kas saistās ar ideoloģiju un diskursu maiņu mūsu 20. gs. vēsturē, un līdz ar to pēc būtības izvērtētu lomu, kāda bijusi intelektuāļiem un māksliniekiem kā tēlu un ideju definētājiem sūrākajos vēstures pagriezienos?

Publikācijas, kuru pamatuzdevums ir izklāstīt pētījuma rezultātus, reti ir arī saistoša lasāmviela. Silvijas Radzobes grāmata noteikti tāda ir – tā uzvesta kā letāla drāma (Čaka drāma), uztur intrigu kā detektīvromāns, pārliecina ar jūtīgu dzejas lasījumu un trāpīgu dažāda veida dokumentālo materiālu lietojumu, bet beigu beigās satricina morāli un emocionāli. Turklāt autore pati nebūt nepaliek aiz objektivitātes pelēkā priekškara, bet piešķiļ kaislību uguni, iznākot kopā ar savu varoni uz skatuves visās radoša cilvēka subjektīvajās šaubās, pretrunīgajās izjūtās, neatbildamajos un neatliekamajos jautājumos, pacilājumā un nespēkā, demonstrējot tik tīru un nesavaldītu izzināšanas vēlmi, ka šādas iedvesmotas pētniecības pieredzēšana gluži vai jāpieskaita pie svarīgākajiem lasītāja ieguvumiem. Un bez abiem atpazīstamajiem zīmoliem (Čaks un Radzobe) tas, kas šī darba vērtību intelektuālajā tirgū noteikti ceļ, ir modalitāte, kādā tas sarakstīts: dīvainā veidā realitātes tvērumam izdodas palikt lasītājam pietuvinātam tajā pieņemtā pretnostatījuma "dzīve – tās atspoguļojums" savienojuma punktā, kurā atspoguļojums arī ir dzīve (kā atspoguļotāja pārdzīvojums) un jautājumi paliek atklāti, darbinot stāstu uz priekšu. Šis stāsta modelis ir kā sava veida metakomunikācija, pie kuras mūsdienu auditorija arvien vairāk pierod un kuru novērtēs – godīgs stāsts par to, kā pie faktiem nonācis autors, ļauj katram pašam pārliecināties par lasītā ticamības pakāpi.

Tomēr atvērtā forma, kurā strikti instrumentāla pētnieciskā pieeja (jau pašā sākumā autore norāda uz metodēm, mērķiem, jaunieguvumiem un padarīto darbu) kombinēta ar attieksmes punkta atklātiem meklējumiem, manuprāt, nav pilnībā izmantota (kaut arī tam ir visas iespējas un, šķiet, autore mūs uz to gatavo). Tā nav izmantota, lai zinātnisku rituālu veidā (tēze, pamatojums, pierādījums) paziņotu savu slēdzienu par patiesību, un nav izmantota, lai pārrakstītu vēsturiskos notikumus jaunā traktējumā – jaunatklātais (ļoti kompakti, jūtīgi, intensīvi, interesanti aprakstīts) paliek tādā stadijā, kurā pētniece grasās savus atradumus izvērtēt, bet tad ieslēdzas vienkārši emocijas vai kāda īpaša diskursa mašīna, ideoloģiski, vērtību vai morāles griezumā izliekot ierastos ierobežojumus prāta meklējumiem – un izpratne paliek gaisā karājoties ar nevarīgu "kādēļ viņš tā darīja?" vai pat "kā viņi to varēja?" (bet darīja un varēja taču, tas ir vienkāršs fakts, ko atliek vienīgi pieņemt un izprast no tā notikšanas/darīšanas viedokļa). Vēl vairāk – galu galā attieksmes svārstīgā līnija rezumēta sāpīgā nosodījumā, kur dzejnieka "vainu" it kā uzņemas pati rakstītāja (vai pat tā jāuzņemas arī auditorijai, visai tautai?): "…ir rindas, kuras nevar lasīt bez kauna, jo tās ir īpaši nodevīgas." (158. lpp.) Grāmatas pēdējās nodaļas (teksta materiāls šeit īpaši interesants) sastāv no pretrunīgi sastatītiem dažādu liecību datiem, vairāk vai mazāk pārbaudāmiem faktiem, neapšaubāmi interesantas pieejas dzejas analīzes un nedaudz komentētiem dzejas citātiem. Lai arī izteikti daudzi minējumi, kopumā šī kolāža rada priekšstatu par tādu kā pašpiespiedu klusēšanu – materiāli, kas šeit salikti kopā it kā runā paši par sevi, un lasītājs tos izbauda kā mēmo filmu tikpat apstulbis un satriekts kā, šķietami, pati autore. Dzejnieks ne tik daudz attēlots kā pretrunīga pilnasinīga personība, bet parādās šeit vairāk kā objekts – upuris, pat tad, kad runā pats, pats ir acīmredzot arī vainīgs utt. Vainas klātbūtne arī ir neatņemama grāmatas modalitātes sastāvdaļa, bet … kāpēc? Tā vietā, lai mēģinātu ar filozofiskas vai ētiskas sistēmas vai arī kādas citas tehnikas – iejušanās, nosodīšanas, piedošanas vai didaktikas u.tml. palīdzību – palīdzību ierakstīt visus atklātos faktus visiem pieejamā vēstures traktējumā, autore izšķiras par normatīvo diskursu un… kapitulē neizsakāma sprieduma priekšā.

Grāmatas teksts (neskaitot ievadu) sadalīts piecās lielās daļās, lai gan pirmā un pēdējā drīzāk veido attiecību ieskaņu un izskaņu – sava veida fona materiālu, kas ļauj iejusties tā laika situācijā un noskaņojumos un veidot savu attieksmi. Jau pirmā nodaļa "Pēc Maskavas laika" izvirza jautājumus un iezīmē aptuveno spēles laukumu – vēsturisko fonu, tematiskos akcentus, "rituālu" struktūru, diskursa noteikumus. Šeit galvenajās līnijās iepazīstamies arī ar svarīgākajiem varoņiem stāstā par Čaku un kosmopolītu prāvu, tāpat liecību autoriem un avotiem. Kopumā grāmatas tapšanā izmantoti daudzveidīgi avoti, kurus varētu vispirms iedalīt iepriekš publicētos (presē un grāmatās – zinātniskās un nezinātniskās, pat tikai daļēji dokumentālās: gan Čaka dzīves laikā, gan izvērtējot viņa darbu t.s. pārbūves laikā) un iepriekš nepublicētos materiālos (vairāki ir īpaši unikāli, un uzsvērta to izpratni veicinošā nozīme, piemēram, dzejnieka zīmīte Sudrabkalnam 1949. gada 25. decembrī), īpaši uzsvērt gribētos sēžu stenogrammu materiālu un jau iepriekš pierakstītās laikabiedru atmiņas. Tās, it sevišķi grāmatas pēdējā nodaļā "Ieskats 1948. gada latviešu dzejā", piedāvā ārkārtīgi interesantus skatpunktus, kuri ļauj būtībā katram pašam uzkonstruēt savam skatījumam piemērotu traktējumu. Katra daļa vēl sīkāk sadalīta apakšnodaļās, kas centrētas uz nosaukumā asprātīgi identificētu aspektu vai elementu: vēlreiz gribētos uzsvērt, cik stilistiski rosinoši un saistoši veidots grāmatas teksts, pat ja tas ir nelielas steigas rezultāts.

Trīs centrālās daļas veltītas relatīvi neatkarīgiem pētnieciskajiem objektiem, kuriem bijusi sava loma Aleksandra Čaka pēckara liktenī. Pirmā fokusējas uz LPSR Rakstnieku savienību un analizē norises tajā – stāvokļus un pozīcijas, ko biedri ieņem, prāvas, sēžu materiālus un pat finansiālo pabalstu lielumu. Tajā dzejnieka situācijā RS iezīmēti trīs atšķirīgi periodi. Zīmīgi, ka stāstījums veidots līdzīgi filmai – apakšnodaļas var būt veltītas ne tikai atsevišķiem notikumiem vai problēmām, bet arī īpaši svarīgām vai kolorītām personībām. Īpaši – paralēli Čaka liktenim – šajā daļā autore analizē Pētera Birkerta lietu 1947. gadā un portretē tādu kolorītu personību kā Edgars Damburs. Šie portreti ieskicē dažādas nepakļāvības taktikas (ar to kontekstiem un sekām), lai apakšnodaļā ar nosaukumu "Galvenais apsūdzētājs" iepazītu Aleksandru Čaku kā neviennozīmīgu grāmatas varoni.

Otrā daļa veltīta Čaka teātra kritikai galvenokārt padomju gados un vispār Čaka attiecībām ar teātri un padomju varu. Arī tajā Silvija Radzobe nav dzejnieku saudzējusi, tieši otrādi – ja sākotnēji par dzejnieka izvēlēm rodas drīzāk neskaidrība vai pārliecība, ka tā ir kļūda, tad nodaļā par teātra kritiku, kas, šķiet, gluži nejauši kļūst dzejniekam liktenīga, nosodošā attieksme pieaug. Turklāt kritizēts tiek ne tikai ideoloģiski pareizais tonējums, ko Čaks studējis pēc kāda V. G. Vdovičenko norādījumiem, arī saturiski recenzijas nav pārliecinošas, piemēram: "Ja no visām daudzajām iespējamajām teātra kritikas funkcijām par galvenajām uzskatītu izrādes dokumentēšanu, interpretēšanu, tad jāsecina, ka Čaka recenzijas divas no šīm funkcijām neveic. Ne vienā no viņa 71 raksta nav gūstams ne vismazākais priekšstats par izrādes vizuālo darbu [..]." (87. lpp.) Tā kā pārliecinošu citātu šeit daudz, tā pēc būtības ir nodaļa, kurā tīri tekstuāli varam izsekot Čaka publisko izteikumu diskursa nomaiņai un jaunās argumentācijas loģikas apguvei, un no šī viedokļa, iespējams, detalizētāks tekstu analīzes modelis būtu devis precīzāku ieskatu. Skaidrs, ka tieši tekstu līmenī notiek tas, kas visvairāk pārsteidz pašu autori – vienalga vai tā būtu nevilša kļūda, maldīga pārliecība vai apzināta, gļēvulīga nodevība –, padomju varas īpatnība un sava veida velnišķīgs triks, kā to savā sociālisma analīzē, manuprāt, ļoti pamatoti uzsver filozofs un mākslas teorētiķis Boriss Groiss [1], ir verbalizācija, diskursivitāte, publiskas izteikšanās un vārdu apmaiņas obligātums. Tā piespieda nevis klusēt, bet spieda izteikties, "kā vajag" (vajadzīgā/nevajadzīgā robežas bija mainīgas, izplūdušas un katrā ziņā, visticamāk, atsevišķi, situatīvi, voluntāri noteiktas), lai pierādītu savu lojalitāti. Vēl vairāk – valdošais diskursa mehānisms pat ne spieda, bet radīja nosacījumus, kuros cilvēki izvēlējās runāt, "kā vajag", paši izmisīgi mēģinot saprast un iemācīties šo jauno kodu (vai arī ļaujot, atvainojiet par kalambūru, lai viņus pašus runā kopīgajā korī skanošā personiskā balss). Grāmatā ir neskaitāmi daudz piemēru, kas ļautu Čaka drāmu visai interesanti interpretēt šādā griezumā: izvēle runāt (kad bija iespējams klusēt), rakstīt dzeju, "kā vajag", bailes un vajāšanas mānija, ko varētu saprast kā šoku no šo "runāšanas nosacījumu" uzspiešanas rituāliem, ko citi grāmatā citētie uztver drīzāk kā farsu (Mirdza Kļava, 137. lpp.). Autore lieliski iezīmē visas šīs pozīcijas, tomēr neizvērš tās. It sevišķi žēl par noslēguma daļas apakšnodaļā "Dzejnieks un viņa riska grupas" ieskicēto. Varbūt sagaidāms vēl viens darbs, kurā apsvērumos tiktu ņemta vērā arī, piemēram, padsmitnieka Aleksandra Čadaraiņa pieredze pēcrevolūcijas Krievijā? Vispār vēsturisko notikumu sistematizēts vai hronoloģisks pārskats ļautu visus izkaisītos faktus saprast vienotā perspektīvā, kas pietrūkst.

Trešajā grāmatas daļā galvenā tēma ir traģiskā kosmopolītu prāva. Tā, kā norāda grāmatas nosaukums, ir atslēga pārējā teksta lasīšanai. Process aizsākās ar slavenā ebreju izcelsmes režisora Solomona Mihoelsa nāvi, turpinājās ar ebreju ārstu represijām kā velnišķīga masu izrāde ar pārdomātu scenāriju, kura pēc partijas vadlīnijām tika uzvesta arī citās toreizējās PSRS republikās. Tās upuru izvēle lielā mērā ir mīkla, Latvijas gadījumā, kā rāda Radzobes analīze, daļēji saistīta arī ar to, ka shēmai atbilstošu "sodāmo" trūkst. Tādēļ vēl jo vairāk šeit būtu vietā pārspriedums par "pārcenšanos" politiska terora apstākļos, cenšoties izkalpoties varas priekšā. Šāds darbības modelis mūsu nesenās vēstures laikos vērojams jo bieži un nereti, kā tas ir šajā grāmatā, izvirzās ar neloģiskām un traģiskām sekām. Atsevišķu personāžu ,kā Arvīds Pelše vai Ignats Muižnieks, individuālais ieguldījums vien ir pārdomu vērts. Tomēr jautājums, vai Aleksandra Čaka nāvi var uzskatīt par tiešām "kosmopolītu" procesa sekām, kā to tiešā tekstā apgalvo Silvija Radzobe, manuprāt, paliek drīzāk neatbildēts. Skaidrs, ka dzejnieks izrādījies, iespējams, ievainojamāks nekā citi un – sava talanta vai liktenīgas nejaušības dēļ – bijis ideāls parādes sodīšanas mērķis. Tomēr kopīgajā ainā ir daudz vairāk faktoru, kuriem pievērst uzmanību, un grāmatas panākums ir drīzāk tas, ka šie faktori atklājas un saspēlējas neatkarīgi no tā, kāds nolūks ir bijis, tos atklājot. Tomēr nedomāju, ka mūsdienās ir auglīgi mēģināt tikt skaidrībā par to, bija vai nebija Čaks vainīgs, gļēvs vai nodevīgs, jo atbilde drīzāk būs liecība par paša spriedēja pozīciju, nevis par Čaku. Savukārt jēga ir tieši šim stāstam par dzejnieku un varu sarežģītībā, neviennozīmīgumā un pat zināmā paradoksalitātē – no tā var mācīties ņemt vērā sarežģītību: gan vērtējot vēsturi, gan pieņemot lēmumus un rīkojoties savā dzīvē.

Tā, neskatoties uz to, ka grāmata ir neparasti aizraujoši uzrakstīta un piedāvā plašu un daudzpusīgu oriģināli atlasītu faktu, argumentu un viedokļu klāstu, viešot jaunu skaidrību Čaka dzīves noslēguma un visas latviešu literatūras un (teātra) kritikas traģēdijā, teksts nemitīgi rada iebildumus un rosina diskusiju, ja gribam nopietni attiekties pret intelektuāļa lomu jebkurā laikā: potenciālā diskusija, starp citu, atkal varētu būt vēl viena šī darba īpašā kvalitāte. Tas it sevišķi sakāms par daudzām vietām, kurās netieši (un vairākām vietām, kurās tieši) tekstā izvērstas domas, kas, protams, atsaucas uz pašreizējo diskursu (lasi: kā par to runājam un redzam tagad), bet, rūpīgāk ieskatoties, neiztur kritiku. Piemēram, tautu (jēdziens, kuru Silvija Radzobe ieved un skaidro grāmatas lappusēs, lai morāli balstītu apsūdzību Čakam un viņam līdzīgajiem, kas tautas vārdu lieto "nevietā" savos staļiniskajos tekstos) viņa pati traktē teju vai staļiniskā (biovaras) skaitļu diskursā (tik un tik Latvijā, tik un tik Sibīrijā, tik un tik Rietumos (42. lpp.), nemaz nemēģinot abstraktajai tautai, ko staļinisko dzejnieku interpretācijā vadonis ved uz saulaino tāli, pretī likt kaut kādu apzinīgu pilsoņu solidāru vienību, un, ja arī negaidītā un mākslinieciski daiļrunīgā pavērsienā grāmatas tekstā ietver Sibīrijā izdzīvojošo dzejnieku tekstus (un individuālās ciešanas), tad dīvainā kārtā aizmirst savu pieredzi, jo ne jau tikai Čaks dabūja studēt marksisma-ļeņinisma klasiķus un pielāgot saviem estētiskajiem priekšstatiem jaunu vārdu un pasaules skatījuma modeli – kāpēc kaunēties vai žēlot it kā no ārpuses (95. lpp.)!

Un te varbūt arī galvenā šī brīnišķīgā darba problēma, kas, iespējams, ir arī mūsu politiķu un teju visu publiskās telpas diskursa aģentu galvenā problēma, traktējot padomju vēstures notikumus "pareizi" (t.i., leģitīmi, saskaņā ar pieņemto, atsvešināti). Ir visai grūti izvērtēt individuālu dzīvību (brīvību, veselību) iepretim abstraktos skaitļos izteiktas tautas un pat (kas nav viens un tas pats) sabiedrības dzīvību (brīvību un veselību). Kamēr mēs nespēsim mobilizēt savu joprojām sāpīgo pieredzi, lai iejustos kāda individuālajos lēmumos visā to psiholoģiskajā sarežģītībā un filozofiskajā absurdā (šeit mierīgi var domāt par Čaka laikabiedru Kamī) – bez pieņemtā diskursa ideoloģiskajiem balstiem –, un tālāk piedāvāt patstāvīgu filozofisku refleksiju, tikmēr mums nenovēršami jāpūš kādas varas formas stabulē vai arī jārēķinās ar to, ka veidotais stāsts būs fragmentārs, pretrunīgs un nekonsekvents (kā tas veiksmīgā kārtā ir šajā gadījumā).

[1] Groiss, B. Komunisms. Post Scriptum. Rīga: LMC, 2015.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3