Komentārs
05.12.2016

Ārstēt sirdi, nogriežot galvu

Komentē
1

Panikā par daudz piesaukto "populisma uzvaras gājienu" politiskā elite riskē izdarīt kļūdainus secinājumus.

Ņemot vērā priekšstatu par politisko eliti kā pragmatiski cinisku, tas pat ir traģikomiski, cik tā izrādās emocionāli svārstīga. Ja gadiem ilgi dominēja dzelžaina pārliecība par status quo nesatricināmību, tad nu ir notikusi iebraukšana otrā grāvī ar apokaliptiskām prognozēm par t.s. populisma triumfu. Un šajā histērijā elite nespēj izdomāt neko labāku par aicinājumu, tā teikt, uzvarēt populismu ar populisma paša ieročiem.

Manuprāt, tas nav pareizi vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, t.s. populisma tēmu un retorikas aizlienēšanai ir minimāls ticamības līmenis no uzrunātās publikas viedokļa. Vispārinājumi ir riskanta metode, tomēr teikšu, ka šo vingrinājumu ar vājiem rezultātiem ir izmēģinājuši vairāki elites politiķi Rietumos, sākot ar Nikolā Sarkozī Francijā, beidzot ar Hilariju Klintoni ASV.

Izgāšanās ir gandrīz garantēta, jo politika šajā ziņā ir īpaši nežēlīga. Ja citos segmentos mēs bieži esam gatavi pieņemt, ka cilvēks laika gaitā taču var mainīt savas domas, tad politiķu gadījumā šādas tolerances līmenis ir krietni zemāks un pozīciju pārskatīšana tiek interpretēta kā laipošana un mānīšanās.

Man nav šādai situācijai laba skaidrojuma. Pieļauju, tas saistīts ar priekšstatu, ka politiķi – atšķirībā no t.s. ierindas cilvēka – sabiedrības dzīvi ietekmē būtiskāk, attiecīgi no viņiem tiek sagaidīta nopietnāka attieksme pret saviem priekšstatiem, apgalvojumiem un rīcību.

Otrkārt, elites politisko grupu mēģinājumi dreifēt populisma virzienā var izraisīt arī antielites grupu dreifēšanu tālāk radikālisma virzienā, šādi mēģinot saglabāt savu atšķirīgumu.

Treškārt, mēģinot pārņemt populistu politiskos instrumentus, elite faktiski leģitimizē populismu. Proti, publika var pilnīgi loģiski vaicāt, kāds pamats ir populistu demonizēšanai, ja pati elite vismaz lieto līdzīgu retoriku. Rezultātā ir papildarguments balsot par populistiem.

Abas pēdējās tēzes ir savstarpēji saistītas. Ja elites politiskā grupa X mēģina tuvināties iepriekš gānītas populistiskas grupas Y uzskatiem, piemēram, migrācijas jautājumos, vēlētājs secina, ka Y patiesībā ir bijusi taisnība, savukārt agrākā gānīšana ir tikai vēl viens pierādījums X nelietībai. Savukārt Y var mēģināt noturēt distanci pret X, startējot ar kādu jaunu, bet, protams, Y stilā "iepakotu" tematiku, piemēram, ekonomikas regulēšanā.

Var rasties jautājums: kāpēc elites grupas, kā liekas, iepriekš minēto nesaprot?

Viena versija saistīta ar to, ka elite t.s. populistos patiesībā saskata savus līdziniekus, tikai, ciniski sakot, veiksmīgākus. Nenoliedzami, populistu grupās netrūkst aprēķinātāju, tomēr neaizmirsīsim arī to, ka pastāv tāds jēdziens kā "utopija". Līdzšinējā cilvēces vēsture gan liecina, ka visbiežāk ne pie kā laba utopijas nenoved, tomēr runa šajā gadījumā nav par to. Utopisti patiešām tic tam, ko viņi saka, un ar to ir vienlaikus gan neatdarināmi, gan zināmā mērā neuzvarami.

Elites grupas nesaprot, ka dažkārt tam, ko tās sauc par populismu, pamatā ir patiesi motivēta utopija (šķiet, te var runāt, piemēram, par Bērniju Sandersu ASV un Džeremiju Korbinu Lielbritānijā).

Ar utopistiem ir ļoti grūti kaut ko "sarunāt", viņus ir sarežģīti inkorporēt status quo sistēmā. P.S. Arī "radikālisms" nav tas pats, kas "populisms"!

Otra versija saistīta ar to, ka elites grupas, visticamāk, pašām to neapzinoties, kļuvušas par tradīcijas (ja vēlaties – vēstures) ķīlniecēm, un tas izpaužas kā mūsdienās nepamatota paļaušanās uz retorikas, žesta nozīmi politikā.

Ja līdz 20. gadsimta vidum elites pārstāvja (vienalga, karaļa vai premjerministra) mēģinājumi "runāt tautas valodā", "būt kopā ar vienkāršajiem cilvēkiem" utt. nesa gaidītās dividendes, tad šobrīd tas tā nav. Līdz ar to, kad dzirdu tādus izteicienus kā "mums jārunā ar vēlētājiem saprotamā valodā, jāuzlabo komunikācija" u.tml., es kļūstu nikns, jo tā ir kaut kāda agrāko laiku politisko prakšu atrauga. Ja neskaita indivīdus, un tādi ir jebkurā sabiedrībā, kuri ikvienu politisku tekstu uzskata par "muldēšanu", problēma jau nav tajā, ka sabiedrība nesaprot politisko valodu. Saprot, bet ar to nepietiek. Nav vairs "vecie laiki", kad politiskā vara bija kaut kas tādos pārpasaulīgos augstumos, lai ļaudis, rupji sakot, gavilētu tāpēc vien, ka kāds no "augšas" runā "kā visi" vai iepērkas "kā visi". Tas, ka ir zudusi bijība pret varu (un par to var tikai priecāties), nozīmē – tiek prasīta darbība, nevis žests.

Šo paļaušanos uz žestu, protams, cilvēciski var saprast, jo šis instruments vienkārši ir vieglāks. Bet tas neatceļ tā apšaubāmību.

Lai nebūtu zākāšanās par politisko eliti vien, var atcerēties, ka līdzīgi apmāti ar žestu tradicionāli ir t.s. intelektuāļu aprindu pārstāvji reizēs, kad viņi sasirgst ar vēlmi "būt tuvāk tautai". Un tad ir visādi slavofili brāļi Aksakovi, kuri gribēja būt saprotamāki "mužikiem" un saģērbās, kā, pēc viņu domām, "mužikiem" pienākas. Savukārt "mužiki" teica: "Re, persietis!" Bet skaidrs – vieglāk saģērbties kā "mužikam", nevis būt organiskai 19. gadsimta vidus Krievijas sistēmas sastāvdaļai.

Tātad tēze ir šāda: politiskās elites grupu mēģinājumi (vai pārdomas par tādu nepieciešamību) aizņemties kaut ko no populistiskajām grupām ir nejēdzīgi pat ne tādēļ, ka tie ir ciniski, bet gan tādēļ, ka tie elitei nepalīdzēs.

Viss iepriekš paustais nenozīmē, ka elites grupas var dzīvot paļāvībā – publika agri vai vēlu pārliecināsies par populisma ēnas pusēm un izvēlēsies ierasto "mazāko ļaunumu".

Ja runājam par tieši politiskās retorikas aspektu, elitei nevis jāpalienē kaut kas "dusmīgs", "kareivīgs" utt., bet gan jāsāk kaut vai ar apzināšanos, ka jēdzieni politiskajā valodā, tēlaini izsakoties, nogurst. Kopš sengrieķu laikiem aktuālie cilvēku kā sabiedrisku būtņu kopdzīves jautājumi savu nozīmi, protams, nav zaudējuši, bet jēdzieni "demokrātija", "suverenitāte" u.c. daudziem skan tukši un tos nedzird. Šeit pat nav vērts lauzt šķēpus, lai noskaidrotu vainīgos šādai vienaldzībai. Apzīmējums kaut kam un šis "kaut kas" nav pašsaprotami sajūgts kopā uz mūžiem. Nosaukums kādai vērtībai nav identisks vērtībai. Tātad ir jāmācās runāt par sabiedriskās kopdzīves vērtībām bez automātisma un "visiem taču zināmām" definīcijām.

Politiskajai elitei ir jāmazina ekonomisko faktoru pārspīlētā ietekme veidā, kādā tā domā par pasauli un savu vietu tajā. Kamēr dominēs viedoklis, ka populisma uzplaukuma cēloņi ir galvenokārt ekonomiski, kamēr elite uzskatīs, ka tā var nosargāt (vai atgūt) savas pozīcijas, piedāvājot kvalitatīvāku ekonomisko programmu (un turpinot ignorēt vai minstināties citos tēmu lokos), tā varēs turpināt brīnīties par sabiedrības novēršanos no status quo. Status quo nav tikai reālo ienākumu dinamika vai hipotekāro kredītu pieejamība. Tā atkal ir vēstures, tradīcijas pavirša nolasīšana. Ja atļauts riskants salīdzinājums, Krusta kariem, protams, bija ekonomiskais konteksts, bet ne tikai taču!

Te elites pārstāvji māj ar galvu – jā, jā, populisti cilvēkus ir sabaidījuši ar terorismu, imigrāciju. Nestrīdos, bet reducēt indivīda kā politikas dalībnieka rīcības argumentus tikai uz fobijām, apdraudējuma sajūtu arī ir aroganti. Jo šis skatījums vienalga redz indivīdu kā būtni, kura rīcību diktē vienīgi stāvoklis makā un bailes. Atļaušos apgalvot, ka indivīds ir ne tikai "pret" kaut ko, viņš vēlas arī jēgu savai dzīvei, ne tikai negatīvu, bet arī pozitīvu piederības sajūtu, ne tikai būt pasargāts no kaut kā, bet arī būt novērtēts. Un ar šīm tēmām elite jau krietnu laiku nestrādā.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1