Foto tekstā – Aiga Dzalbe
 
Ar bērniem
09.12.2015

Arhīva elpināšanā palīdz bērni

Komentē
0

Par ceļojošo izglītības programmu bērniem un jauniešiem "Lielā lupa" 

Kamēr mūsu nabaga laikmetīgajai mākslai vēl nav sava muzeja, tai tomēr ir dažas datubāzes un arhīvi, starp kuriem nozīmīgākais ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LMC) arhīvs – informācijas krātuve, kas šķietami vieglprātīgo laikmetīgās mākslas procesu arhivēšanai pieiet zinātniski jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem. Zināms, LMC arhīvs ne tuvu nav tik smags, noslēpumains un advancēts kā senie vēstures arhīvi, kuros līdzās juceklīgi ienākošām ziņām glabājas jau uzrakstīti stāsti – hronikas, kurās laiks jau visu ir izvērtējis un salicis pa plauktiem un kuras laiku pa laikam kļūst par pamatu arvien jaunu stāstu radīšanai. Toties LMC krājumā ir papilnam gan svaigas gan viegli apputējušas informācijas par mākslas ļaužu aktivitātēm, kas notikušas, nosacīti rēķinot, viena cilvēka mūža laikā, turklāt viss materiāls ir digitalizēts.

Apstāklis, ka arhīvs ir digitalizēts, ļauj ar to daudzveidīgi apieties, piemēram, interpretēt vēsturiskos dokumentus, radot jaunus mākslas darbus, kurus, eksponētus līdzās arhīva krājumam diskā, vest tieši pie ļaudīm Latvijas novados. Ceļojošā izstāde "Pazudis arhīvā" līdz ar izglītības programmu "Lielā lupa" ir jau pabijusi Rēzeknē, Kandavā, Bauskā un Daugavpilī, šobrīd notiek Alūksnes muzejā, bet februārī starptautiski paplašinātā formātā būs apskatāma Rīgas Mākslas telpā.

Pirms dažām nedēļām es kopā ar sešiem skolas vecuma bērniem un vēl pāris vecākiem devos ekspedīcijā uz Daugavpils Rotko centru, lai pārbaudītu, kā strādā "Lielā lupa". Izstāde izskatījās labi, kaut arī bija iekārtota neiedomājami mazā telpā, raugoties Rotko centra mērogā. Mākslas objekti tajā demokrātiski sajaucās ar tekstiem, ekrāniem, dokumentu stendiem, darba galdiem un rotaļlietām, radot mājīgu, darboties un visu izpētīt vedinošu noskaņu.

No piecām piedāvātajām izglītības programmas sadaļām mūsu sportiski noskaņotie bērni kaut kā uzreiz nokļuva pie darba lapām, kas turpmāko izstādes un arhīva iepazīšanas procesu pārvērta par tādu kā orientēšanās spēli ekspozīcijā un virtuālajā arhīvā. Jāsaka, ka mazākās meitenes ātri sapīka, jo 1.–4. klasei paredzētie uzdevumi likās par grūtu. Arī vidējā svara kategorijā (5.–9. klase) drīz vien sākās kurnēšana, kas laimīgā kārtā ātri izplēnēja, trīs jauniešiem liekot prātus kopā. No vidusskolas puses nekādas sūdzības neienāca. Apmēram pēc stundas visi noguruši satupa "mīkstajā stūrītī" pie mantiņām, kas domātas mērķauditorijai 0,5–5 gadi: "Mazo pētnieku darbnīcā". Tajā atradās lērums pilnīgi brīnišķīgu spēļmantu, kas ikvienu latviešu mākslas cienītāju vilināja mesties četrrāpus un spēlēties kā bērnam. Tur bija trakoti jauka līdzību spēle ar koka plāksnītēm, uz katras no kurām atainots kāds laikmetīgās mākslas notikums, un tas nekas, ka mazās meitenes no tām labāk gribēja veidot piramīdu. Vēl tur varēja kombinēt savu ainavu, fonam piepogājot zināmu mākslas darbu elementus un tamlīdzīgi (Asnate Bočkis par šo lietu dizainu ir pelnījusi nebeidzamus komplimentus). Tomēr pats labākais šķita Andra Brežes 1993. gada darba iedvesmotais "Koka šķēles konstruktors", no kura gan, lai piedod mākslinieks, bet puikas uzreiz izlēma, ka labāks sanāks tornis.

helena_14_11.jpg

baskenieks_14_11.jpg

argalis_14_11.jpg

gravlejs_14_11_2.jpg

Izglītības programmas "Lielā lupa" darba lapas

(Ekrānšāviņi no izstādes dizaineres Asnātes Bočkis mājas lapas)

Pēc izstādes apjautājos bērniem par "Lielajā lupā" gūtajiem iespaidiem un gribēju uzzināt viņu domas par laikmetīgo mākslu kā tādu, ņemot vērā, ka viņi visi no mazām dienām bieži arī pret savu gribu ir pavadījuši vecākus izstāžu apmeklējumos. Domās dalījās Ieviņa (7 gadi), Eiženija (9 gadi),  Holgers (12 gadi), Mārtiņš (13 gadi), Elizabete (13 gadi) un Sofija (16 gadi).

Holgers: Man vislabāk patika Lielais dators un tas, ka paši varējām taisīt kinētisko darbu – izvēlēties priekšmetus un trajektorijas un tad tos iedarbināt: nebiju tādu vēl redzējis. Sarkanais stabs ar fotogrāfijām no seniem laikiem arī bija izdevies. Forši, ka Lielajā datorā bija spēles, kuras varēja aizsūtīt uz savu e-pastu.

Mārtiņš: Es piekrītu, ka Lielais dators bija visinteresantākais, tikai tas varēja labāk strādāt, un rīkotāji varēja sagādāt arī vairāk datoru un ekrānu, lai nav jāstāv rindā.

Ieviņa: Man arī patika dators un Sarkanais stabs ar lodziņiem – un zīmēt arī patika. No šķērēm gan sāpēja rokas.

(Lielais dators bija jāizmanto gan savam priekam, gan fotografējoties ar Miervalža Poļa bronzas cilvēka cepuri uz 80. gadu Rīgas ielu fona, gan kā informācijas avots, pildot darba lapu uzdevumus. Savukārt Sarkanais stabs ir Jāņa Borga un Lauras Feldbergas kopdarbs, kas restaurē 1996. gada izstādi "Geo – Ģeo". Tas atsaucas uz Armīna Ozoliņa darbu "Ainavas kompensācija", ar kura palīdzību skatītājiem ļauts ieskatīties toreizējā Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja ekspozīcijā.)

Eiženija: Es varu teikt, ka uzdevumu lapas bija par grūtu – neko nevarēja atrast pat ar pieaugušo palīdzību. Tomēr kopumā bija interesanti. Parasti izstādēs un muzejos bērniem ir garlaicīgi, jo paši nevar nekā iesaistīties – ir tikai jāskatās. Vecākiem jau tā māksla patīk, bet bērniem gribas pašiem kaut ko darīt.

Elizabete: Man bija interesanti, tomēr pietrūka kaut kā spilgta un aizraujoša, kas iespiestos atmiņā. Izpildīju uzdevumus, bet kaut ko iegaumēt nelikās pārāk nozīmīgi. Nezināju, kur man tas noderēs, ja vien nekļūšu par mākslinieci vai kaut ko saistībā ar mākslu. Uzsvars bija likts uz mākslinieku vārdiem, bet tos es jau tagad vairs neatceros. Kinētiskā māksla gan bija ļoti labi parādīta un izskaidrota.

Sofija: Uzsvars uz kinētisko mākslu labi strādāja, jo mēs esam auguši pie spīdīgiem ekrāniem un krāsainiem papīrīšiem. Mākslinieku vārdus arī es neatceros, kas ir problēma, jo mums tos skolās nemāca – da Vinči un beigas. Es bieži eju uz izstādēm un paturu prātā darbus, bet mans laikmetīgo mākslinieku vārdu arsenāls sākas ar Kristianu Brekti un beidzas ar Miķeli Fišeru, kura citplanētieši bija kļuvuši ļoti populāri draugiem instagramā. No šīs izstādes manas zināšanas vairojās galvenokārt par Sorosa fonda rīkotajām izstādēm 90. gados un vēl dažām akcijām laukos. Jā, un vēl par Ivara Grāvleja darbu, kurā viņš bija savācis fotogrāfijas no "draugiem.lv" portāla un kuram vajadzētu ļoti patikt jauniešiem. To, ko mēs ikdienā darām, – smejamies par bildēm sociālajos tīklos – viņš bija pasniedzis kā pētījumu, panākot smieklīguma nākamo pakāpi un savācot trāpīgāko informāciju par sava perioda jauniešiem.

Izstādes uzdevums – iesaistīt skatītāju kā aktīvu arhīva un mākslas darba lietotāju – šādā spēles formā realizējās pilnībā. Labi arī, ka bērni un jaunieši šādā ceļā pierod pie mākslas darbiem, jo tā jau cilvēks iekārtots, ka viņu saista lietas, ko var pazīt. Jautājums, cik daudz skatītāji/spēlētāji uzzina un patur prātā un vai viņi tiešām sāk labāk saprast un vairāk interesēties par laikmetīgo mākslu?

Eiženija: Es atceros Ausekli Baušķenieku un Artūru Riņķi.

Holgers: Īsti nesaprotu laikmetīgo mākslu... nu tā senā māksla izskatās savādāk, tur nav datoru, video ar visādām svītrām un efektiem. Gleznas jau var zīmēt tāpat kā pirms 100 gadiem, ja prot. Bet kā ir Rotko gleznām? Kaut kādi kvadrāti, un pārdod par 6 miljoniem – es nesaprotu, nav tam jēgas. Ja man jāsaka, kāda no mākslas vispār jēga, es teiktu – skaistums vai arī parādīt, ko cilvēks prot, spēj.

Elizabete: Es arī nesaprotu, kāda ir mākslas jēga. Man māksla ir interesanta, ja tajā ir kāds stāsts vai arī pievelk saskaņotas krāsas un formas. Tomēr bieži patīk arī nesaprotamas skulptūras pilsētās un parkos.

Eiženija: Dažreiz man patīk kaut ko vienkārši iztēloties, skatoties uz mākslas darbiem.

Holgers: Man gan liekas labāk, ja viss ir skaidrs, jo dažreiz ir slinkums domāt, ir izslēgta fantāzija. Gribas saprast, ko redzi, un tikai tad, ja saproti, var tālāk fantazēt un iztēloties.

Sofija: Laikmetīgā māksla ir trausls jēdziens – grūti izšķirt, kas ir, kas nav māksla. Redzi zīmējumu rāmītī un zini, ka tai jābūt mākslai, bet, ja redzi uz lelles ķermeņa uzstumtu vistas galvu, kā man bērnībā gadījās ar kādu Brektes darbu, tad nezini, vai tas ir bīstams trakums vai māksla. Maniem vienaudžiem ir sajūta, ka visu var uzskatīt par laikmetīgo mākslu, kā lielā mērā arī ir. Tomēr laikam gan vajag kaut kādas robežas. Ja man noliktu priekšā 4 burciņas un liktu pateikt, kura ir, kura nav laikmetīgā māksla, un tad tu paskaties, ka omei pagrabā ir tādas pašas burciņas... Man pat ļoti patīk darbi, kurus sākumā var uztvert kā absurdu joku, bet, ja uztver zemtekstu, tie izrādās dziļāki. Jālasa teksti pie darbiem, ja grib saprast, un tad arī rodas interese.

Lai arī viedokļi ir dažādi, jācer, ka izstādē ieguldītais darbs nesīs augļus situācijā, kad bērnu izglītošana mākslas jomā atstāta tikai vecāku rokās. Jauki arī, ka pēdējā laikā līdzās visai cienījamajiem mākslas pedagoģijas pasākumiem Latvijā (apvienības "Trīs krāsas", Nacionālā muzeja izglītības programmas un citiem centieniem) rodas arvien jauni, efektīvi, viegli maskēti mākslas vēstures mācīšanas plāni. Par tādiem, piekritīsiet, varētu saukt Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas grāmatu sēriju "Mākslas detektīvi", kā arī biedrības "Droši un koši" izdoto sēriju "Mazā Mula pēta". Arī izglītības programma "Lielā lupa" Lindas Veinbergas vadībā ir gudrs solis, domājot par mākslas vēstures nākotni. Lai es vienreiz par visām reizēm beigtu žēloties, ka, redz, ārzemēs muzejos, lai kur ietu, priekšā ir vācu jaunieši, kas aktīvi dalās domās par eksponātiem, kamēr mūsu jaunieši parasti klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Visdrīzāk tāpēc, ka vienkārši nav raduši sazināties ar mākslu, īpaši laikmetīgo.

Mākslas zinātniece Aiga Dzalbe ar bērniem izglītības programmu "Lielā Lupa" pārbaudīja Daugavpilī, bet pašlaik (līdz 2016. gada 10. janvārim) tā pieejama Alūksnē, Alūksnes muzejā.

Turpmākās izstādes norises vietas:

Rīgas Mākslas telpa (04.02.2016.27.03.2016.)
Kuldīgas mākslas nams (31.03.2016.
13.04.2016.)
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs (23.04.2016–29.05.2016.)

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!