Recenzija
08.09.2016

Ar septiņjūdžu zābakiem

Komentē
0

Biennāles "Eiropas jaunrade" izstādi apmeklēju 24 stundas pēc tās atklāšanas. Izstādes kurators no Latvijas puses Dāvis Kaņepe ar atbalsta grupu vēl nebija pametuši notikuma vietu, omulīgi sēdēja saulītē pie Cēsu Zinātnes un mākslas centra "Brūzis" vārtiem un uzsauca garāmgājējiem, lai nāk apskatīt izstādi, kā arī ar turpat līdzās piekārtas Latvijas Pasta kastes starpniecību aicināja izsūtīt draugiem pastkartes ar ekspozīcijas plānu vienā pusē un zīmīgu, pašrocīgu aerogrāfa pūtienu otrā pusē (kas principā sanāk asprātīgi slēpta reklāma, turklāt noder arī kā karte apmeklētāja rokās).

Atpakaļceļā pēc izstādes aplūkošanas kurators katram personīgi apvaicājās, kā redzētais viņu iespaidojis un kuri trīs darbi vislabāk palikuši prātā. Es tā uzreiz īsti nevarēju atbildēt, bet novērtēju, ka tiek ņemts vērā mans un manu dažādo paaudžu un interešu ceļabiedru viedoklis, un vispār skatītāju viedoklis. Padomāju, ka šāds Sfinksas jautājums ir gluži vai nepieciešams, lai analītiski, nevis patērnieciski attiektos pret dzīvē un mākslā pieredzēto. Jo man ir nelāgas aizdomas, ka ikdienišķs teātra vai kino apmeklējums parasti tomēr raisa zināmu rezonansi – ne tikai iesloga iespaidus kā kairinošus impulsus kaut kur bezapziņas dzīlēs, bet provocē tūlītēju viedokļu apmaiņu, protams, ja kāds ir blakus vai kāds raksta un sociālajos tīklos publisko savu e-dienasgrāmatu. Savukārt par vizuālās mākslas izstādēm pie mums parasti tiek reflektēts īsi un strupi, ar tādiem domas nekur nevedošiem izteikumiem kā "forši", "nav slikti" vai arī "kārtējais sūds", "tik provinciāli", "man nav ko teikt", "tas nav nekas jauns...". It kā mākslinieki būtu analfabēti vai totāli īgņas un mākslas uzdevums būtu pārsteigt ar kaut ko jaunu... No kurienes vispār šāda doma?

Nekā jauna

Man un maniem ceļabiedriem izstādē bija interesanti un daudz kas patiešām iepatikās, kaut arī nekā jauna tur nebija, ja neskaita autoru un skatītāju vecumu. Meitenes tīņu gados pat atzina, ka šī ir viena no interesantākajām mākslas izstādēm viņu pieredzē. Tajā bija aplūkojami 56 septiņās Eiropas zemēs dzīvojošu gados jaunu mākslinieku darbi – tātad plaša un daudzveidīga ekspozīcija.

"Eiropas jaunrade" ir 2000. gadā Francijā aizsākts projekts, veidots ar domu atbalstīt un saslēgt tīklā Eiropas jauno mākslinieku darbību. Tā ir ceļojoša izstāde – konkurss, kas divu gadu laikā iziet cauri septiņām dalības pilsētām un tad sākas no jauna. Katras zemes kurators sarūpē žūriju izstādes darbu atlasei. Par Latvijas iesaistīšanos biennālē medijos jau daudz ir ziņots, piemēram, šeit, savukārt "Eiropas jaunrades" vadošais kurators Andrea Ponsini pasākuma īpatnību kataloga ievadā raksturo ar vārdiem, kas, būdami aktuāli, manā prātā atdzīvināja kaut kad jau labi sen tur nogulsnējušos esenci no Ipolita Tēna (1828-1893) teorijām, proti, kuratora rakstītais: "JER (t.i. Jeune Creation Europeenne, ko tulko kā "Eiropas jaunrade" – A. Dz.) sirdī slēpjas kustība. Mākslinieku, publikas, profesionāļu un ideju kustība. Kā pastāvīgi mainīgs, dzīvs organisms biennāle ir izstāžu un notikumu sērija, kas pārtiek no to vietu enerģijas, kurā tā ir nonākusi, tā pieņem jaunas perspektīvas un jaunas vibrācijas katrā ceļojuma solī."

Jādomā, ka tie nav tikai skaisti vārdi un "dzīvais organisms" visai atšķirīgajos apstākļos – Monrūžā (Francijā), Hjerringā (Dānijā), Vroclavā (Polijā), Cēsīs (Latvijā), Komo (Itālijā), Figeresā (Spānijā, Katalonijā), Amarantē (Portugālē) (starp citu, vai novērtējāt, ka šoreiz darbība nenotiek Romā – Parīzē – Londonā?) tiek uzmanīts un ir labi aprūpēts, tomēr spriest par to varēs tikai biennāles organizatori tās noslēgumā. Cēsīs izstāde izskatījās organiski, un darbi daudzkārt veiksmīgi izspēlēja faktūrām bagātās, "aizlaistās" vides kontekstu. Tā, piemēram, Grand Prix ieguvušais Klāva Lora lielais, milzīgais gleznojums ar parasto purva ainu šeit iedarbojās daudz spēcīgāk nekā savulaik Mūkusalas Mākslas salonā – tumsā un 1000000 zirnekļu ielenkumā tas ieskanējās patiesi mistiski un tēlaini, un fantāziju rosinoši.

Patīkami pārsteidza izmantoto mediju daudzveidība – laikmetīgās mākslas izstādēs tradicionāli ir ierasts sastapt video, fotogrāfijas un instalācijas, nereti arī gleznas un zīmējumus, bet šeit šī mediju hierarhija neeksistēja, tās vietā jautās radoši profesionāla interese par materiālu (stiklu, keramiku, tekstilu, plastmasu, tostarp arī, piemēram, izšūšanai mulinē diegu vietā lietotiem matiem) kā vielu, kur iemiesot savas idejas. Zināms, tas prasa amata iemaņas un izjūtu, ko idejas autors nekādi nevar deleģēt ķīniešu rociņām.

Tajā pašā laikā būtu derīgi atcerēties, ka pirmās latviešu mākslas izstādes tāpat kā daudzu citu zemju pirmās nacionālās mākslas izstādes pirms 100 gadiem tika rīkotas, iesaistot iespējami dažādus mākslas veidus ar cerību atrast savu stilu.

Laikmetīgais stils

Izstāde "Brūzī" ir raksturīga laikmetīgās mākslas izstāde, ar to saprotot, ka jaunie mākslinieki savas domas ir iemācījušies izpaust tā, kā tas ir pieņemts vadošajos mūsdienu mākslas dzīves gaiteņos (institūciju finansējuma, nevis mākslas tirgus uzturētos). Es pazīstu tikai vienu cilvēku, kurš apgalvo, ka zina, kas ir laikmetīgā māksla, un ir gatavs noteikt tās robežas ar mūsdienu mākslu vai aktuālo mākslu. Manuprāt, tas nav tik vienkārši. Visdrīzāk pret laikmetīgo mākslu būtu jāattiecas kā pret stilu visā šī jēdziena sarežģītībā, dziļdomībā, pārvarot tieksmi stila terminu uztvert plakani. Lūk, arī igauņu mākslas kritiķis Indreks Grigors ir izteicies: "Ir acīmredzams, ka tā ir stils – līdzīgi kā abstrakcionisms vai sirreālisms –, vismaz tādā veidā terminu "laikmetīgā māksla" lieto kuratori, kritiķi, teorētiķi – taču, atšķirībā no iepriekšminētajiem stiliem, tā izvairās no sevis definēšanas manifestā." (Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2016 katalogs, 7.–8. lpp.)

Kā stilam laikmetīgajai mākslai ir definējamas raksturīgākās iezīmes, kas skaidri atklājas arī "Eiropas jaunrades" parādē, proti, tā ir interaktīva, bet nav kaislīga, visvairāk ir mantojusi no konceptuālisma un minimālisma, tā dokumentāli vai abstrahēti reflektē par sociālo realitāti, lieto jau dadaistu pārbaudīto paņēmienu – ieceļ jaunā, negaidītā kontekstā priekšmetus, tehnoloģijas, materiālus, bet atsperas vēl arvien fluxus brīvdomībā. Labākajos paraugos laikmetīgā māksla ir drosmīga, pārstāvot savu ideju nevis tieši (kā modernismā), bet postmoderni kritizējot novērotās situācijas ar ironijas, absurda, humora, asprātības ieročiem – kā, piemēram, poļu mākslinieka Tomaša Pozniša neganti smieklīgā, eleganti komiskā eļļas glezna "Suns ar pērļu auskaru" (2014) – viens no skatītāju pamanītākajiem darbiem Cēsu izstādē saskaņā ar kuratora neoficiālo aptauju (interesanti gan, ka nekas tāds savulaik neiešāvās Miervalža Poļa prātā).

Laikmetīgās mākslas valoda ir universāla, bez nacionālām u.c. robežām. Arī ekspozīcija Cēsīs ir kārtota, māksliniekus savstarpēji izkliedējot un sajaucot – ja nav, tad nav robežu! Tikai Grand Prix ieguvēju trijotne ir izolēta atsevišķā būvē – Klāva Lora (LV) glezna, Vilema Boela (FR) kinētiskā instalācija un Magdalēnas Savickas (PL) zīmējumu sērija.

Daudzveidīgie vēstījumi

Izstādes veiksme slēpjas tās daudzveidībā – cits pēc cita skatītāja priekšā atklājas vai nu atraktīvi, uz komunikāciju vērsti (piemēram, itāliešu mākslinieka Juri Čekoti CV izdruku kaudzes viņa svarā) vai arī uz apceri vedinoši, dziļi darbi. Kinētiskas instalācijas (īpaši gribētu izcelt Laura Vītoliņa laikmetīgo strūklaku Dunkel, kas pilinot mūsu kaunu) mijas ar gleznām (krāšņākā šķita spāņu un portugāļu glezniecība), savukārt fotogrāfijas, īpaši jau itāliešu, fascinēja un likās stāstošas kā apturēti filmu kadri.

Neskatoties uz pasludināto universālismu, formas un valodas līdzībām, izstāde tomēr nevilšus vedina iezīmēt septiņu valstu snieguma atšķirības un īpatnības. Piemēram, eksponētajai franču mākslai raksturīga ironija, groteska, absurds, realitātes un mistērijas sapludināšana, kamēr dāņu mākslinieki šķiet tendēti savas idejas kondensēt līdz iespējami minimālistiskam, tomēr izteiksmīgam objektam. Spēcīga tēlainība piemīt itāliešu darbiem, lai kādā medijā tie būtu realizēti, savukārt spāņu un portugāļu ekspozīcija vedina uz psiholoģisku iedziļināšanos lietu būtībā un struktūrā.

Nav pārsteigums, ka Austrumeiropu pārstāvošo Latvijas un Polijas mākslinieku darbiem ir raksturīgs spēcīgs vēstījums, gandrīz visi viņu darbi ir balstīti domās par būtiskām tēmām, tādām kā identitāte, personiskās un kolektīvās atmiņas, vērtību pārmantojamība, vēlēšanās saprast cilvēku saistību ar dabu.

Latviešu ekspozīcija "Eiropas jaunrades" biennālē – Klāva Lora, Paulas Pelšes, Ata Izanda, Laura Vītoliņa, Oskara Pavlovska, Margrietas Dreiblates, Lindas Vigdorčikas un Laura Aizupieša darbi rada tiešām labu, spēcīgu un pārdomātu iespaidu. Tomēr, ja man vēlreiz būtu jāatbild uz kuratora uzdoto jautājumu skatītājiem, kas tikko aplūkojuši izstādi, es izceltu poļu mākslinieka Miloša Flisa darbu "Kapsulas", kurā autors ievietojis divpadsmit kapsulās mazu figūriņu izspēlētas trauksmainas mizanscēnas – piemēram, satikšanos ar Svēto Govi vai piranju. Pārsteidzoši, iedarbīgi un jautri.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0