Recenzija
11.05.2017

Ar putna balsi runā patiesība

Komentē
0

Par Ievas Samauskas un Ievas Jurjānes grāmatu "Čarlīnes deguns", apgāds "Liels un mazs", 2016

Citādība un atšķirība no citiem, šķietami skaistajiem un ideālajiem sugasbrāļiem allaž bijis indivīda pārdzīvojumu avots. Tā aizsākas enerģiskās kundzes Čarlīnes Čenstones stāsts par Lielo – viņas degunu, kurš, skaties, kā gribi, ir nomācoši liels. Gribētos mazu kā ābeļziedu pumpuriņš, putna knābītis, bet nekā – deguns kā biete, bumbieris, lapseņu pūznis, desas luņķis! Iet dienas, nedēļas, mainās gadalaiki, taču Čarlīnes deguns nemainīgi sagādā viņai sirdēstus. Vēlēties ārienē sev nepiemītošo un pienācīgi nenovērtēt tās īpašības, ar ko daba mūs apveltījusi, ir gaužām cilvēcīgi un pazīstami mums katram. Ne mazāk cilvēcīgi, piedēvējot sev, pašaprāt, attiecīgas nepilnības, ir vēlēties piedzīvot brīnumu, kad lielie deguni, vaigi un vēderi kļūst mazi, cirtainie mati taisni, taisnie cirtaini, gaišie – tumši, tumšie – rudi, bet īsās kājas – garas; te ikkatram, prātojot par savu fizisko veidolu, būtu, ko bilst.

Uz brīnumu cer katrs, taču Čarlīnes dzīvē tas patiešām īstenojas – kādā rītā piepildās pavisam ērmīga, nejauša fantāzija, kas kundzītes ikdienu apgriež kājām gaisā. Sapnis ir piepildījies, deguna vietā iespurdzas putns – Sturnus vulgaris jeb spoži melns, vizmojoši lāsumains mājas strazds. Stāsts aizsākas ar simbolisku brīdi – Čarlīnes kundze beidzot sajūt iepriekš neapjaustu brīvību, taču reizē ar brīnumdeguna parādīšanos pensionāres rimtajā dzīvē parādās nopietni pārbaudījumi un sākas negaidīti trakulīga ikdiena, kurā nākas piedzīvot pat spraiga detektīva cienīgus elementus.

Priekšvēsture stāsta centrālajai likstai, kas veido sižeta līnijas pamatu, ir daudz senāka – draudīga problēma ir Čarlīnes nelaiķa brāļa, azartspēlmaņa Alberta parāds, kas nu gulstas uz māsas pleciem. Neatmaksājot parādu, Čarlīnei kā galvotājai nāktos šķirties no sava vienīgā īpašuma un ieķīlāt salātzaļo mājiņu pie Kalmju dīķa, Kalna ielā 10, kur visus šos gadus jauki saimniekots, ir savs dārziņš un mīļā kaziņa Sniedze. Mēģinājumi tikt pie prāvās parāda summas – veseliem desmit tūkstošiem – ir neveiksmīgi, jo banka aizdevumu pensionārei nedod, dārgu ģimenes relikviju, gredzenu, pārdot lombardā neļauj pašlepnums un sirdsapziņa, taču pašas gatavota mājas saldējuma pārdošana tirgū nav ienesīga Čarlīnes labās sirds un devīguma dēļ. Savus pircējus viņa dāsni pacienā ar dubultporciju, neprasot lielāku samaksu. Svarīgāk par materiālajiem (lai arī ļoti spiedīgiem!) aspektiem un peļņu grāmatas galvenajai varonei šķiet ar gardumiem iepriecināt savus draugus Sofiju un Klaidu, kuri lasa un nodod pudeles, jo viņu mamma tērē naudu šņabim, mesties izpestīt no policijas draudzeni Annu, palīdzēt ar padomu grūtībās nonākušiem cilvēkiem un vienkārši vairot prieku. Un, pat ja citi neiepriecina viņu, pašai "kaut kā ir sevi jāiepriecina" (125. lpp.)! Šāda cilvēcīgi sirsnīga ir Ievas Samauskas stāsta morāle, jo visas grāmatas garumā, iepazīstot gan stāsta galveno varoni Čarlīni, gan raibo tēlu galeriju, kurā pārstāvēti dažnedažādi tipāži – pilsētiņas iedzīvotāji –, var secināt, ka rakstniece pozitīvi un simpātiski spēj atainot cilvēcības dažādās šķautnes. Turklāt, kā akcentējusi literatūrkritiķe Elīna Kokareviča [1], stāsts patiesi ir oriģināls, un šim atzinumam nevar nepiekrist, jo, lai gan darbā ieskicēta labi zināmā brīnumpasakas formula, autore sagādājusi gana daudz interesantu sižeta pavērsienu un negaidītu, lielisku atrisinājumu, kas aizkustinātu visu vecumu lasītājus.

Putnu tēliem šajā grāmatā, kā nojaušams, ir simboliskas alegorijas raksturs. Šķetinot šo alegoriju, par asociatīvi pārliecinošāko tēla tulkojumu gribas saukt brīvību, putns te tulkojams kā garīgo sfēru un dvēseles dzīļu reprezentētājs. Ne velti Čarlīne nav vienīgā pilsētiņas iedzīvotāja, kurai lemts kļūt par karnevāliskās putnošanās dalībnieci; jaunie, ķērcoši čivinošie un svilpjošie deguni ir satraucošs lokāla mēroga notikums, par kuru stāsta televīzijā, raksta avīzēs un kuru reklamē veikalos. Deguni-putni nu ir visiem: pasta priekšniekam degungalā stārķis, skolas direktorei – bišu dzenis, skursteņslauķim Miltiņam – flamingo, kaimiņi Kārlis un Maija Mikuči staigā kopā ar ērgli un pupuķi, dvīņumāsas Jansones ar pērļvistiņām, draudzenei Annai deguns ir žagata, kāziniekiem Anetei un Andrim – Atlantijas tuklītis un meža tītars… Eksotiski un neredzēti, labi zināmi un pierasti – minētie personāži ir tikai daži no visa raibā putnu kora! Pilsētiņā sākusies vesela jezga, jo jāsadzīvo ar jaunajiem deguniem, kuri savās izpausmēs nav paredzami.

Grāmatas vizuālais veidols izceļams grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2016" kontekstā: kategorijā "Grāmatas bērniem" nominēts arī "Čarlīnes deguns". Ne velti darbs pretendē uz apbalvojumu, jo grāmata uzskatāmi ir vairāku pieredzējušu profesionāļu kopdarbs – to veidojis daudzu godalgotu bērnu grāmatu vizuālā veidola meistars, grafiskais dizainers Ivs Zenne, apbalvotā scenogrāfe, ievērojamu operas, teātra uzvedumu un kino māksliniece, arī ilustratore Ieva Jurjāne.

Visbeidzot, pievēršoties grāmatas literāri saturiskajām kvalitātēm, pavisam droši var apgalvot, ka grāmatas autorei daudzrakstītājai, rakstniecei un dzejniecei Ievai Samauskai, bērnu literatūra nav ikdienišķs maizes darbs, bet pilnasinīga dzīves misija ar idejiski augstāku, garīgi motivējošu mērķi, par ko viņa pati stāstījusi daudzkārt. Pati autore par literatūru reiz retoriski vaicājusi – kas gan ir tas, ko tajā meklējam, kad pārlasām kādu darbu atkal un atkal? Te autores atbildē paveras skaidrojums – mēs meklējam nojausmu, atskārsmi, kādu gaismu. Ticības līnija, kas dzīvē būtiska ir pašai rakstniecei, iemiesota darba galvenās varones Čarlīnes dzīvē – viņa apmeklē baznīcu, bieži sarunājas ar Dievu, un brīdī, kad cīņā par īpašumu likstas atgadās viena pēc otras, Čarlīne izturas nosvērti un prātīgi, sev atgādinot: "Dievs ir zinājis labāk." (146. lpp.) Lasītājam ticības spēks tiek parādīts kā cerīga dzīves iespēja, kad sarežģītās un šķietami neatrisināmās situācijās svētīga ir paļaušanās uz augstākiem spēkiem.

Prātojot par grāmatas morāles mācībām, viena no cilvēcisko kvalitāšu ziņā izceļamām īpašībām Čarlīnes stāstā ir jūtīgums. Te atļauta ir Starptautiskā raudāšanas diena, psihoterapeits Gabriels bļaustās parkā – caur putnu tēliem tiek atbrīvots dažādu cilvēka emociju spektrs, un lasītājam ļauts apjaust, ka dvēsele "atgādina ziedu ar trauslām ziedlapiņām" (153. lpp.). Atšķirība un individualitātes savdabība te ir kā īpaša vērtība, jo plaši pārstāvētās, dažādās putnu sugas atgādina mums cilvēku pasaules neparastos eksemplārus.

Grāmatas atslēgas tēli – putni – savā daudzveidīgajā krāšņumā uz mums lūkojas jau no vāka ilustrācijām, tā ir labi zināma un skrupulozi pētīta tēma māksliniecei Ievai Jurjānei, kuras darbos vērojams izkopts mākslinieciskais rokraksts, – Jurjānei izdodas nekļūdīgi atainot zīmētā tēla raksturu, dziļāko būtību, dvēseles atblāzmu. Bērniem labi zināma un iemīļota ir viena no Latvijas Nacionālās operas izrādēm, krāšņā "Putnu opera", kuras scenogrāfe bijusi Jurjāne, tāpat 2015. gadā māksliniecei galerijā "Istaba" noritējusi ornitoloģisku studiju izstāde "Putni pienāk tuvāk". Minētie un arī citi darbi putnu tēmas kontekstā apliecina mākslinieces spēju vienlīdz talantīgi strādāt kā lielformāta scenogrāfijā, tā miniatūrās skicēs. Kolorīti reālistisko darbu tapšanu autore skaidro filozofiskā uzlūkojumā: "Uzzīmēt putnu nozīmē to ilgi vērot. Skatīties uz zīmētu putnu nozīmē domāt." [2]

Darba vēstījums, ko veido 32 nodaļas, iespējams, varētu būt mazliet koncentrētāks, lai lasītājs spētu uztvert daudzos, aprakstos krāšņos un izpausmju bagātos putnu tēlus, paralēli studējot košo pielikuma burtnīcu, kurā gan nav atrodami visi grāmatā pieminētie putni. Acīmredzot autore šādi piedāvā lasītājiem zināmu metatekstu jeb sniedz mājas uzdevumu – turpināt izzināt putnu pasauli arī ārpus grāmatas robežām.

Mūsdienās bieži diskutēts par cilvēka attālināšanos no dabas, un tiesa – daudziem pilsētas bērniem nav vecmāmiņu laukos, tāpat ne vienmēr pastaiga parkā vai zooloģiskā dārza apmeklējums nodrošina pilnvērtīgu apkārtējās dzīvās dabas iepazīšanu, tieši tāpat arī ne visi kopā ar vecākiem dodas izzinošos ceļojumos uz eksotiskām zemēm. Un zināms, ka baloži, zvirbuļi un zīlītes nav vienīgie putni uz šīs planētas, vai ne? Katrai putnu dzimtai ir vairākas sugas, katrai sugai savs latviskais un latīniskais nosaukums, te lielisks izziņas avots putnu pasaulē ir grāmatas aizraujošais pielikums – košā "Čarlīnes putnu burtnīca". Grāmatas lappusēs skatāmās Ievas Jurjānes ilustrācijas veidotas monohromā krāsu gammā, taču minētajā pielikuma burtnīcā atklājas īstas putnu studijas, sava veida dizainisks pārsteigums atrodams arī iekšējos vākos. Un tomēr dažādās, vairāku desmitu ilustrācijas, kurās tieši un spilgti parādās katras sugas vizuālās iezīmes un atšķirības, bet netieši – "raksturs" un paradumi, varētu vēlēties maķenīt plašākas, ja proporcionāli skata garstāsta apjomu un krāšņās apraksta atsauces. Arī tādēļ būtisks ir burtnīcas materiāls, abi darbi patiešām ir lasāmi komplektā – tekstā rodamā numerācija ir atsauces uz burtnīcā aplūkojamo mājas strazdu, pupuķi, nektārpapagaili, ķivuli, Kalifornijas paipalu, meža pūci, vālodzi un citiem putniem.

Uzsverot tieši ilustrāciju acīmredzami smalko tapšanas gaitu – putnu studēšanu un dokumentāciju, kādā strādājusi māksliniece Ieva Jurjāne, – uz līdzīgu lasīšanas pieeju gribas aicināt arī grāmatas lasītājus, iedziļinoties, pētot, vērojot, pārlasot, gara acīm vai realitātē iegrimstot ziedošā pļavā vai ieklausoties meža skaņās: putni ir visur! Te vietā būtu atgādināt pašas Jurjānes vārdus, ar kuriem viņa skaidrojusi savas personālizstādes "Daba klusē" koncepciju: "Daba izrādās pateicīgs sarunbiedrs, daudz pateicīgāks par cilvēku, jo netrokšņo, netraucē, palīdz koncentrēties un, iespējams, sniedz kaut kādas atbildes [..]." [3]

Ētiskās mācības, ko ārpus rotaļīgā un interesantā putnu karnevāla sniedz grāmata – mākslinieciskā ornitoloģijas minienciklopēdija ar dvēselisku pievienoto vērtību "Čarlīnes deguns" –, ir vairākas: mūsu domām piemīt liels spēks, un lieti der atcerēties, ka ne vienmēr piepildīta vēlēšanās nozīmē laimi, ticība labajam balsta dzīvi un glābj bezcerīgās situācijās. Dažādībai – kā cilvēku (to izskatā, raksturā, rīcības modelī, profesijā, kultūrā u.c.), tā citu pasaules sugu vidū – ir vērtība. Dažādība ir šīs planētas lielākā vērtība un pastāvēšanas pamats. Ir vērts apdomāt mācības un jaukās Čarlīnes pārdomas, kuras lasāmas šajā darbā. Ja neticiet cilvēkam, tad ieklausieties mūsu lidojošajos draugos, jo "varbūt ar putna balsi reizēm runā patiesība?" (237. lpp.).

[1] Kokareviča, E. Putnu atnesti brīnumi. Ieva Samauska "Čarlīnes deguns". UbiSunt, 27.05.2016.

 

[2] Lesīte, A., Strenga, I. Galerijā "Istaba" skatāma Ievas Jurjānes izstāde "Putni pienāk tuvāk". LSM, 19.10.2015.

 

[3] Lesīte, A., Rudzīte, M. Ieva Jurjāne: Daba izrādās daudz pateicīgāks sarunbiedrs par cilvēku. LSM, 19.10.2016.

 

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0