Komentārs
14.05.2017

Ar politiķiem kā ar bitēm

Komentē
2

Aizvadītajā nedēļā Latvijas Zemnieku savienība (LZS) atgādināja, ka tai apritot simts gadu kopš dibināšanas. Savukārt šonedēļ sagaidīt no LZS kādu refleksiju par 15. maiju laikam būtu naivi.

Tālākā teksta mērķis tomēr nav kārtējo reizi pakašķēties par "Ulmaņa laikiem". Ulmaņa ceļš Latvijas politikā šajā gadījumā ir tikai "enkuriņš", lai vērstu uzmanību uz to, kā mēs uztveram politiķa attīstību, ja viņš ir aktīvs ilgākā periodā. Citiem vārdiem sakot, vai mēs pietiekami apzināmies, ka politiķis var mainīties (dažādās nozīmēs).

Te neliela atkāpe domas ilustrēšanai. Mani arvien interesējis, kāpēc tādi "Satori" lasītājiem noteikti zināmi cilvēki kā rumāņu izcelsmes filozofs Emils Čorans un reliģiju pētnieks Mirča Eliade varēja ilgstoši un aktīvi atbalstīt galēji labējus politiskos spēkus. No šī viedokļa man, protams, likās vērtīgi iepazīties arī ar francūzietes Aleksandras Leņelas-Lavastīnas grāmatu "Aizmirstais fašisms". Par šo izdevumu savulaik rakstījis Ilmārs Šlāpins, tādēļ es akcentēšu grāmatas krievu tulkojuma priekšvārda autora Borisa Dubina tēzi. Dubins (diemžēl pērn mirušais) visnotaļ pētījumu uzteic, tomēr arī norāda: autore "ieciklējusies" pieņēmumā, ka Čorans un Eliade savus uzskatus nemainīja visas dzīves garumā.

Koķetēšana ar antisemītismu un fašismu varbūt ir pārāk ekstrēms salīdzinājums, tomēr jautājums tātad ir, vai mēs pieņemam domu: kāds – šajā tekstā politiķis – var būt gan mērglis, gan kaut kas cits.

Atgriežoties Latvijas kontekstā, daži vārdi par LZS daudzināto Ulmani. Ja runa ir par tiem, kuri nav viņa apjūsmotāji, diezgan izplatīta ir tēze, ka Ulmanis, tēlaini izsakoties, 1918. gadā un Ulmanis 1938. gadā ir dažādi cilvēki, tātad ir notikušas būtiskas izmaiņas (ne uz labo pusi).

Man gan šķiet, ka šāda konstrukcija ir nepilnīga. Piemēram, nereti tiek apgalvots: "lai nu kāds viņš bija", Ulmanis par paša maku nav domājis. Cik saprotu, domāja gan – un intensīvi, jau divdesmitajos gados [1]. Tajā pašā laikā diez vai pamatots ir apgalvojums, ka Ulmanis trīsdesmito gadu beigās vadoņa kulta rezultātā ir, teiksim tā, zaudējis asumu un saikni ar realitāti. Ar visām no tā izrietošajām sekām Latvijas valstij. Varbūt tā bija, bet eksperti min arī pazīmes, ka ilūziju par Eiropā notiekošo viņam nebija un viņš centies atrast veidus, kā vismaz Vāciju ieinteresēt Latvijas valsti galīgi neizpostīt [2].

Citiem vārdiem sakot, Ulmaņa gadījumā dažādie viņa personību veidojošie elementi bija nemainīgi klātesoši un tēze par "sabojāšanos" ir strīdīga.

Jāpiezīmē, ka politiķa iespējamā evolūcija vispār tiek uztverta galvenokārt kā tieši "sabojāšanās", bet tas ne vienmēr tā ir. Pēdējais vēsturiskais piemērs pirms pievēršanās mūsdienu Latvijas politikai. Vladislavs Gomulka vēl Otrā pasaules kara laikā un pirmajos gados pēc tā bija tipisks komunists. Tomēr 1956. gadā viņš kā viens no Polijas līderiem bija gatavs konfliktam, pat bruņotam, ar PSRS [3]. Gadās dažādi.

Mūsdienas. Droši vien lasītājam nav ilgi jālauza galva, meklējot piemērus gadījumiem, kad ir notikusi visnotaļ radikāla politiķa evolūcija. Imants Kalniņš, Vladlens Dozorcevs u.c. Tomēr šie lielākoties ir no aktīvās politikas pēdējos gados aizgājuši ļaudis.

Savukārt, ja runājam par politikā aktīvajiem personāžiem, tad vieglāk, protams, pamanāmas izmaiņas, kas saistītas ar nogurumu un apnikumu vai – pretēji – kompetences uzaudzēšanu, tomēr tādas diez vai vērtējamas kā spilgti izteiktas. Tomēr manā subjektīvā vērtējumā ir arī radikālākas pārmaiņas. Kā piemēru te var minēt Nilu Ušakovu. Lai gan Rīgas mēra nemainīgā saistībā ar "Saskaņas" politisko projektu it kā automātiski rada noteiktu politisko uzskatu rāmi, atļaušos teikt, ka Ušakovs pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījies. Ja kādu izbrīna viņa, formulēsim tā, diezgan savdabīgā attieksme pret latviešu valodā strādājošajiem plašsaziņas līdzekļiem, tad mans skaidrojums būtu, ka Ušakovs faktiski vairs nerēķinās ar t.s. latviešu elektorātu, viņam tas nav būtisks. Puķaini izsakoties, viņš, protams, turpina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet acīmredzot ir arī secinājis, ka jāstrādā primāri ar "savu auditoriju", savukārt tēze par līderi, kas darbojas pāri nacionālo kopienu robežlīnijām, vairs nav aktuāla. Šis apgalvojums ir konstatēšana, fiksēšana – tas, kā to vērtēt, ir kaut kas atšķirīgs.

Tam savukārt, manuprāt, var būt būtiska ietekme uz "Saskaņas" tālāko evolūciju vispār, jo var apgrūtināt citu Latvijas populārākās partijas redzamāko politiķu (piemēram, Saeimā) vēlmi mazināt referenduma par otru valsts valodu pēcgaršu un veicināt "Saskaņas" iekļaušanos kādā no koalīcijas modeļiem.

Cita lieta, ka "apgrūtināt" nenozīmē padarīt neiespējamu, un te nonāku līdz vēl kādām būtiskām izmaiņām. "Ulmaņa partijas" mūsdienu interpretācija, protams, tam nepiekritīs, tomēr esmu pārliecināts, ka LZS ir attīstījusies virzienā, kurā kopīgas valdības veidošana ar "Saskaņu" nav nekas neiespējams. Ne gluži pēc parlamenta vēlēšanām nākamgad, bet, piemēram, 2019. gadā, kad koalīcijas valdība, kas izveidota, tradicionāli atstājot "Saskaņu" ārpusē, izrādīsies pārāk nestabila (vai vismaz pasniegta kā tāda). Vēlreiz – nav runa par novērtējumu ("pareizi/nepareizi"), bet faktoloģiski mēs redzam būtiskas izmaiņas: aicinājumus par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem, gatavību strādāt kopīgi ar Rīgas pašvaldības valdošo grupējumu utt. "Zaļajam" Raimondam Vējonim – ne vairs aizsardzības ministram, bet Rīgas pils iemītniekam – "Saskaņa" valdībā nebūtu problēma.

Mūsu kādreizējie "radikāļi" (sveiciens Čoranam un Eliadem...) ir kļuvuši ''tradicionāli", savukārt par "tradicionāliem" uzskatītajos politiķos, atļaušos apgalvot, ir attīstījusies tāda skepse pret t.s. liberālo demokrātiju, ka noteiktu apstākļu sakritības gadījumā mēs piedzīvotu visnotaļ lielus pārsteigumus. Šādā situācijā retorika atgādinātu 15. maija argumentāciju.

Dažādi čorani un eliades, iespējams, patiešām maina savus uzskatus, savukārt viņu vietā nāk jauni čorani un eliades.

Rezumējot: a) politika šķiet ar spēcīgu inerci apveltīts process, tomēr tajā iesaistītie gadu laikā var būtiski mainīties, b) politiķu vērtējumos viņu iepriekšējā biogrāfija ("balsojis 4. maijā "par"" utt.) nevar būt izšķirošs arguments tālākās rīcības prognozēšanai, c) attiecīgi ir nepieciešama zināma intelektuāla piepūle, lai, vērtējot politiķi x, distancētos no viņa pirms diviem, pieciem gadiem paustā un mēģinātu saprast, kas par viņa uzskatiem zināms šobrīd.

 

[1] Krūmiņš, G. (zin. red.) Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem, 1918–1940. Rīga: Valsts kanceleja, 2016, 51.–54. lpp.

[2] Feldmanis, I. (sast.) Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 183. lpp.

[3] Aplbauma, A. Dzelzs priekškars: Austrumeiropas pakļaušana, 1944–1956. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 601.–602. lpp.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2