Recenzija
28.10.2015

Ar Norvēģijas vēju skarbumu

Komentē
0

Recenzija par Herbjorgas Vasmas romānu "Šie mirkļi", no norvēģu valodas tulkojusi Raita Kozlovska, izdevusi "Zvaigzne ABC", 2015

Katra lasītāja dzīvē reizi pa reizei ienāk grāmata, kas nogāž no kājām ar sava vēstījuma skarbo tiešumu. Manā pieredzē pēdējā šāda grāmata bija Herbjorgas Vasmu "Šie mirkļi", kas nesen izdota latviešu tulkojumā. Ar norvēģu rakstnieces Herbjorgas Vasmu daiļradi biju pazīstama jau iepriekš – vispirms es autori iemīlēju ar "Dinas grāmatu", vēlāk bija "Septiņas tikšanās", kam sekoja īpatni autobiogrāfiskais romāns "Simts gadi". Un tagad "Šie mirkļi", kas atkal apliecina Vasmu prasmi meistarīgi vērpt romānus, kuri lasītāja kapāšanas skarbumā neatpaliek no Norvēģijas vējiem.

"Šie mirkļi" ir autobiogrāfisks romāns – tajā ietverts laika periods no autores agrīnās jaunības līdz brīdim, kad Vasmu jau kļūst par atzītu rakstnieci. Romāns sarakstīts trešajā personā, varoņu vārdi darbā neparādās, un netiek pieminēti arī konkrēti notikumi vai gada skaitļi. Tā vietā autore izvērstā veidā atklāj to, cik nepanesami ir dzīvot ar nedrošības sajūtu, balansēt uz depresijas robežas un mēģināt savas emocijas sajūgt ar realitāti. No malas gan šī realitāte nemaz tik drūma neizskatās – viņa bija nabadzīga lauku meitene ar ambīcijām, kura par spīti milzum daudz dažādiem šķēršļiem kļuva par plaši atzītu un mīlētu rakstnieci. Tomēr autores subjektīvā realitāte krāsojas krietni vien drūmākos toņos, un tieši par iekšējo pasaules izjūtu arī ir šis romāns.

Vasmu literāro darbu varones vienmēr ir stipras ziemeļnieces, kas cīnās par savu "es", kā nu prot (un apstākļi ļauj), un romāna "Šie mirkļi" galvenā varone nav izņēmums. Romāna autore un romāna varone manā apziņā tā arī nesaplūda vienotā tēlā, jo nošķīrums starp Vasmu iekšējo pasauli un publisko tēlu ir tik dramatisks, ka grūti to iztēloties kā vienu personu par spīti tam, ka gan es pati, gan liela daļa citu cilvēku (lai neteiktu – visi) dzīvi pavada līdzīgā duālā stāvoklī, mētājoties starp ārēji veiksmīgu, bet iekšēji šaubīgu, nepārliecinātu personu.

Lielā mērā šīs savstarpēji nošķirtās vienas personas divas dzīves nosaka grāmatas veiksmi – stāsts ļauj ielūkoties autores dvēseles aizkulisēs un parāda lasītājam to cilvēka dzīves daļu, kas parasti no citiem tiek rūpīgi slēpta. Ir vajadzīga zināma drosme, lai citiem rādītu savu vājumu, turklāt tas ir krietni grūtāk, nekā cīnīties ar iesīkstējušām sabiedrības normām un pastāvēt uz savu taisnību – krietni vieglāk sakaut pretinieku, ja šis pretinieks neesi tu pats. Jāņem vērā arī tas, ka Vasmu runā par depresiju laikā, kad tā vēl netiek atzīta par slimību – tā tiek uztverta kā prasts slinkums, vēlme žēlot sevi un tikt žēlotam, līdz ar to nav neviena, kas šajā iekšējā cīņā varētu palīdzēt.

Šaubas par savu vērtību un spēkiem gan nav vienīgā grāmatas tēma. Aprakstot, ko nozīmē būt sievietei rakstniecei 60. gadu vidū Norvēģijas laukos, pavīd arī feminisma idejas. Autore uzdod nevienam konkrēti neadresētu jautājumu, kāpēc sabiedrība lielākoties izvēlas vārdu "sieviete" piekarināt kā īpašu apzīmējumu. Kāpēc tiek lietoti vārdu savienojumi "sieviete rakstniece", "sieviete premjerministre" vai "sieviete mehāniķe"? Kāpēc kādam šķiet tik īpaši, ka sieviete ir spējīga kaut ko darīt, domāt un sasniegt? Romāna varone baidās no tā, ka viņas svaigi publicētās grāmatas kāds kritiķis nodēvēs par "sieviešu literatūru", jo tas nozīmētu konkrētu klasifikāciju, no kuras nekad nebūs iespējams izlauzties. Šī problēma ir manāma arī mūsdienās – joprojām aktuāls ir jautājums, kāpēc sabiedrības domāšanā pastāv ideja, ka sieviete, kas savā dzīvē kaut ko sasniegusi, ir īpaši drosmīga vai pat izredzēta? Kāpēc mēs vienkārši nelepojamies ar cilvēka sasniegumiem, bet gan īpaši uzsveram, ka sieviete ir izdarījusi kaut ko vērtīgu? Šāds domu gājiens nepalīdz dzimumu vienlīdzības veicināšanā, drīzāk otrādi – tas joprojām kultivē domu, ka kaut ko īpašu paveikt spējīga sieviete ir izņēmuma gadījums, kas netieši pasvītro pārējo nevarību.

Romāna varones domai, ka visļaunākais nodarījums pret šo grāmatu būtu nodēvēt to par "sieviešu literatūru", ir grūti nepiekrist. Nav tā, ka nebūtu iemesla vai kārdinājuma to darīt – galu galā, autore sieviete raksta par dzejnieci sievieti, kas mēģina izcīnīt savu vietu sabiedrībā, kura nav īpaši labvēlīga pret stiprām un domājošām sievietēm. Tomēr apzīmējums "sieviešu literatūra" šo grāmatu nogalinātu. Šis romāns nav konkrēti par sievietēm, un tas nav par feminismu, lai gan tematiski apskata gan vienu, gan otru. "Šie mirkļi" ir vispārcilvēciska grāmata par depresiju un mēģinājumiem izlauzties, lai īstenotu savus sapņus. Šis ir skarbs romāns, kas rakstīts no iekšpuses uz āru, – grāmata, kas pamazām sadriskā lasītāju, aizcērt elpu un iegriež tieši sirdī.

Pāri visam – nebeidzama kauna izjūta. Kauns, ka esi vājš. Kauns, ka esi kaut nedaudz "izlēcis" no sabiedrības. Kauns atzīt, ka patiešām patīk bērni un padodas ar viņiem strādāt, jo tas taču būtu pretrunā ar "īsto" feminismu. Kauns par vēlmi sasniegt vairāk un kauns par nespēju izdarīt labāk. Mūžīgais kauns par teju katru gan sperto, gan nesperto soli, vienalga, kādā virzienā, – kauns, kas pavada tik daudzu mūsu dzīves.

Neraugoties uz to, cik dziļu iespaidu grāmata uz mani atstāja, es dīvainā kārtā tā arī nespēju just līdzi romāna varonei. Sākumā autores stils rakstīt trešajā personā un neminēt nevienu pašu personvārdu mazliet pat kaitina un atgādina pusaudža pirmos literāros mēģinājumus. Tikai vēlāk atklājas, ka autore ir smalki spēlējusies ar lasītāju un teksts izaug līdz ar galveno tēlu.

Tāpat interesanti redzēt, kā aiz visas šīs atklātības un intimitātes autorei tomēr izdodas no lasītāja slēpties. No vienas puses, dvēsele šķietami tiek izķidāta līdz molekulāram līmenim, no otras – noslēpumainība tiek saglabāta, grāmatu rakstot, līdzīgi kā cilvēki domā, proti, aprautās frāzēs, puspabeigtos teikumos un idejās, kuras netiek vairāk paskaidrotas, jo cilvēka paša galvā visi konteksti ir pašsaprotami un skaidrojumi lieki. Savukārt lasītājam atliek tikai uzlasīt šīs druskas un līmēt kopā pa savam, tā arī īsti netiekot līdz pārliecībai par to, vai un cik lielā mērā "sagrabinātā" aina sakrīt ar realitāti autores galvā. Tas savukārt noved pie mūžīgajām pārdomām par to, vai cilvēki vispār ir spējīgi pilnvērtīgi nodot citiem savas domas un idejas pat brīžos, kad šķiet, ka viss izstāstīts nevainojami. Šādas pārdomas, šķietami aizplūdušas ar stāstu vairs nesaistītā virzienā, tomēr nemanāmi ved atpakaļ pie grāmatas tematikas, atgriežot mūs pie autores iekšējās vientulības, kuru vēl jo smagāku dara bezcerība to visu līdz galam izstāstīt apkārtējiem. Citi autori redz vispirms kā veiksmīgu sievieti, kas dzīvē īpaši izsitusies, nevis kā to šaubīgo un trauslo esamību, kas kaut kāda iemesla dēļ ir neatņemami saistīta ar būšanu cilvēkam.

Šādas un līdzīgas idejas Vasmu romānā "Šie mirkļi" sastopamas biezā slānī, un katra no tām ir tikpat daudzšķautņaina kā romāns kopumā. Katrā ziņā autore ar šo romānu ir lasītājiem pasniegusi atslēgu uz ļoti plašām pārdomām, kas interpretējamas tik daudzveidīgi, ka kļūst bailīgi uzstāties ar jebkādu savu versiju. Vismaz es noteikti jutos daudz drošāka un par sevi pārliecinātāka, kamēr par šo romānu biju uzrakstījusi vien: "Skarba, intīma un atkailināta grāmata, kas skaudri griež sirdī."

Spīgana Spektore

Spīgana Spektore ir fotogrāfe un grāmatu lasītāja. Raksta blogu par literatūru un zina, ka grāmatas ir vienīgā maģija šai pasaulē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!