Recenzija
27.10.2014

Ar Mēdejas acīm jeb šausmas un līksme

Komentē
0

Vladislava Nastavševa Maskavas Gogoļa centrā iestudētā Eiripīda "Mēdeja", kura sarakstīta pirms 2445 gadiem Senajā Grieķijā un kurā titullomu spēlē Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, uzrunāja dziļi personiski. Kā reti kura izrāde. Režisora rokraksta lakonisms šķiet sasniedzis galējo robežu – nevienas liekas kustības, žesta vai vārda. Mērķtiecīgi izkārtoto un biezo semiotisko zīmju sistēmu iedarbina Zariņas spraigais, bet ārēji slāpētais pārdzīvojums: viegli, kā labā dzejā, veras vaļā skatuviskie tēli, raisot asociāciju ķēdes.

Rīgā "Mēdeju" rādīja Nacionālā teātra Lielajā zālē, skatītājiem sēžot uz skatuves pavisam tuvu nelielajam paaugstinājumam dibenplānā. Jau izrādes prologā vairākas norises signalizē – tas, ko redzam spēles laukumā, nav objektīva pasaules aina, bet subjektīvs Mēdejas redzējums. Tātad režisors izmantojis simbolistu atklāto MONODRĀMAS principu, kas visus notikumus tēlo no galvenā varoņa redzespunkta. Tehniskais monodrāmas paņēmiens šai gadījumā tiek pamatots arī saturiski. Tā Mēdeja redz un dzird to, ko ne redz, ne dzird pārējie izrādes varoņi. Ne par velti svešzemnieci Mēdeju Korintā uzlūko par burvi, no kuras baidās. Ragana Mēdeja spēj ietiekties realitātes (esošās un nākamās) dzīlēs, uztverot citiem (pagaidām) slēpto. Tas, piemēram, attiecas uz Mēdejas abu dēlēnu dziedātās dziesmas melodiju, kas sievieti vajā. Uz skatuves pilnīga tumsa. Atskan zēnu duets: mundra dziesma, man likās (daļēji kļūdījos) – par laimi un dzimteni. Iedegas gaisma, bez varones neviena uz skatuves nav. Satumsums. Gaisma – zēni sēž pretī Mēdejai un dzied. Satumsums. Gaisma. Zēnu nav, bet dziesma turpina skanēt. Mēdeja aizspiež ausis – joprojām skan. Tātad skaņas ir varones apziņas, ne realitātes fenomens. Vienlaikus šīs balsis var lasīt kā šizofrēnijas zīmi un iecerētās (vai nule dzimstošās?) bērnu slepkavības simbolu. Man tik ļoti trāpīja dziedošo bērnu tēls, raisot analoģijas ar Puškina dramaturģiju un viduslaiku mistērijām, ka tikai vēlāk sapratu: Nastavševs klasiskai sengrieķu traģēdijai obligāto kori iemiesojis abos puisēnos – Eiripīda korus Josifa Brodska tulkojumā komponējis pats režisors. "Neviens nekad nezina, no kurienes atnāk bēda... Kolhida, zeme ar kalniem, varoņiem, mežoņiem, dīvainiem zvēriem un Zelta Aunādu, guļ aiz trejām jūrām..." (Ir skatuves tēli, kas māksliniekiem dzimst reti, īpašos gaišredzības uzliesmojumos – dziedošie zēni pieder tādiem.) Aleksandra Puškina traģēdijas "Boriss Godunovs" titulvaronim, kurš licis nogalināt septiņgadīgo likumīgo troņmantnieku Dmitriju, murgos rādās asiņaini zēni. Šis tēls kopš 1825. gada, kad luga sarakstīta, krievu literatūrā kļūst par ievainotas – netīras – sirdsapziņas simbolu. Bet Rietumeiropas viduslaiku mistērijās aktuāls bija uz debesīm runājošo Jēzum varmācīgi izlieto asiņu tēls.

Mēdejas pasaule pēc izraidījuma no Korintas ir sarāvusies maza mazītiņa,  zaudējusi visas krāsas un – apstājusies. Par to izrādē signalizē miniatūrā spēles telpa (šaurā paaugstinājuma strēmele), nedzīvi pelēkais aizmugures prospekts, vienīgie scenogrāfijas elementi – divi krēsli, uz viena no kuriem nepieceļoties visu izrādes laiku sēž Zariņas varone. Mēdeja mēģina savu dzīvi iedarbināt – sakustināt. Kalsnā maza auguma sieviete, tērpta šaurās melnās biksēs un garā pieguļošā tumšzilā tunikā ar mākslinieciski saspraustām krāšņām blondām bizēm, apsēžas uz krēsla jāteniski, izteiksmīgā pozā pārlīkstot pāri atzveltnei. Viņas galva ar aso, izteiksmīgo profilu ir lepni pacelta, pleci izslieti uz priekšu. Poza atgādina sievietes skulptūras, ar kādām senatnē rotāja kuģu priekšgalus un kuras nesa kuģotājiem laimi. Tāda laime varēja būt arī Mēdejas Jāsona kuģim, kad pirms gadiem abi slepenie mīlnieki bēga no viņas dzimtenes – tālās Kolhidas. Taču senās laimes dienas ir izgaisušas, Jāsons precēs Korintas valdnieka meitu, bet Mēdejai ar abu bērniem jādodas trimdā. Zariņas Mēdeja vairākkārt sakustas, mazliet pamaina pozu, taču nekas nenotiek, kuģis ir apstājies uz visiem laikiem. Dzīve ne tikai ir apstājusies, tā totāli brūk – no debesjuma raujas nost gaismas ķermeņi un ar dārdošu troksni krīt uz zemi: kad no skatuves griestiem atdalījās pirmais prožektors un lidoja lejup, šausmās un šokā sarāvos. Kad tas notika ar otru prožektoru, sapratu: esmu Mēdejas apokaliptiskās pasaules izjūtas, nevis Nacionālā teātra tehnisko darbinieku nolaidības lieciniece.  

Aina ar Mēdejas skulptūrai līdzīgo pozu met jēdzienisku tiltu uz ainu, kurā Jāsons, ieradies pie bijušās dzīvesbiedres, negaidīti sev pašam iedegas kaislē pret to. Vīrietis intīmā skāvienā paceļ Mēdeju un piespiež sev klāt. Taču sievietes ķermenis, izliecies stingā un izteiksmīgā pozā, atgādinot mākslas darbu-skulptūru, neatsilst, neatbild un nepiekļaujas vīrieša augumam. Un viņš to noliek atpakaļ uz krēsla. Šai brīdī kā sīka liesma, līdzīga tai, kas sadedzināja elektrības vadus, liekot krist prožektoriem, cauri apziņai izskrien nojauta (pieņēmums? izpratne? fantāzija?), ka Nastavševa "Mēdeja", protams, ir stāsts par vīrieša un sievietes attiecībām – piekrāptu mīlestību un nodotu uzticību. Bet – ne tikai. Tas ir arī stāsts par mākslinieka un viņa talanta attiecībām. Un varbūt pat vairāk par to. Šāds traģēdijas lasījums baiso sižetu (māte, lai atriebtos vīram, nogalina pati savus bērnus), kas, atstāts vienīgi psiholoģiskā plānā, ir normālam cilvēkam neizturams, paceļ simboliskā līmenī, kur notikumus diktē ne vairs (precīzāk – ne tikai) varones emocionālie afekti, bet objektīvas, pāri atsevišķa cilvēka gribai paceltas, varbūt pat var teikt – arhetipiskas likumsakarības. Nepielūdzamie noteikumi: ja tu darīsi tā, ar tevi notiks tas. No arhaikas – sengrieķu traģēdija! – dzīlēm moderns mākslinieks izvelk vēstījumu, ka IR LIKUMI, kurus nerespektējot ies bojā gan tavs talants, gan tu pats. Pārņem šausmas un līksme, kā kad tu vaigā skatītu ko mūžīgu – nemainīgu un cilvēka iegribām nepakļautu. Absolūtu. Mūsu šodienas pasaulē, kur dominē izdzīvošanas likumi, kur jādzīvo, kā ir, tas kļūst par gluži vai neprātīgu izaicinājumu. Attīrīšanos. Jaunības modinājumu, kad katrs (vairāk vai mazāk) dzīvo (vai – grib dzīvot) bez kompromisiem.

Bez Gunas Zariņas šī izrāde, protams, būtu neiespējama, jo aktrisei izdodas savienot nesavienojamo: nodotas, lai arī stipras sievietes reālas sāpes un likumsakarības šķietami abstrakto monolītumu. Šī sintēze manifestējas personības bezkompromisa spēkā, kas vienlaikus BIEDĒ un PACILĀ. Kaut arī jūtams, ka Zariņas Mēdeja dažbrīd iekšēji ir saspringusi gluži vai līdz krampjiem, ārēji tas maz jūtams – viņas runas maniere ir mierīga, sejā spoguļojas pat smaids, jo viņa ZINA to, ko nezina Jāsons un pārējie, tai skaitā mēs – skatītāji. Varbūt tas ir īstais veids, kā spēlēt senos grieķus – laika nozīmē mums tik tālos cilvēkus, kuri, kā pierāda Nastavševs, ir gluži vai mūsu laikabiedri. Taču "Mēdeja" nav Zariņas monoizrāde, fantastiski labi – dabiski, mierīgi atbrīvoti – ir jau pieminētie zēnu lomu izpildītāji – jaunāko klašu skolnieki Jeļisejs Bočarnovs un Artemijs Šarovs. Gluži vai apbrīnojams ir arī Jāsona lomas tēlotāja Mihaila Troņika darbs, kas precīzi realizē režisora ieceri. Tieši divi Jāsona monologi kļūst par tramplīnu šķietami psiholoģiska ģimenes sižeta (pār)lēcienam uz augstāku – simbolisko – līmeni. Vispirms M. Troņika Jāsons stāsta dēliem, cik tiem nākotnē būs izdevīgas viņa laulības ar Korintas likumīgā valdnieka meitu, kuru dēļ viņam – neko darīt – gan nāksies šķirties no tiem, atstājot likteņa varā gan viņus, gan viņu māti. Rodas iespaids, ka Mēdejas nu jau bijušais dzīvesbiedrs pats šai pasaciņai, kas sacerēta egoistiska pašlabuma pamatošanai, noticējis, kaut arī katrs demagoģiskā monologa vārds vai kliedz uz debesīm. Kad Mēdeja nogalinājusi bērnus, Jāsona psihofiziskās pārvērtības ir tik drausmīgas, ka noticēt redzamajam ir gandrīz neiespējami. (Joprojām nodarbina jautājums – kā strādājuši aktieris un režisors, lai ko tādu panāktu.) M. Troņika varonis uz skatuves parādās, viscaur drebēdams, it kā viņa ķermeni būtu galvanizējusi elektriskā strāva, bet acu skatiens ir neskaidri duļķains, vēstot par pakāpenisku saprāta zudumu. Mūsu acu priekšā sabrukuma process turpinās, radot šausminošu iespaidu, ka tūlīt, tūlīt muskuļi atdalīsies no kauliem un Jāsona vietā redzēsim asiņainu kaulu un saplosītas miesas pretīgu kaudzi. Bet Mēdejas sejā rotājas bezpersoniska uzvaras līksme. Paradoksālākais ir tas, ka SAPROTAMĀKS šai situācijā ir Jāsons, tieši ar viņu un nevis Mēdeju IESPĒJAMS IDENTIFICĒTIES. Kaut gan – nekāda paradoksa tur nav: Jāsons ir CILVĒKS, kaut arī, nododot savu ģimeni, iznīcinājis sevi, Mēdeja – SIMBOLS talantam un mīlestībai, kas šai gadījumā ir viens un tas pats. Režisors Jāsona un Mēdejas trīsvienīgo ģimeni (trešais elements – bērni) traktē kā vienu objektu – mākslinieku, viņa talantu un mākslas darbu (darbus). Ja mākslinieks savu talantu pārdod, apmaina pret varu un slavu, citiem vārdiem, savtīgu mērķu dēļ nodod, iet bojā gan viņš pats, gan viņa māksla. Bet talants kā princips atriebies triumfē, jo ir mūžīgs. Dievišķīgs. Šāds Jāsona un Mēdejas attiecību skatījums nav režisora subjektīva koncepta piekombinējums senajam sižetam, bet gan pašas Eiripīda traģēdijas esences uzminējums, saskanīgs ar grieķu mitoloģiskajiem priekšstatiem, kuros talants ir dievu dāvana. Bet dievus, kā zināms, nesodīti nedrīkst zaimot.

Piekrāptas mākslas atriebības tēma ir viens no krievu Sudraba laikmeta aktuālajiem sižetiem, kas varbūt visspēcīgāk un noslēpumaināk izskan Marinas Cvetajevas poēmā "Žurkķērājs". Flautists, kam par pilsētiņas Hamelnes atbrīvošanu no žurkām apsolīta birģermeistara meita Grēta, tās vietā saņem flautas futrāli. Nākamajā dienā ar fascinējošu melodiju muzikants sev aizved līdzi Hamelnes bērnus, ievilinot tos ezerā. Uz mūžīgiem laikiem. Vēl joprojām Cvetajevas interpreti diskutē, vai Flautists ir bērnu slepkava vai atbrīvotājs – no bezgarīguma un mietpilsonizēšanās briesmām. Ar šo paralēli gribēju pateikt nevis to, ka Nastavševs ietekmējies no Cvetajevas, lai arī viņš ir labs Sudraba laikmeta pārzinātājs, bet gan drīzāk to, cik Cvetajevas sižets ir mēdejisks. Taču šī gluži nejaušā, bet tipoloģiski precīzā sakritība tomēr kaut ko pasaka arī par Vladu: viņa mākslā ir aktuāla modernisma problemātika, kaut arī tehnisko paņēmienu ziņā viņš brīvi rīkojas ar postdramatiskā teātra arsenālu.  

Nastavševs ar Mēdejas sižetu uz apokaliptiskā fona, ko iezīmē debess ķermeņu atraušanās no savām orbītām un Jāsona miesas lobīšanās no kauliem, it kā to būtu saēdusi sērskābe, izspēlē gan jau minēto mākslinieka un viņa talanta attiecību drāmu, gan arī brīdinošu līdzību par bojāejai nolemtu sabiedrību, kura novēršas no CITĀDAJIEM un izraida tos, lai hermētiski noslēgtos un vārītos pati savā sulā. Mēdejas citādību bez visa cita akcentē arī vieglais akcents, kas to atšķir kā no Jāsona, tā Kreonta un pašas bērniem. (Akcents – īsts, ne spēlēts citādības apzīmējums.) Citādība var būt nacionāla, sociāla, dzimuma, reliģiska, seksuāla, rases, mantiskā, vecuma, partijiskā, talanta pakāpes... Laimīgs tas (bet tādu diez vai būs daudz), kurš no mums var teikt, ka mūsdienu Latvijā nekad nav izjutis kādu no šīm atšķirībām kā diskriminācijas avotu. Īpaši partijiski politiskā ziņā cīņa pret citādajiem jau sen kļuvusi par skaidri redzamu mūsu valsts stagnācijas avotu.

Kaut arī augstu vērtēju vairākumu no Nastavševa iepriekšējiem teātra darbiem, "Mēdeja" režisora izvirzīto un atrisināto māksliniecisko uzdevumu sarežģītības ziņā ir pārāks par jebkuru no tiem.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0