"Šajās dienās atklāja landtāgu," vācbaltiešu autors Zigfrīds fon Fēgezaks rakstīja savas autobiogrāfiskās tetraloģijas "Baltiešu gredzens" otrajā daļā "Valdnieki bez valkīrām" [1] un atminējās vācu un vācbaltiešu bruņniecības bēdīgo stāvokli un žēlīgo paskatu 19. gadsimta nogalē, laikā, kad šī Baltijā ilgu laiku priviliģētā sabiedrības kārta arī uz savas ādas visai tiešā veidā sāka sajust ķeizariskās valdīšanas pārkrievošanas politiku, bet gaisā jau vēsmoja visu nākamajā gadu simtā gaidāmo nepatikšanu priekšnojautas. "Aurels (autora alter ego – P. B.) aizgāja uz Bruņinieku namu pie onkuļa Ramberta un tantes Sonni, kuŗi tur dzīvoja. Pa logu varēja noskatīties bruņniecības svinīgo gājienu uz Jēkaba baznīcu. Bet tikai pats landmaršals, gaŗš un stalts ar zizli rokā, trīsstūreni galvā un zeltā izšūtā tērpā, uz Aurelu atstāja dziļu iespaidu. Kas landmaršalam sekoja, bija nesakārtots bars kungu. Tērpti melnos un pelēkos mēteļos, vecmodīgos kažokos, jā, pat zaļās jakās ar zaļām cepurītēm galvā, kas nu nekādi neizskatījās pēc bruņiniekiem.
Tur kā koloss gāja resnais Ingelstrēms, viņam blakus onkulis Gotlibchens vecā, noplukušā mētelī un ādas micē bez ausīm; viņš ar vienu roku vicināja, paliecās uz priekšu un droši vien kliedza: "Kooo?" Onkulis Arnolds, tievs un gaŗš, soļoja stīvām kājām, ar melnu cilindru galvā; viņš sirsnīgi smējās. Tad nāca onkulis Oša; gaŗajā kažokā, ar kažokādas mici galvā un savu kuplo kuplo, balto bārdu viņš izskatījās kā Ziemassvētku vecis. Viņš pat pamāja uz loga pusi. Onkulis Nikolajs gāja blakus vecajam Mujānietim; abi staltie vīri ar savām rievainajām sejām un cienīgo gaitu tomēr drusku izskatījās pēc bruņiniekiem – bruņiniekiem bez bruņām. Bet tad Paikules fon Dunten kungs galīgi sabojāja šo iespaidu. Viņam mugurā bija zaļa kažokādas jaka un galvā melna flaneļa mice ar ausu sildītājiem un liels sainis padusē. [..]
"Viņš saka, ka baznīcas soli esot pārāk cieti," skaidroja onkulis Remberts, "bez spilvena viņš nespējot noklausīties sprediķi.""
Šo skumjo ainu atminējos valsts dibināšanas svētku nedēļas nogalē, šur tur ziņu lapās pamanīdams, kā 18. novembra svinības "par savējām" arvien pieaugošā uzcītībā cenšas padarīt sevi par visīstākajiem latviešiem uzskatošie un allaž "zili pelēkos", "utainos", bēgļus un visus citus pie vietas nolikt gatavie malači no Nacionālās apvienības. Ar papildu svaru to apveltīja nu jau kādu laiku visās malās pamanāmās topošās "leģendu mākslas filmas" "Nameja gredzens" reklāmas, kurās solīts, ka filmā beidzot tikšot parādīts, ka "senlatvieši" nav "maisaudumā tērpti zemnieki" un bijuši gatavi cīnīties, lai aizstāvētu "savu brīvību un vērtības pret iebrucējiem". Ja vēl vecajiem, 19. gadsimtā dzīvojušajiem vācbaltiešu bruņniecības pēctečiem droši vien varēja piedot jaunākās sezonas modes kolekciju nepārzināšanu un iztaisīšanos par to, kas viņi jau kādu laiku vairs nebija (kaut vai norakstot šīs ekstravagances uz viņu godājamo vecumu), daudz grūtāk izprotama ir noteiktas 21. gadsimta sākumā dzīvojošu Latvijas iedzīvotāju daļas vēlēšanās vēlreiz iekāpt upēs, kurām paši nav pat klāt stāvējuši, upēs, kas jau pārāk daudzus ir aizrāvušas ellē, vai upēs, kas realitātē vispār nekad nekur nekādos ķīseļa krastos nav plūdušas.
Tāpat svētku nedēļā bija grūti nepamanīt arī tos, kas uzskatīja par vajadzīgu atgādināt un daudzināt, ka nekāda iemesla svinēšanai jau nemaz nav un vispār viss ir tieši tikpat slikti kā allaž vai pat vēl ļaunāk – apzināti vai neapzināti gan izliekoties nemanām, ka pēc neatkarības atjaunošanas mēs ar savu valsti nu jau esam spējuši kopā sekmīgi nodzīvot ilgāku laiku nekā toreiz, kad tie bija vien nepilni 22 gadi, un tāpat nespējot novērtēt, ka drošības, ekonomisko, izteiksmes brīvības un dažādu citu sasniegumu un nosacījumu ziņā mums nav bijis iemesla tik labi justies vēl nekad savas nācijas un valsts pastāvēšanas vēsturē (jā, pat uz visapkārt notiekošo ģeopolitisko zemestrīču fona, jo visus šos sasniegumus un nosacījumus salīdzinājuma pēc varat pameklēt tepat blakus esošajā Krievijā, Baltkrievijā un dažā tuvākā vai tālākā Eiropas valstī). Un tāpēc vēl jo grūtāk saprotams, kāpēc tik daudzi no mums jūtas tā, it kā dzīvotu Veimāras Republikā un justu pienākumu uzskatīt, ka pret mums ir sazvērējusies i visa pasaule, i pats Dievs.
Tam, protams, var meklēt un atrast visvisādus izskaidrojumus, taču pievērsu uzmanību Arta Sveces rakstītajam, ka latvieši citās zemēs bieži vien "tiek pieminēti kā kaut kas rets un eksotisks, taču vienlaikus ne pilnīgi no citas pasaules. Tas, manuprāt, ir interesants un varbūt pat izkopjams tēls. Šis tēls balstās pārsteigumā, kas daudziem eiropiešiem ir, kad viņi uzzina, ka viņu pašu Eiropā ir tāda maza valsts kā Latvija, kurā runā valodā, par kuru viņi nekad agrāk nav dzirdējuši, – latviešu." [2] Valodas pieminējums mani darīja uzmanīgu, jo kāda ar valodu saistīta teorija, kā šķiet, vienas vienīgas Holivudā tapušas zinātniskās fantastikas filmas iespaidā atkal varētu izraisīt pastiprinātu – un arī ar lingvistiku ikdienā nesaistītas publikas – interesi. Runa ir par lingvistiskās relativitātes teoriju, kas plašāk pazīstama kā Sapīra–Vorfa hipotēze – nosaukta par godu Edvardam Sapīram (1884–1939) un Bendžaminam Lī Vorfam (1897–1941). Šobrīd šai hipotēzei pastiprinātu uzmanību pievērsusi pēc rakstnieka Teda Čana stāsta "Tavas dzīves stāsts" veidotā Denī Vilnēva filma "Atnācēji" ("Arrival") par Zemes iemītnieku centieniem saprasties ar ieceļotājiem no citurienes, bet ne par šo filmu ir stāsts. Saskaņā ar Sapīra–Vorfa hoptēzi vienkāršoti radikālā izklāstā valoda nav mūsu domu vai pasaules uzskata atspulgs, bet gan otrādi – mūsu domas nespēj izlauzties ārpus mūsu lietotās valodas robežām, un mūsu pasaule ir tikai tāda, kādu to spējam savā valodā izsacīt. Un, ja tas ir tā, pat latviešu un lietuviešu nespēja vienoties par to, kuru zvēru saukt par briedi un kuru par alni, nav vairs vēsturiski valodisks pārpratums, bet skaidri iezīmēta robeža starp divām pasaulēm. Un tad par šādu robežu droši vien var uzskatīt arī izteiksmes atšķirības vienā valodā. Kaut vai starp izvēli runāt par pagātni mitoloģisku tēlu valodā vai labāk paklusēt par to, kas nav droši zināms; starp acumirklīgi dzimušu indevi visu novembri bezgaumīgi sākt dēvēt par "patriotu mēnesi" un pārliecību, ka nevieni svētki nav kaut ko noziegušies vai tik ļoti pelnījuši, lai ar tiem aizpildītu pilnīgi visu pārējo laiku, kas atliek no vieniem svētkiem līdz nākamajiem; un jā – arī starp pārliecību, ka tava valoda pati par sevi jau ir radījusi pasauli, kuru visās citās valodās runājošajiem, domājošajiem un smieklīgās micēs staigājošiem atliek vien apdzīvot, un aizdomām, ka valoda varbūt tomēr ir tikai līdzeklis, bet ne mērķis pats par sevi.
[1] Zigfrīds fon Fēgezaks. "Valdnieki bez valkīrām" (oriģinālā "Herren ohne Heer" – "Valdnieki bez karaspēka") no izdevuma "Baltiešu gredzens" (oriģinālā "Baltische Tragödie" – "Baltiešu traģēdija"). No vācu valodas tulkojis Pāvels Bolšaitis. Rīga: Vesta–LK, 2012.
1