Foto: Baiba Ogriņa
***
pilsēta ir nedaudz pavērts pirmās acs plaksts
ieejot jāpieliecas kā izrādot pazemību
bet iekšā drīkst staigāt
taisni iedzītas naglas muguru
un uzsūkt ap sevi plūstošās sulas
tur upe piesista
tur tālāk jūra piesista
un tepat līdzas kādā kāpņutelpā
mans draugs
sāpes kā naktsmiera izgarojumi
tā miera
krievu valodā dēvēta arī par pasauli
viņas matiem es pieslēgta sprādze
tīkliem
neatraujami pielīmēts zirneklis
un reizē uz ziemu stingstoša muša
kad aizdarās plaksts
mans draugs
es sitos pret mīkstumu
saplīstu
***
aummmm... strauji mainīga galamērķa nogruvums,
akmeņu vājprātīgie kliedzieni
un glāstošas sniega dūnas,
virs kurām, gan drīz gandrīz pieskaroties,
lidinās dieva teikumiem
aprakstīts autobuss,
un tu stāvi
pie lūgšanu izsistā loga,
šajā ainavā spītīgi meklējot sevi –
starp akmeņiem pavīd asiņaina roka,
kāda pārsla aizdara par vēju smagākos plakstus,
pie stūres sēdošais cieši noraugās,
čīkst
aiz muguras
mūžīgi aizslēgtās
durvis.
***
kāds apguļas blakus
notirpst tā puse kurai pieglaužas
kā asus putekļus šķaudoša lapa
(rudens)
un es runāju miegā
atkāpies
sātan
es neesmu sātans
atbild viņš vai viņa vai kas tas arī nebūtu
apvainojies apvainojusies vai kas tas arī
nebūtu
bet kāpēc
kad šķaudi neaizliec priekšā roku
nu ja
tev jau nav roku
tev pietiek tikai ar manu ķermeni
(iespējams rudens)
pa logu skatās
pirms gadiem nogāztā liepa
veltījums manam neesošajam psihoterapeitam.
katru vakaru vēlos aizliet acis.
tomēr pārsvarā eju gulēt sausām.
nē, es neeju gulēt, es dodos naktsdzīvē –
savos vai svešos sapņos. tie tagad ir tik dzīvi,
ka mana atmoda kā augšāmcelšanās citai dzīvei. un otrādi.
es vairs nemeklēju savu vārdu.
tas pazuda toreiz, kad nepaklausīju modinātājam.
zvana skaņas to sadalīja burtos un izmētāja,
daļu – amalgamā, daļu – tumšajā ozola mizā.
es nosapņoju vai kāds uz ielas pateica,
ka jebkādi turpmākie meklējumi ir bezjēdzīgi.
vakaros, kad līdz pat malām piepildu vēlēšanos,
skaidri saredzu savu slīkšanu
kā sarkanās jūras mantiju,
kas izraibināta baltiem atmiņas plankumiem,
un iekšpus pavērstās ausis ieklausās –
tik-tik tik-tik tik-tur zivs pret spoguļa ārsienām sitas.
es patiešām nezinu, kas šovakar notiks.
varbūt no sausuma sasprēgās spogulis,
varbūt nepievērtā žauna no karaliskās jūras
beidzot izsūknēs visu skābekli,
un aizmigšana rādīsies šķebinoši salda.
varbūt notiks brīnums – apvienosies izsvaidītie,
un es tos uzrakstīšu uz sienas,
lai nekad mūžā vairs neaizmirstas.
kuras?
vēl diena. vēl nakts. vēl tikai zīmē
jau citur uzbūvētās mājas.
lūdzu, pasaki,
es tiešām nezināju, kuras...
bet,
ja šobrīd vēro manu miegu,
es neguļu, es skaitu lūgšanu – nemodini.
svētdiena
mēs pielūdzam vēju
un sniega ledainie žokļi
kā lamatas lūgšanu liesmām
uz dievu blēj ceļus lokošie sētnieki
II
nikni puteņa izbadinātie gulbji
manā somā nav maizes
tikai cirvis
un nevēlēšanās nogalināt
es bēgu
lai dzīvo sniegbaltie badmiras
III
pelnu kapuce nepadara par mūku
un ielas kļūst neizbraucamas
kad tās atbrīvot mēģina
novembra atkusnis
IV
tava plauksta nav slota
bet notīra
V
spārnu mozaīka
kā ezera ieelpotais ledus
mūsu švīksti caur debesīm precīzi
ikara saulē
izrunāšanās
apkārtstaigules lapas
šūnu kodolus apbrauc zilbaltie autobusi
(ā, tu laikam par viņu. vai apklusti.)
mēs esam teātrī un izprotam galveno lomu
bet galvenā tomēr ir skatuve
un aizmigušo sapņi kas parādās uz aktrises sniegbaltās pieres
kā dieva pārkrāsotas
lapām pievienojas zilbes
(un ko tu ar to gribēji sacīt? rakstīt par teātri nav moderni.
bet, jā. tu jau vairs neesi jauns un ar pliku gudrību
tev nekad nav pieticis. uzadi vēl vienu mēteli.)
rīt runās tikai pulkstenis
jo es redzu nākotni
viņas neko neizteicošajā sejā
smilkst sarkanie suņi un murrā sniegmelnās kaķenes
rīt klusēs sekundes izrautā mēle
(varbūt pietiek?)
mēs paklūpam pret gaismas nogāztajiem ķermeņiem
un izbirstam pa sudraboto pilsētas grīdu
nāk vienīgais
tieši uz kodolu
(pietiek.)
0