Attēlā - Tauera tilts Londonā
 
Politika
12.06.2017

Apņēmīgs un vienlaikus apjucis

Komentē
0

Britu konservatīvo partijas negaidīti vājie rezultāti parlamenta pirmstemiņa vēlēšanās liecina, ka elitei joprojām ir problēmas "nolasīt" vēlētāju noskaņojumu.

Atgādināšu, ka Apvienotās Karalistes premjerministres Terēzas Mejas lēmums izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas izrietēja no konservatīvo tradicionālo pretinieku, leiboristu, zemajiem popularitātes reitingiem šā gada pirmajos mēnešos. Tātad tika pieņemts, ka situācija nevar mainīties konservatīvajiem par sliktu. Bet mainījās.

Pieņēmuma pamatā, manuprāt, bija uzskats, ka pragmatiski domājoši cilvēki taču nevar balsot par leiboristiem, kamēr tos vada Džeremijs Korbins, kurš – atbilstoši klasiskajiem kritērijiem – pat nav "kreisais centrists", bet ir "kreisais radikālis". Konservatīvie neņēma vērā, ka tie Korbina uzskati, kas viņu izpratnē par racionālo ir eksotiski un nepieņemami, vēlētājiem vienkārši neliekas sevišķi svarīgi.

Piemēram, grūti noliegt, ka ir diezgan ekstravaganti konsekventi paust publiskas simpātijas pret politiskajiem režīmiem Kubā un Venecuēlā, kā arī šiītu islāmistu organizāciju "Hezbollah". Tajā pašā laikā nav grūti iedomāties britu vēlētāju, kuram ar "Breksitu" saistīto jautājumu "kā dzīvosim tālāk?" kontekstā Korbina savdabīgās ārpolitiskās simpātijas neliekas būtiskas. Kāda nozīme, ko viņš domā par Kastro, ja primāra ir pašas Lielbritānijas tematika?

Tāpat no konservatīvo loģikas viedokļa ir neprāts atdot balsis politiskajam līderim, kurš grib atgriezties pie uzņēmumu nacionalizācijas instrumenta un līdzīgām "vakardienas" metodēm. Lai kā es personīgi simpatizētu kreisajiem, Korbina priekšstati par ekonomiku patiešām ir, pieklājīgi izsakoties, nedaudz ideālistiski. Problēma ir tā, ka "Breksita" situācijā, kuru arī politiskā elite puse interpretē kā "sākšanu no baltas lapas", vēlētājam var zust piesardzība pret radikālām ekonomiskās politikas idejām. Tā teikt, ja, izstājoties no Eiropas Savienības, mēs (briti) sākam jaunu dzīvi, atvērtība jaunajam sākumam attiecas arī uz idejām par to, kā pareizāk organizēt mūsu ekonomiku.

Konservatīvie, manuprāt, nenolasīja arī elektorāta šarmanto nekonsekvenci, ko vienkāršojot varētu aprakstīt tā: tas, ka liela daļa vēlētāju ir gatavi riskam, improvizācijai ("Breksits"), nenozīmē, ka šie paši cilvēki nesagaida konsekvenci no politiķiem. Un šādā izpratnē Korbinam svaidīšanos grūti pārmest, lai cik dīvains ir viņa ideju loks. Savukārt Meja "peldēja" daudz un bieži, arī pašas izsludināto vēlēšanu kampaņas laikā (pensionāru sociālā nodrošinājuma jautājumi u.c.). Vēlētāji var būt mainīgi savās vēlmēs, tomēr no saviem politiskajiem priekšstāvjiem viņi prasa stingru stāju.

Tāpat, manuprāt, konservatīvie kļūdaini nolasīja vēlētāju priekšstatu par valsts līderi. Proti, viņu izpratnē līderim "nācijai sarežģītā laikā" ir jārīkojas un nav jātērē laiks runām. Bet – lai gan vēlētāju skepse pret politiķu runām noteikti pastāv (un ne tikai Lielbritānijā), vēlētāji vienlaikus vēlas, lai līderi savu rīcību un nodomus skaidrotu. Līdz ar to Mejas nevēlēšanās iesaistīties publiskajās debatēs nevis apliecināja viņas politiķa – rīcības cilvēka – tēlu, bet gan radīja šaubas par to, vai konservatīvajiem ir skaidrs priekšstats par valsts tālāko virzību.

Var teikt, ka nekas īpašs nav noticis: jā, leiboristu sekmes bija labākas, nekā tika prognozēts, konservatīvo – sliktākas. Tas, iespējams, skanēs ciniski, bet no Eiropas Savienības viedokļa Mejas jaunā valdība ar trauslāku bāzi parlamentā ir izdevīgāka, jo vājāka. Runa ir par to, ka Rietumu politiskās elites arī pēc pašpasludinātājam "aukstajām dušām" ("Breksits", Tramps u.c.) uzlūko vēlētāju, lietojot aizvadīto desmitgažu stereotipus. Šie stereotipi vienkāršojot aprakstāmi tā: vai nu vēlētājs, par spīti savai ņurdēšanai, izvēlas t.s. stabilitāti un mazāko ļaunumu, vai arī viņam status quo ir tā noriebies, ka viņš ar degošām acīm atbalstīs jebkuru alternatīvu projektu. Savukārt netiek ņemts vērā, ka vēlētājs var pārdomāt ne tikai konkrētajā vēlēšanu dienā ("iepriekšējo reizi balsoju tā, šoreiz balsošu..."), bet ik mēnesi.

Vēl pirms dažiem mēnešiem vācu sociāldemokrāti dīžājās patīkamās priekšnojautās par jaunā līdera, Martina Šulca, izredzēm uzvarēt Angelu Merkeli šoruden gaidāmajās vēlēšanās, līdz vairākas reģionālās vēlēšanas Vācijā parādīja, ka skaidru pazīmju sociāldemokrātu "jaunai elpai" nav. Ja aplūkojam tuvāko gadu (2018. gada pirmo pusi ieskaitot), šodienas reitingi neko daudz nepasaka par to, kā veidosies politika pēc vēlēšanām Francijā, Itālijā, Ungārijā, Čehijā, Zviedrijā utt.).

Mana interpretācija, kas, protams, arī var būt kļūdaina, ir tā, ka vēlētājs Rietumos ir ieguvis lielāku interesi par politiku vispār, ir vairāk gatavs politiskai līdzdarbībai, bet vienlaikus viņš ir kļuvis prasīgāks un neprognozējamāks. To, starp citu, der paturēt prātā tām politiskajām grupām Latvijā, kuras neseno pašvaldību vēlēšanu rezultātus interpretē kā nozīmīgus saistībā ar Saeimas vēlēšanām nākamgad.

Projekts tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0